Zebiekstes kažoks vasarā ir brūns ar baltu, bet ziemā viscauri balts

Zebiekste ir ne tikai mazākā caunu dzimtā, tā ir arī mazākais plēsējs visā pasaulē. Lielākais plēsējs uz sauszemes ir leduslācis, kas var svērt pat veselu tonnu, tas nozīmē, ka leduslācis ir apmēram 25 000 reižu lielāks par zebieksti.^[1]

Zebiekste ir slaida, gara un veikla. Tai ir īsas kājas, garš kakls un saplacināta galvas forma. Ausis nelielas, platas un noapaļotas, acis salīdzinoši lielas un apaļas, purniņš strups un aste īsa.^[3] Siltajās zemēs un kalnos dzīvojošās zebiekstes ir mazākas par ziemeļu reģionu un līdzenumu populāciju pārstāvjiem.^[1] Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums kopā ar asti ir 13 - 26 cm,^[4] astes garums 2,5 - 4 cm, svars 40 - 55 g, mātītes ķermeņa garums kopā ar asti ir 11 - 22,5 cm,^[4] astes garums 2,2 - 3 cm, svars 30 - 50 g.^[5]

Kažoks zebiekstei vasarā ir šokolādes brūns ar baltu pavēderi, pakakli un pazodi. Rudenī ziemeļu reģionu zebiekstes kažoks kļūst balts līdz pašam astes galam. Dienvidu reģionu zebiekste paliek brūna visu gadu. Pie mums Latvijā zebieksti mēdz sajaukt ar sermuli. Lai arī sermulis ir lielāks, masīvāks un smagāks par zebieksi, visvieglāk abus atšķirt pēc astes. Zebiekstes aste, salīdzinot ar sermuļa asti ir īsa, turklāt vasarā tā ir viscauri brūna kā pārējais kažoks, bet ziemā pilnīgi balta. Toties sermulim astes gals ir melns gan vasarā, gan ziemā.^[1]

Uzvedība

Zebiekstes ir izteiktas vientuļnieces un savā starpā bieži sakaujas

Zebiekste ir aktīva visu gadu un mēdz medīt gan naktī, gan dienā.^[6] Pirms zebiekste uzbrūk savam upurim, tā to novēro,^[2] tad dzen medījumu zigzag lēcieniem un izdevīgā brīdī uzbrūk upurim, aptinoties ap to ar savu ķermeni un iekožoties kaklā pie galvaskausa pamatnes.^[6] Ja ir iespējams, zebiekste nogalina vairāk kā var apēst un pārpalikumu noglabā noliktavā zem zemes vēlākam laikam.^[7]

Zebiekste ir daļējs pēdminis, pēdas ir relatīvi lielas, salīdzinot ar ķermeņa izmēru un svaru, tāpēc tā neiegrimst pat irdenā, dziļā sniegā. Zebiekste pārvietojas kūkumojot, lunkaniem lēcieniem, kas parasti ir 25 — 35 cm gari. Virszemē zebiekste uzturas salīdzinoši maz, tā galvenokārt pārvietojas pa savu upuru, grauzēju un arī kurmju alām. Ziemā zebiekste nirst sniegā, pārvietojoties zem sniega 0,5 - 1 metru, tad atkal iznirst. Novērojot pēdas sniegā, var redzēt zigzagotas lēcienu virtenes, kas nomainās ar ieniruma un pēc tam izniruma caurumiem kupenā.^[1]

Zebiekste ir izteikta vientuļniece, pat pārošanās laikā tās mēdz sakauties. Ja barības ir daudz mātīte sapārojas vairākas reizes gadā. To skaidro ar zebiekstu mazo augumu.

Barība

Zebiekstes galvenā barība ir mazie grauzēji. Katru dienu tā apēd tik daudz barības, ko var salīdzināt ar pusi no zebiekstes svara. To var pielīdzināt divām pelēm vai vienai strupastei.^[6] Ja nav pieejami grauzēji, tā medī arī kukaiņus un ķirzakas, izēd no ligzdām olas un mazos putnēnus. Ziemeļu reģionos sliktos medību laikos zebiekste ēd arī maitu.^[2]

Vairošanās

Jaunie zebiekstu tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 8 mēnešu vecumā, toties mātītes nobriest jau 4 mēnešu vecumā. Tēviņi ir seksuāli aktīvi visu gadu, tomēr vibiežāk pārošanās notiek pavasarī un vasaras beigās. Zebiekstēm mazuļi dzimst vairākas reizes gadā, kas ir atšķirīgi no pārējiem sermuļu ģints dzīvniekiem. Grūsnība ilgst 35 dienas. Māte rūpējas par mazuļiem viena.^[2] Parasti piedzimst 1 - 6 mazuļi, tie ir rozā, nevarīgi, akli, kurli un bez matojuma. Pēc 11 dienām mazuļiem jau ir smalks un balts kažociņš, bet pēc 18 dienām to muguras matojums ir kļuvis brūns. Šajā laikā mazuļi sāk ēst gaļu. Jau pēc 40 dienām zebiekste spēj pati doties medībās.^[6]

