Vai tā ir tiesa, ka
■ Kapibara ir vislielākais grauzējs pasaulē?
■ Lai saulē neapdegtu, kapibaras izvārtās dubļos?
■ Kapibaru mazuļi aug "bērnudārzos", kur tos zīdī ne vien māte, bet arī "tantes"?
Zoodārzā
Kapibaras Rīgas zoodārzā ir no 2001. gada, kad no Brno zoodārza Čehijā uz Rīgu atceļoja pāris. Kapibaras mīt Kamieļu mājā, bet, tā kā šiem tropu dzīvniekiem Latvijas ziemas ir krietni par vēsu, apmeklētāji tās zoodārzā apraudzīt var tikai pa vasaru, kad kapibaras dzīvo āra aplokā. Toties tad ir iespēja vērot kapibaru peldes baseinā, pie tam ūdenī draiskoties vislabāk patīk jaunajām kapibarām. Pirmie mazuļi Hobitam un Dafnei piedzima 2002. gadā.
Izplatība savvaļā
Kapibara sastopama Dienvidamerikā un Centrālamerikā – no Panamas uz dienvidiem līdz Andu austrumu nogāzēm. Kapibara ir plaši izplatīta, tomēr cilvēku blīvi apdzīvotajos Amazones baseina rajonos sastopama mazākā skaitā.
Kapibaras mēdz iznīcināt kā kaitīgas lauksaimniecībai (ražas postītājas, lopu konkurentes ganībās) un plaši medī gaļas un ādas ieguvei. Piemēram,
1976.–1979. gadā no Argentīnas vien tikušas eksportēti 80 000 kapibaru ādu, kuras uzskata par vērtīgām, izturīgām un kvalitatīvām. Sevišķi izslavēti ir kapibaru ādas cimdi, jo šai ādai ir īpašība stiepties tikai vienā virzienā. No kapibaru biezās, taukās ādas iegūst arī taukus izmantošanai farmācijā. Vietējie indiāņi kapibaru priekšzobus izmanto rotājumiem.
Situācijā, kad dzīvnieks ir tik daudzveidīgi izmantojams un tādēļ tiek krietni medīts, kapibaras izdzīvošanai palīdz tās spēja strauji vairoties.
Neplānotas "introdukcijas" rezultātā (izbēgot no nebrīves) kapibaras iedzīvojušās dažās vietās pasaulē ārpus dabiskā areāla, spējot izdzīvot savai dabiskajai videi līdzīgos mitrāju biotopos. Šāda kapibaru populācija, piemēram, izveidojusies Arno upē Florencē (Itālijā).
Dzīves vide
Kapibaras apdzīvo biezu augāju ap dīķiem, ezeriem, upēm, strautiem, muklājiem. Iecienītā dzīves vide ir pārplūdušas zālienes.
Kapibaras neveido pastāvīgas mītnes, bet paslēptuvēm izmanto biezokni. Netraucētās vietās kapibaras ir aktīvas no rīta un vakarā, bet dienas vidus svelmes periodu pārlaiž seklā bedrītē vai ūdenī. Tāpat kā citi zīdītājdzīvnieki, rajonos, kur ir daudz cilvēka radītu traucējumu, kapibaras ir aktīvas naktī.
Pieaugušām kapibarām ķermeni sedz vien reti sari, kā dēļ kapibara ir jutīga pret apdegšanu saulē. Lai pasargātu ādu no saules, kapibaras izvārtās dubļos.
Kad kapibaru pārsteidz uz sauszemes, tā rikšo prom kā zirgs, bet, ja turpinās uzstājīga vajāšana, kapibara metas ūdenī. Kapibaras ļoti labi peld un nirst. Kamēr peld, virs ūdens paliek tikai nāsis, acis un ausis. Kapibara arī spēj peldēt pilnībā zem ūdens, un nereti šādi veic ievērojamus attālumus, vai arī paslēpjas ūdens augos, virs ūdens atstājot tikai nāsis. Tomēr, lai arī kapibaru dēvē par ūdens dzīvnieku, ūdeni tā galvenokārt izmanto tikai paslēptuvei. Pilnībā zem ūdens var pavadīt līdz 5 minūtēm.
Kapibaras pielāgojumi dzīvei ūdenī ir mucveidīgais ķermenis, kura blīvums tikai nedaudz pārsniedz ūdens blīvumu, peldplēves starp kāju pirkstiem, acu, ausu un nāsu novietojums galvas virspusē.
Barība
Kapibaras barībā ir galvenokārt zāle un ūdens augi. Dažreiz patērē arī koku mizu un augļus. Kapibaras nereti ganībās barojas kopā ar govīm. Pieaugusi kapibara dienā apēd 2,5–3,5 kg zāles.
