Burunduks jeb zemes vāvere (Tamias Illiger)
Pieaudzis burunduks ir 14 -15 cm garš. Burunduks dienā ir aktīvs, bet naktī guļ. Ziemā tas samazina savu aktivitāti un vairāk guļ, retumis izlien no mājiņas lai izkustētos un paēstu. Dzīves ilgums vidēji 7 gadi. Grūsnība - 30 dienas, piedzimst 2 - 10 mazuļi (tie ir akli un kaili). Regulāri jāpārbauda zobu stāvokli. Burunduki ļoti slikti pacieš karstumu un tiešus saules starus, jau pie + 25 OC var rasties veselības traucējumu.
Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu. Minimālie būra izmēri (vienam dzīvniekam) 80 x 50 x 50 cm. Būri aprīko ar mājiņu, kāpnēm, tuneļiem, plauktiņiem. Vienā būra stūrī ierīko tualeti. Kad burunduks pieradināts var laist pastaigā pa dzīvokli, vasarā var turēt ārā voljērā (ēnainā vietā). Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Burunduki ir tīrīgi dzīvnieki, tāpēc vispārējo būra dezinfekciju var veikt reizi mēnesī.
Ēdināšana: Kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību, kas paredzēta grauzējiem vai mājas seskiem. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes (nomazgātus) augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, tomāti, burkāni, salāti, utt.) *)zaļbarību (lucernu, pienenes), sienu, ziemā - diedzētus graudus, *)dažādus riekstus, *)žāvētus augļus (vīģes, rozīnes utt), *) koku zarus (ābeles, bērza, papeles, apses, vīnogu dzinumi), *)kukaiņus, sienāžus, miltu tārpus, mazu gliemežus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi + krīts). Zaļumus izēdina pakāpeniski.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta
Burunduks mājas apstākļos
No visiem savvaļas grauzējiem tieši burunduks ir vispiemērotākais turēšanai mājās. Krāšņs kažociņš, pūkaina aste, graciozitāte un možums, kā arī daudzas burunduka izdarības atgādina vāveri. Tomēr burunduks ir mazāka auguma, tādēļ tam pietiek ar mazāku dzīves telpu. Pārsvarā šie zvēriņi ir ļoti viegli pieradināmi. Savā būtībā burunduki ir ļoti tīrīgi, tāpēc būrīti nav nepieciešams tīrīt īpaši bieži - tam nebūs specifiskā „peļu smaka".
Naktī zvēriņš guļ, bet dienā ir aktīvs - tas ir ļoti ērti burunduka dzīves novērošanai un kontaktiem ar mazo radībiņu. Vairums burunduku ātri pierod pie cilvēkiem un labprāt ņem barību no rokām. Burunduku dabiskā krājumu veidošanas tieksme liek viņiem „diedelēt piedevas" pat tad, kad vēderiņš ir pilns. Šī īpašība ļoti atvieglo zvēriņa pieradināšanas procesu. Pēc pirmajām divām - trijām būrītī pavadītajām nedēļām, var izlaist burunduku pastaigā pa istabu. Ja zvērēnu regulāri baro no rokas, ievērojot klusumu un neveicot straujas kustības, tad drīz vien burunduks kļūst pavisam draudzīgs, drošs un nebēg slēpties no saimniekiem.
Pieradināts istabas burunduks ir viens no patīkamākajiem mājdzīvniekiem - ļoti aktīvs un kustīgs. Viņš izpētīs katru telpas stūrīti, izložņās visu no augšas līdz lejai, bet nenogāzīs pat trauslākos un vieglākos priekšmetus. Burunduks izvēlas sev vairākas noliktavas un slēpņus, ko piepilda ar kārumiem, ko izdiedelējis no saimniekiem. Tāpat kā savvaļā, arī dzīvojot dzīvoklī burunduks ir nepārtraukti aizņemts ar krājumu gatavošanu ziemai - visu laiku „čiepj". Savus guvumus viņš pārnēsā apbrīnojami ietilpīgajos vaigu maisos, kas nemaz nav pamanāmi, kad ir tukši, bet toties pamatīgi apjomīgos, kad burunduks tur ievieto vairākus veselus lazdu riekstus vai līdz pat trīsdesmit ciedru riekstiem. Nereti istabas burunduks izvēlas savām krātuvēm gluži nepiemērotas vietas. Zināmi gadījumi, kad agrās rīta stundās ne reizi vien ar riekstiem un saulespuķu sēkliņām piebāzti zābaki. Reizēs, kad zvēriņš ir ticis pie kāda slēpjama kāruma, bet nav nekādu iespēju tikt pie drošas slēptuves, viņš mēģina slēpt pirmajā vietā, kas šķiet daudz maz piemērota - zem mīkstajā krēslā sēdoša cilvēka paslēpt saulespuķu sēkliņas, zem dekoratīvā spilvena - riekstus. Reiz kāds burunduks četrpadsmit reizes „nočiepa" no galda un slēpa gultā zem spilvena vienu un to pašu cepumu, ko saimnieks visu laiku nolika atpakaļ. Kad zvēriņš attapās, ka tiek izjokots, viņš apvainojies devās prom.