Zebiekste un cilvēks

Ziemeļamerikas indiāņiem zebiekstes noķeršana un turēšana mājas apstākļos nozīmēja iegūt amuletu laimei. Viduslaikos Eiropā uzskatīja, ka vienīgais dzīvnieks, kas spēj nomedīt pūķi, ir zebiekste.^[8]

Latvijā zebieksti uzskatīja par lietuvēnu, kas nakts laikā nodzen saimnieka zirgus. Faktam, ka zebiekste jāj zirgus, ir atrasts arī racionāls skaidrojums. Zebiekstei garšo sāls, bet zirgi svīst. Savukārt sviedri satur sāls kristāliņus. Zebiekste kāpelē pa zirga krēpēm, skraida pa tā muguru un laiza izžuvušo sviedru sāļos pilienus. Jo ātrāk zebiekste skraida, jo vairāk zirgs bailēs svīst.^[1]

Sermulim ziemā ir balts kažoks, tikai tā astes gals paliek melns

Sermulis ir neliels plēsējs ar tievu, garu, lokanu ķermeni - tā masa ir ap 200 g, bet garums (bez astes) 18,7 - 32,5 cm. Tēviņi ir lielāki par mātītēm, kājas īsas, aste gara, apmatota, bet ne kupla. Ķermeņa apmatojums biezs un īss. Ziemā ķermeņa apmatojums ir balts, vasarā divkrāsains: galva, mugura, sāni un ekstremitātes ir sarkanbrūnas vai tumši brūnas, pakakle, krūtis un vēders — balts. Astes gals gan ziemā, gan vasarā melns vai brūns. Ziemas kažoks ir daudz biezāks par vasaras kažoku.

Ne visās ģeogrāfiskās vietās sermuļa kažoks ziemā kļūst balts. Reģionos, kas ir vairāk uz dienvidiem, sermulis visu gadu paliek brūns, bet reģionos, kas ziemas laikā ir bagātīgi ar sniegu, sermulis iegūst savu izcilo, balto kažociņu. Sermulis gan izskatā, gan augumā ir līdzīgs abos Amerikas kontinentos dzīvojošā garastes zebiekstei (Mustela frenata), kura arī ziemeļu reģionos kļūst balta, un tās astes gals paliek tumšs. Abas sugas vienu no otras ir diezgan grūti atšķirt. Galvenā uzkrītošā pazīme ir astes garums; sermulim tā ir daudz īsāka kā garastes zebiekstei. Ziemeļamerikā sermuli tādēļ bieži sauc par īsastes zebieksti.

Lai arī sermulis ir gandrīz 2x lielāks par zebieksti, ziemas laikā Latvijā sermuli var viegli sajaukt ar zebieksti, jo abiem ir balts kažoks. Novērojot dabā, ir grūti salīdzināt augumus, bet galvenā atšķirības pazīme ir astes gals, kas sermulim ir melns, bet zebiekste ir balta viscauri.^[1]

Izplatība

Sermulis izplatīts Ziemeļu puslodes ziemeļu daļā - tā izplatības apgabals aptver lielāko daļu Eiropas un Āzijas ziemeļus, kā arī Kanādu un ASV ziemeļrietumus.^[2] Latvijā sermulis ir reti sastopams un mīt visā valsts teritorijā, nedaudz vairāk sastopams ziemeļaustrumu rajonos. Lai gan 19. gadsimta un 20. gadsimta sākumā sermulis bija reti sastopams, iespējams, ka mūsdienās sermuļu skaits Latvijā samazinās, taču nav izpētīti skaita samazināšanās apmēri un iemesli. Viens no iespējamajiem iemesliem ir grauzēju populācijas, kas ir viens no sermuļa pārtikas avotiem, samazināšanās, lauksaimniecības attīstības dēļ. Sermulis, lai regulētu trušu populāciju, ir introducēts Austrālijā un Jaunzēlandē.

Dzīves vieta

Sermulis kokā

Sermulis spēj nomedīt upuri, kas ir krietni lielāks par pašu mednieku, piemēram, trusi

Sermulis mājo visdažādākajās vietās — mežmalās, izcirtumos, laukmalās un grāvmalās ūdenstilpju piekrastēs un citur. Dažkārt ziemā sastopams arī apdzīvotās vietās un to tuvumā. Sermulis mājo alās, lai gan pats tās nerok, bet aizņem grauzēju, piemēram, ūdensžurku veidotās alas. Dažkārt midzeni ierīko arī akmeņu kaudzēs, iedobumos zem koku saknēm, zem kritušiem kokiem, zemos koku dobumos, blīvā niedru sagāzumā un tamlīdzīgās vietās. Midzeni izklāj ar sausu zāli, lapām vai sūnām un zīdītājdzīvnieku apmatojumu. Sermuļa individuālā teritorija ir vidēji 0,2 — 0,3 km².

Uzvedība

Sermulis ir aktīvs galvenokārt naktī, dienā tas ļoti reti izlien no savas alas. Pateicoties savam lokanajam un slaidajam ķermenim, tas medī gan pazemē, grauzēju alās, gan virs zemes. Sermulis, kad meklē medījumu, pa zemi pārvietojas zigzag veidā īsiem lēcieniem. Tas ir ļoti ātrs dzīvnieks, spēj veikli rāpties krūmos un kokos. Veiklībā kokā tas neatpaliek no vāveres, un spēj norāpties no koka ar galvu pa priekšu. Ļoti labi peld, tādēļ sermulis ir kolonizējis arī salas, kas neatrodas pārāk tālu no krasta. Pa jūru sermulis var nopeldēt līdz 1,5 km.

Sermuļa dabīgie ienaidnieki ir vilki, lapsas, koijoti, kaķi un āpši.

Uzturs

Sermuļa galvenā barība ir sīkie un vidēja lieluma zīdītājdzīvnieki (peles, kurmji, truši un ūdensžurkas), arī putni, to olas, abinieki, zivis un kukaiņi. Sliktos barības apstākļos ēd kritušus dzīvniekus un ogas. Kad barības netrūkst, veido krājumus.

Sermulis spēj nogalināt upuri, kas ir daudz lielāks par pašu mednieku. Ļoti bieži sermulis nokož upuri, pārlaužot tā kakla skriemeļus pie galvas pamatnes, nesavainojot pārējo ķermeni. Zinātnieki uzskata, ka tādā veidā medījums ilgāk uzglabājas svaigs sermuļa noliktavās. Lai arī pastāv mīts, ka sermulis trusi spēj nohipnotizēt un pienākt tam pavisam klāt, lai nokostu, video novērojumos sermulis trušus dzenā tik ilgi līdz tie ir pārguruši.^[3] Paņēmiens, ko lieto sermulis un pārējie caunu dzimtas dzīvnieki, nokožot upurus pie galvaskausa pamatnes, ir ļoti efektīgs tādēļ, ka plēsējs sasniedz smadzeņu centrus, kas atbild par elpošanu.

Vairošanās

Jauns sermulis

Sermulis ir ļoti teritoriāls un savā teritorijā necieš citus sermuļus no sava dzimuma. Vairojas reizi gadā. Pārošanās notiek pavasarī un vasaras sākumā. Mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem. Grūsnība (kopā ar garo latento periodu) ilgst 9 — 10 mēnešus. Mazuļi piedzimst nākamā gada pavasarī, metienā 3 — 18, vidēji 4 — 8 mazuļi. Mazuļus aprūpē abi vecāki, kuri līdz rudenim dzīvo kopā, bet vēlāk, mazuļiem kļūstot patstāvīgiem, atgriežas katrs savā teritorijā.

Interesanti fakti

Viduslaikos valdīja uzskats, ka sermulis tik ļoti uztraucas par sava kažociņa tīrību, ka nomirst, ja to nosmērē - līdz ar to tas bija "aristokrātiskās tīrības" simbols un ar sermuļādu izoderētas mantijas kalpoja kā monarhu regālija.^[4]

Ārēji kinkažu ir ļoti līdzīgs olingam, abus bieži nepieredzējuši novērotāji mēdz sajaukt. Tomēr ģenētiskie pētījumi ir pierādījuši, ka kinkažu ir bijuši paši pirmie, kas atdalījušies no aizvēsturiskā kopējā jenotu dzimtas priekšteča, un tas nav tuvradniecīgs ne arvienu citu sugu jenotu dzimtā.^[3] Ārējā līdzība starp olingu un kinkažu ir piemērs paralēlai evolūcijai, ko nosaka dzīves veids un apstākļi. Kinkažu no olinga var atšķirt pēc astes, kas kinkažu ir ar tveršanas funkciju, kā arī kinkažu purniņš ir īsāks, tam ir ļoti gara mēle un zem astes nav smaržu sekrēta dziedzeri. Pasaulē ir tikai vēl viens plēsējs ar tvērējasti, un tas ir Dienvidaustrumāzijā dzīvojošais binturongs (Arctictis binturong).^[3]