Taigā burunduki savās pazemes krātuvēs savāc līdz pat astoņiem kilogramiem kvalitatīvu ciedru riekstu. Šos krājumus mēdz lietot arī citi zvēri - vāveres, sabuļi un pat taigas „priekšnieks" lācis.
Instinktīvā tieksme noslēpt savus krājumus no ciltsbrāļiem ir atstājusi ietekmi arī uz burunduku savstarpējām attiecībām. No pavasara līdz augustam burunduku pārīti un pat visu metienu var turēt kopā pietiekami plašā būrī. Bet uz rudens pusi, septembrī, burunduki kļūst nejauki un kašķīgi, nespēj vairs sadzīvot cits ar citu un var pat nogalināt viens otru.
Burunduku kopšana nepavisam nav sarežģīta - tā aprobežojas ar būra uzturēšanu tīrībā. Būrī pakaišiem vislabāk izmantot skaidas. Vienmēr burī jābūt svaigam ūdenim, ērti ir lietot putnu dzirdināšanai paredzētās tvertnes.
Pamatbarība šiem kopšanā vienkāršajiem sēklēdājiem ir maize, dažādi graudi un putraimi. Burundukiem īpaši garšo saulespuķu sēklas, dažādi rieksti, ābolu sēkliņas un arī daļēji nogatavojusies labība. No dzīvnieku izcelsmes barības, zvēriņiem var dot biezpienu, pienu, miltu tārpiņus, sienāzīšus un citus kukaiņus. Nelielos daudzumos viņi ēd arī zaļumus, augļus un burkānus, mēdz pagrauzt jaunos koku dzinumus un pumpurus.
Dabā burunduki dodas ziemas guļā rudenī un guļ līdz marta beigām. Mājas apstākļos zvēriņi ziemā kļūst mazkustīgi, reizēm pat nedēļām ilgi nerādās ārā no sava midzenīša, bet tomēr periodiski mostas, lai paēstu un paskraidītu.
Ja gribat saviem burundukiem pēcnācējus, tad labāk ziemas sezonā nodrošināt viņiem apstākļus, kas līdzinās dabiskajiem - pazeminātu temperatūru (tuvu nullei) un mieru , lai viņu miegs būtu pilnvērtīgs. Pāra būris jānodala divās daļās, eju starp abām daāļām atver tikai pavasarī, kad mātīte ar raksturīgām guldzoši - svilpjošām skaņām paziņo par saviem „precību" nolūkiem. Grūtniecība ilgst apmēram 30 dienas, piedzimst līdz 12 mazuļiem. Ar bērnu audzināšanu nodarbojas tikai māte, tāpēc tēviņu pēc pārošanās labāk nošķirt atsevišķi. Pusotra mēneša vecumā mazuļi kļūst pilnīgi patstāvīgi.
Turēt burundukus bez būra, vienkārši istabā, neiesaka, jo liels ir risks, ka nāksies zvēriņu zaudēt nejaušības pēc - izmuks pa atvērtām durvīm, logu, iesprūdīs kādā šķirbā vai pakļūs zem krēsla kājas. Bīstamas situācijas un blēņas būs ļoti daudz, ja brīvi turēsiet burunduku - sagrauztas grāmatas un drēbas, kefīra krūzē peldošs burunduks un tādā garā... Reiz kāds brīvi turēts burunduks ierīkoja savu mitekli skapja plauktā un eju uz turieni izgrauza caur plauktā salikto gultasveļu. Tāpēc vislabāk ir turēt burunduku būrī.
Burunduka būrim jābūt no metāla, tāpat kā priekš citiem grauzējiem. Koka detaļas ātri vien tiks sagrauztas. Ieteicams ierīkot srejriteni, tādu kā vāverēm, bet divkārt mazāku. Pa būra iekšmalā ierīkotu plauktiņu burunduki labprāt skraida, novērojot apkārtni un lūkojoties uz visiem „no augšas". Būrī parasti ievieto namiņu - ligzdiņu, kur zvērēns slēpj savus krājumus un arī guļ. Laiku pa laikam vjag namiņu iztīrīt no vecajiem krājumiem un dezinficēt ar vārošu ūdeni.
Ja nepieciešams ņemt burunduku rokās, to dara maigi piespiežot viņu ar plaukstu un vienlaikus paliekot īkšķi zem zvēriņa zoda, lai izvairītos no kodiena. Aiz astes ķert nedrīkst, jo astes ādiņa ir ļoti maiga un viegli to noraut. Pēc tam nākas kailo astes daļu amputēt.
Tāpēc nevajag ar varu ķert zvēriņu, ko var viegli pieradināt nākt klāt pie rokas, ievilināt būrītī ar kāruma palīdzību vai arī pārnēsāt aizvērtā namiņā.
Burunduka kodumi nav dziļi un nav tik sāpīgi kā vāveres kodumi.
Izdevīgā gadījumā burunduki uzbrūk maziem putniņiem, tāpēc telpā, kur viņi pastaigājas, putnu būriem jāatrodas drošā augstumā.
Burunduka dzīves ilgums ir aptuveni pieci gadi.