Kinkažu vēsturiskā izcelsmes vieta ir Centrālamerika, bet Dienvidameriku tas sāka apdzīvot pirms vairākiem miljoniem gadu.^[3]

Izskats

Kinkažu savu tvērējasti izmanto tikai, lai pieturētos. Atšķirībā no primātiem aste nekad netiek lietota, lai satvertu barību

Kinkažu ir neliels augums, kas atgādina kaķi. Tā ķermeņa garums ir 42 - 57 cm, astes garums 40 - 56 cm, svars apmēram 2,7 kg.^[4] Kinkažu ir ļoti gara mēle, salīdzinot ar paša mazo augumu, mēle sasniedz 13 cm garumu.^[5] Kažoka matojums ir īss un mīksts. Tā krāsa ir brūna vai dzletenbrūna, ar gaišāku pavēderi. Pazodē, tuvu mutei kinkažu ir smaržu sekrēta dziedzeri, šādi dziedzeri ir arī uz vēdera. Tādējādi, kamēr kinkažu pārvietojas pa koka zariem, norīvējoties gar tiem, tiek atstātas smaržu pēdas. Kinkažu tā iezīmē teritoriju un savu ceļu kokos.

Kinkažu ir vairāki pielāgojumi dzīvei kokos; gara tvērējaste, ko reizēm sauc par "piekto kāju", izveicīgi, nagaini pirksti un apvēršamas pakaļkāju pēdas. Ārkārtīgi lokanais mugurkauls ļauj, turoties zaros ar kājām, kinkažu ķermeni pagriezt pa 180°. Šī īpašība piemīt tikai kinkažu jenotu dzimtā.^[2]

Uzvedība

Kinkažu Kostarikas zvēru novietnē

Kinkažu apdzīvo dažādus mežus: sausos tropu mežus, Amazones lietus mežus, tropu mūžzaļos mežus un mežus stepju zonā, savukārt palmu džungļos dzīvot izvairās.^[2]

Tas dzīvo pamatā kokos. Pa dienu tas atpūšas koka dobumā, izvairoties no tiešās saules gaismas. Tas bieži guļot acis aizsedz ar priekšķepām.^[4] Naktī kinkažu dodas barības meklējumos. Kinkažu ir aktīvs no vakara līdz pusnaktij, un pēc tam atkal pirms saullēkta. Tas, izmantojot tvērējasti, veikli pārvietojas pa zariem, bet, kad jāpārkāpj uz otra koku, kļūst piesardzīgāks. Tas spēj arī pārlekt no viena koka uz nākamo.^[4] Kinkažu veiklību kokā var salīdzināt ar primātiem. Nereti barojas kājām gaisā, ar asti un pakaļkājām karājoties zaros, bet ar priekškājām sniedzoties pēc augļiem. Kad pienāk rīts, atgriežas atpūsties savā migā.^[2]

Kinkažu uzturas pa vieniem, pāros vai mazās grupiņās. Tipiska grupiņa ir viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem. Visa ģimene guļ kopā un palīdz viens otram sakopt kažokus.

Kinkažu dabīgie ienaidnieki ir lielie, plēsīgie putni un jaguārs.^[2]

Barība

Kinkažu ir visēdājs, tas barojas ar augļiem, ziediem un lapām. Iemīlots auglis ir vīģe, kas Dienvidamerikas mežos ir pieejams visu gadu. Kinkažu garā mēle ir piemērota kukaiņu uzlasīšanai un nektāra iegūšanai. Iecienīti kukaiņi ir skudras. Kinkažu pie iespējas ēd arī medu un sīkus mugurkaulniekus un putnu olas.^[5] Kinkažu ir iecienījis arī nenobriedušus kokosriekstus, par ko nepriecājas kokospalmu audzētāji.^[2] Kinkažu pētījumos ir noskaidrojie, ka 90% no apēstās barības ir augļi.^[5]

Kinkažu ir derīgi koku sēklu izplatītāji. Ēdot augļus, kinkažu apēd arī lielu daudzumu sēklu, kas dzīvnieka barības traktā paliek neskartas. Pētījumos atklāts, ka koku sēklas, izejot cauri kinkažu gremošanas sistēmai, labāk dīgst. Tā kā kinkažu barojas arī ar ziedu nektāru, to sejas apmatojumā sakrājas putekšņi, kas pēc tam tiek pārnesti uz nākošajiem ziediem.^[2]

Vairošanās

Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem kinkažu tēviņi dzimumgatavību sasniedz ātrāk kā mātītes; tēviņi sasniedz 1,5 gadu vecumā, mātītes — 2,25 gadu vecumā. Gan mātītes, gan tēviņi pārojas ar vairākiem partneriem. Pārošanās var notikt jebkurā gada laikā, bet visbiežāk tas notiek augļu sezonā.^[2]

Grūsnība ilgst 112 — 118 dienas. Piedzimst 1 - 2 nevarīgi, akli mazuļi. Jaundzimušie sver 150 —200 g. Pēc 7 — 19 dienām mazuļiem atveras acis. Pēc 7 nedēļām jaunie kinkažu sāk izmantot tvērējasti. Par mazuļiem rūpējas galvenokārt māte, tēviņš labprāt uzturas ģimenes tuvumā un dažreiz spēlējas ar mazuļiem.^[2]

Maz zināms par kinkažu dzīves ilgumu dabā, bet nebrīvē tas var nodzīvot ilgāk par 55 gadiem.^[2]

Kārlis Linnejs jenotu klasificēja kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku un nosauca to par garastes lāci (Ursus cauda elongata)

Kolumbs bija viens no pirmajiem, kas eiropiešiem aprakstīja jenotu. Tā laika sistemātiķi piedēvēja jenotam radniecību gan ar suņiem, gan kaķiem, gan āpšiem un arī lāčiem.^[3] Kārlis Linnejs klasificēja jenotu kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku, nosaucot to par Ursus cauda elongata (latviešu: garastes lācis), vēlāk desmitajā izdevumā tas tika nosaukts par Ursus lotor (latviešu: lācis mazgātājs).^[3] Zinātnieks Gotlībs Stors 1780. gadā klasificēja jenotu kā jenotu ģints (Procyon) dzīvnieku, kas tulkojumā nozīmē "sunim līdzīgais" jeb "pirms suņa", vai arī Stors ņēma vērā jenota nakts dzīves veidu un iedeva tam zvaigznes Procyon vārdu.^[3]

Evolūcija

Fosīliju atradumi Francijā un Vācijā pierāda, ka senākie jenotu dzimtas (Procyonidae) dzīvnieki ir dzīvojuši Eiropā vēlīnajā oligocēnā pirms 25 miljoniem gadu.^[4] Aizvēsturiskā dzīvnieka galvaskauss un zobi liecin, ka jenotu un caunu dzimtai ir bijis kopējs priekštecis, toties DNS analīzes norāda par jenotu un lāču radniecību. Aizvēsturiskie jenoti ir šķērsojuši Beringa jūras šaurumu vismaz pirms 6 miljoniem gadu. Tie migrēja līdz Centrālamerikai, un tur izveidojās un attīstījās mūsdienās esošās jenotu dzimtas [suga]]s.^[4] Degunlācīši un jenoti iespējams attīstījās no viena aizvēsturiskā dzīvnieka, kas piederēja Paranasua ģintj, un kurš dzīvoja pirms 5,2 - 6 miljoniem gadu.^[4] Šis pieņēmums balstās uz morfoloģiskās analīzes datiem, toties tas ir pretrunā ar 2006. gada ģenētiskajām analīzēm, kas pierāda, ka jenoti ir tuvāki radinieki kakomiclijiem.^[5] Lielākā daļa mūsdienu jenotu dzimtas sugu dzīvnieki dzīvo siltajos Centrālamerikas un Dienvidamerikas reģionos, toties parastā jenota (Procyon lotor) priekštecis pliocēnā pirms 2,5 miljoniem gadu, kā to pierāda fosīlie atradmi, migrēja ziemeļu virzienā, atstājot tropu un subtropu biomu.^[6]

Izskats

Jenota raksturīgākā pazīme ir melnais, brillēm līdzīgais matojums ap acīm, ko mēdz saukt par "bandīta masku"

Jenots ir neliels dzīvnieks ar masīvu ķermeņa uzbūvi un salīdzinoši īsām kājām. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Vidējais ķermeņa garums bez astes ir 41 - 71 cm, astes garums 19 - 40 cm, bet visbiežāk tā nav garāka par 25 cm,^[6] augstums skaustā 22 - 30 cm,^[7] svars var būt 1,8 - 13,6 kg, bet parasti tas ir 3,6 - 9,0 kg. Vismazākie jenoti dzīvo Floridas dienvidos, toties ziemeļu pasugas ir lielākas.^[4] Ziemas sākumā jenots var svērt 2x vairāk kā pavasarī, jo pirms ziemas tas uzkrāj tauku rezerves. Jenota svars ir ļoti mainīgs, to varētu nosaukt par vienu no mainīgākajiem dzīvniekiem pasaulē. Vissmagākais novērotais jenots ir svēris 28,4 kg.^[8]

Visraksturīgākā ārējā jenota pazīme ir melnais matojums ap acīm, kas līdzinās maskarādes brillēm. Melno matojumu ap acīm bieži mēdz saukt par "bandīta masku". Ausis stāvas un nedaudz noapaļotas, to maliņa ir ar baltu matojumu. Astei ir gredzenveida krāsojuma matojums. Kažoka krāsa parasti ir pelēka, brūna vai pelēkbrūna. Vācijas jenotu populācijai ir ļoti tumši kažoki.^[9] Kažoks ir dubults, apakšā ir bieza pavilna, kas sastāda 90% no visa matojuma, tās garums ir 2 - 3 cm.^[4] Pavilna sargā jenotu no aukstuma, bet stingrākā un garākā akotspalva aizsargā pavilnu no samirkšanas.

Īpašības

Jenota priekšķepas plauksta ar labi saskatāmiem taustes matiņiem ap nagiem

Jenots spēj nostāties uz pakaļkājām, kamēr ar priekšķepām tas pārbauda vai manipulē ar dažādiem priekšmetiem.^[6] Tā kā tā kājas, salīdzinot ar ķermeni, ir īsas, tas nespēj ātri skiet vai tālu lēkt. Jenots īsā distancē skrien ar ātrumu 16 - 24 km/st.^[10] Tas labi kāpj kokā un, neskatoties uz savu masīvo augumu, spēj nokāpt no koka ar galvu uz leju. Jenots labi peld, un peldot tā ātrums ir 4,8 km/st.^[8] Tas var atrasties ūdenī stundām ilgi. Jenotam ir ļoti laba siltumregulācija, tas var sevi atvēsināt gan svīstot, gan elsojot.

Tā kā jenots ir visēdājs, tā zobi nav tik asi un ilkņi nav tik gari kā tipiskiem plēsējiem, kā arī dzerokļi nav tik plati kā zālēdājiem. Jenotam ir izkopta vokalizācija, zinātnieki izšķir 13 dažādas skaņas, no kurām 7 tiek lietotas starp māti un mazuļiem. Viena no tām ir putniem līdzīgā vidžināšana, skaņa, ko izdod tikko dzimuši mazuļi.

Maņas

Vissvarīgākā jenota spēja un maņa ir tauste.^[11] Priekšķepas ir īpaši jūtīgas, tās sargā stingra, izturīga, ragaina, bet plāna āda, kas samirkstot kļūst elastīga.^[6] Jenota ķepām ir 5 pirksti, un starp tiem ir peldplēves. Apmēram 2/3 no plaukstas piemīt spēja sataustīt priekšmetu virsmu. Jenots spēj identificēt priekšmetu to aptaustot un pirms priekšmetam pieskaras ļoti jūtīgie matiņi, kas aug tieši virs nagiem.^[6] Nagus jenots ievilkt nespēj. Lai arī vienu no pirkstiem jenots lieto kā īkšķi, tas nav īkšķis, kāds piemīt primātiem, līdz ar to arī ķepu spēja manipulēt priekšmetus ir ierobežota, salīdzinot ar primātiem.

Pastāv pieņēmums, ka jenots nav spējīgs atšķirt krāsas, tas visu redz zaļā gaismā. Lai arī jenots lieliski redz tumsā, tā redze tuvumā ir laba, bet tālumā tā ir vāja.^[6] Jenotam ir lieliska oža, kas ir svarīgi pie savstarpējās komunikācijas. Savu teritoriju tas iezīmē gan ar sekrētu no dziedzeriem, kas atrodas zem astes, gan ar urīnu un fekālijām. Arī dzirde jenotam ir lieliska, izšķirot skaņas līdz 50 - 85 kHz un spējot sadzirdēt slieku zem zemes.^[6]

Inteliģence

Jenots pie putnu barotavas Kvebekas piepilsētā

Ar jenotiem ir veikti tikai daži zinātniski eksperimenti, lai noskaidrotu to ineteliģenci un spēju mācīties. Jenotu lielā priekšrocība ir tauste. Zinātnieks H.B. Deiviss 1908. gadā pārbaudot jenotu inteliģenci, veica eksperimentu ar 13 sarežģītām atslēgām, no kurām jenots spēja atvērt 11, un visas atslēgas jenots atvēra ar mazāk kā 10 mēģinājumiem. Pēc tam, kad jenots bija apguvis atslēgu, viņš spēja šo pašo atslēgu atvērt arī tad, ja tā bija apgriezta kājām gaisā. Deiviss nonāca pie secinājuma, ka jenots spēj aptvert un izprast atslēgas mehānisma abstraktos principus un ka jenota mācīšanās ātrums un inteliģence bija vienlīdzīga ar rēzus pērtiķa spējām.^[12]

Pētījumi 1963., 1973., 1975. un 1992. gadā koncentrējās uz jenotu atmiņas izpēti. Šajos pētījumos noskaidrojās, ka jenots spēj atcerēties uzdevumus, ko mācījies pirms 3 gadiem. Zinātnieka B. Pola 1992. gada pētījumā tika noskaidrots, ka jenots spēj nekļūdīgi atšķirt un pazīt vienādus un atšķirīgus simbolus pat pēc 3 gadu pārtraukuma, pirms tam tos mācoties īsu brīdi.^[6] Jenots spēj arī saprast atšķirību starp 2 kastēm, kur vienā no tām ir ievietotas 2 vai 4 vīnogas, bet otrā 3 vīnogas.

Uzvedība

Jenoti ķiršos.

Kādreiz pastāvēja uzskats, ka jenots ir vientuļnieks, tomēr 1990. gadu pētījumos noskaidrojās, ka starp jenotiem pastāv specifiskas sociālas attiecības.^[13] Radniecīgas mātītes, lai arī katra dzīvo atsevišķi, tomēr dzīvo vienā, kopīgā teritorijā, un reizēm mēdz satikties iemīļotās barošanās vai atpūtas vietās.^[11] Neradniecīgi tēviņi bieži apvienojas vientuļo tēviņu kopienā, lai riesta laikā kopīgi aizsargātu iespējamo pārošanās teritoriju pret nepazīstamiem tēviņiem. Šādā grupā var būt līdz 4 tēviņiem. Tā kā tēviņi var būt agresīvi pret svešiem mazuļiem, tad mātītes izolējas no pārējiem jenotiem, kamēr mazuļi ir ļoti mazi un nevarīgi.^[6]

Jenotu teritorijas lielums var būt ļoti atšķirīgs, tas atkarīgs no jenota dzimuma, vecuma un barības resursiem. Pieauguša indivīda teritorija var būt 2x lielāka kā jaunam jenotam. Dakotas ziemeļu prērijās jenota tēviņa teritorija variē no 6,7 līdz 49,5 km2, bet mātītes teritorija 2,3 - 16,3 km2. Purvainajā Ēri ezera apkārtnē vidējais teritorijas lielums ir 0,49 km2.^[8] Jenoti ārpus riesta laika, ja barības resursi ir pietiekami, nav agresīvi un centīgi robežu sargātāji. Tie mēdz satikties, lai kopīgi ēstu, pagulētu un paspēlētos.^[6] Tomēr apmēram 10 - 15% jenotu neatbilst tipiskajam uzvedības modelim.^[14]

Barība

Jenots Ķelnes zoodārzā "mazgā" barību

Visbiežāk jenoti ir aktīvi nakts laikā, bet reizēm mēdz doties barības meklējumos arī dienas laikā. Tas ir visēdājs un 33% no apēstā ir dažādi augļi un augi, 40% bezmugurkaulnieki un 27% mugurkaulnieki.^[6] Pavasarī un vasaras sākumā jenots pamatā pārtiek no kukaiņiem, tārpiem un citiem dzīvniekiem, kas pieejami šajā laikā. Vasaras beigās un rudenī jenots labprātāk ēd augļus, riekstus, piemēram, zemes riekstus un valriekstus. Tas izvēlas pēc iespējas treknāku un olbaltumvielām bagātāku barību, jo tiek uzkrāta tauku rezerve ziemai.^[6] Pastāv uzskats, ka jenots lielus dzīvniekus kā putnus un zīdītājus ēd reti, jo priekšroku dod medījumam, ko vieglāk noķert. Tas īpaši ir iecienījis zivis un abiniekus. Kad dabā ir pieejami bagātīgi barības resursi, jenots kļūst izvēlīgs un individuāls, atšķirīgiem jenotiem, piemēram, var garšot atšķirīgi augļi.^[8] Ziemeļu reģionos jenots guļ ziemas miegu tik ilgi, kamēr zemi klāj sniegs un barības meklēšana ir apgrūtināta.^[8]

Barības mazgāšana

Jenots barību vienmēr pārbauda ar savām priekšķepām, to iztaustot, apgrozot, un daļas, kas viņam nepatīk, atdala un aizmet. Tā plaukstas kļūst īpaši jūtīgas zem ūdens, jo ūdens stingro ķepu ādu mīkstina. Tomēr nebrīvē novērotais jenotu ieradums, barību pirms apēšanas izmazgāt vai izmērcēt, nav novērots savvaļā.^[7] Naturālists Žoržs Bufons (1707–1788) uzskatīja, ka jenotiem trūkst siekalu, ar ko samērcēt barību, tādēļ tie mērcē to ūdenī, bet tas neapšaubāmi neatbilst patiesībai.^[7] Ir noskaidrots, ka nebrīvē jenots mērcē barību, ja ūdens tilpne nav tālāk par 3 metriem, un tiem labāk patīk tekošs ūdens.^[8] Visplašāko piekrišanu ir ieguvis skaidrojums, ka jenots barību mērcē, imitējot barības meklēšanu ūdens tilpēs savvaļā. Šim skaidrojumam atbilst arī fakts, ka ūdens dzīvnieki tiek mērcēti daudz biežāk kā pārējā barība.^[6]

Vairošanās

Jenotu ģimene kokā

Jenotu riests ir cieši saistīts ar gaišā dienas laika pieaugumu, tas sākas janvāra beigās un beidzas marta vidū.^[6] Lai gan ir reģioni, kuros riesta sākšanos nevar izskaidrot ar saules gaismas pieaugumu. Pētījumos 1990. un 1992. gadā noskaidrots, ka mātītes sapārojas ar vairākiem tēviņiem,^[15] kā arī, ja mātīte agri zaudē mazuļus, tā sapārojas atkārtoti. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz gada vecumā, tēviņi 2 gados.

Grūsnība ilgst apmēram 63 - 65 dienas. Parasti piedzimst 2 - 5 akli, kurli un nevarīgi mazuļi, bet ar viegli saskatāmu melno sejas matojumu.^[6] To skaits var būt arī lielāks reģionos, kuros mazuļu mirstība ir augsta sakarā ar bargām ziemām un medībām. Jaundzimušie ir 9,5 cm gari un sver 60 - 75 g.^[4] Mazuļus audzina tikai mātīte. Ausu kanāli atveras pēc 18 - 23 dienām, acis atveras dažas dienas agrāk. Kad mazuļi sasniedz apmēram 1 kg svaru, tie sāk apgūt alas apkārtni. Pieaugušu dzīvnieku barību tie sāk ēst pēc 6 - 9 nedēļām. Ar pienu māte tos zīda 16 nedēļas. Rudenī ģimene šķiras. Jaunās mātītes paliek mātes tuvumā, bet jaunie tēviņi migrē, meklējot savu teritoriju. Tomēr aukstajos reģionos ģimene bieži paliek kopā arī ziemas laikā, kopīgi iekārtojoties vienā migā, lai aizmigtu ziemas miegā.

Nebrīvē jenots var nodzīvot 20 gadus, bet savvaļā tie vidēji dzīvo līdz 3 gadiem. Ir zināms, ka puse no mazuļiem nesasniedz gada vecumu. Jenoti tiek medīti, tie aiziet bojā auto negadījumos un bargajos ziemas apstākļos. Dabīgie ienaidnieki jenotam ir lūši, koijoti un lielie, plēsīgie putni, kas pamatā medī mazuļus.

Parastā jenota pasugas

Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor)

Piecas jenota sugas, kas dzīvo nelielās teritorijās Centrālamerikā un Karību jūras salās, kādreiz tika uzskatītas par patstāvīgām jenotu sugām. Bet 2000. gados, veicot DNS pētījumus, tika noskaidrots, ka 4 no tām ir parastā jenota pasugas, un tikai viena - Kosumelas jenots (Procyon pygmaeus) ir atzīstama par patstāvīgu sugu. Tās ir Bahamu jenots (Procyon lotor maynardi), Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor), kas savstarpēji ir ļoti līdzīgi, tad Mariju salu jenots (Procyon lotor insularis), kas ir lielāks par pārējiem, un izmirušais Barbadosas jenots (Procyon lotor gloveralleni).^[16] Ģenētiskie pētījumi pierādīja, ka starp Gvadelupas jenota un Bahamu jenota populācijām praktiski nav atšķirību. Šobrīd "Pasaules Zīdītāju sarkastā" (Mammal Species of the World) Gvadelupas jenots tiek sistematizēts kā Bahamu jenots, un nosaukums Procyon lotor minor tiek uzskatīts par Bahamu jenota Procyon lotor maynardi sinonīmu.^[17]

Kopumā parastam jenotam ir 28 pasugas; 3 jaunas pasugas un 25 vecās pasugas.^[18] Apmēram 15 pasugas savstarpēji ir ļoti līdzīgas un pamatā atšķiras ar kažoka krāsu, auguma lielumu un citām nelielām atšķirībām. Visbiežāk sastopamās jenota pasugas ir austrumu jenots (Procyon lotor lotor) un Misisipi ielejas jenots (Procyon lotor hirtus). Abiem kopīga iezīme ir tumša kažoka krāsa un garš matojums, bet Misisipi ielejas jenots ir lielāks par austrumu jenotu. Austrumu jenots ir sastopams visos ASV šatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Dienvidkarolīnai un Tenesijai dienvidos. Arī Misisipi ielejas jenots ir sastopams visos ASV štatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Luiziānai, Teksasai un Jaunmeksikai dienvidos.^[4]