Līdzīgi kā citiem grauzējiem, kapibaras zobi pastāvīgi aug, tā kompensējot pastāvīgo dilšanu, kapibarai nemitīgi ēdot šķiedrainu zāli.
Kapibarām ir ļoti efektīva gremošanas sistēma, kas uztur dzīvnieku, kura barībā 75% sastāda tikai 3–6 augu sugas. Kapibaras ir koprofāgi – t.i., tās ēd pašas savas fekālijas kā gremošanas trakta baktēriju avotu, kas nepieciešams, lai sagremotu barības zāles sastāvā esošo celulozi. Kapibaras piedevām arī barību mēdz atkārtoti atgremot.
Kapibaras ēd arī kultūraugus – labību, melones un ķirbjus, kā dēļ izpelnās ražas postītāju reputāciju.
Dzīves cikls
Kapibaras parasti ir sastopamas līdz 3–30, visbiežāk ap 10 dzīvnieku grupās. Grupā ietilpst pāris vai vairāki abu dzimumu pieaugušie dzīvnieki kopā ar pēcnācējiem. Grupā ir stabila un sirdīgi uzturēta hierarhija, un grupu parasti vada dominējošais tēviņš. Pieaugušam tēviņam uz pieres ir kails laukums, kur atrodas palielināti tauku dziedzeri. Tas ir t.s. "moriljo dziedzeris", kas izdala baltu šķidrumu, kas noder kā smaržas signāls, vēstot par dzīvnieka fizioloģisko stāvokli un gatavību vairoties (ja ieberzts uz dzīvnieka ķermeņa) vai kalpo teritorijas iezīmēšanai (tad to ierīvē koku un krūmu mizā).
Kapibaras ir poligāmas. Dominējošie tēviņi cenšas monopolizēt pārošanās priekšrocības, bet tas ir gandrīz neiespējami, sevišķi lielākās grupās. Mātītes novērotas pārojamies gan ar dominantajiem, gan rangā zemākiem tēviņiem.
Kapibaras vairojas cauru gadu, bet vislielākā vairošanās aktivitāte ir lietus sezonas sākumā. Kad mātītei iestājusies meklēšanās, tēviņš sāk tai cieši sekot soli solī, un dominējošais tēviņš pacenšas padzīt rangā zemāko un aizņemt tā vietu. Kapibaras pārojas ūdenī.
Gadā parasti ir viens metiens, bet labvēlīgos apstākļos dažām mātītēm var būt arī pa diviem metieniem. Grūsnība ilgst 130–150 dienas. Metienā ir 1–8 mazuļi, visbiežāk 4. Dzemdības notiek uz sauszemes. Mazuļi piedzimst 1,5 kg smagi un labi attīstīti, spēj sekot mātei un jau drīz nomēģina zāli. Mazuļi ar mātes pienu barojas 16 nedēļas un kļūst neatkarīgi apmēram gada vecumā.
Interesanti, ka kapibaru mazuļi barojas ne vien ar savas mātes, bet arī citu grupas mātīšu pienu (mātītes grupā parasti ir radnieciskas). Mazuļi dzīvo "komunālajā migā", un to aprūpē (gan, kā jau minēts, zīdīšanā, gan pasargāšanā no briesmām) piedalās visi pieaugušie grupas locekļi. Savā pirmajā dzīves gadā jaunās kapibaras vēl ir mazas, lēnas un ātri nogurdināmas, kas tās dara jutīgas pret plēsoņu uzbrukumiem. Mazuļu aizsardzība grupā ir nepieciešama sugas izdzīvošanai.
Kapibaras dzimumgatavību sasniedz nepilnu 2 gadu (18–22 mēnešu) vecumā.
Kapibaru mātītēm ir 5 pāri zīdekļu.
Dzīves ilgums nebrīvē pārsniedz 12 gadus. Savvaļā parasti nodzīvo 6–10 gadus, bet vidējais dzīves ilgums ir pat zemāks par 4 gadiem, jo kapibaras, sevišķi jaunās, ir iecienīta barība jaguāriem, pumām, ocelotiem, plēsīgajiem putniem, kaimaniem, kā arī anakondām.
Dažādi fakti
Kapibara ir vislielākais mūsdienu grauzējs. Ķermeņa garums ir 100–130 cm, augstums plecā – līdz 60 cm, svars – 27–79 kg. Mātītes ir mazliet lielākas par tēviņiem.
Kapibaras medī galvenokārt kvalitatīvās ādas iegūšanai, bet augsti vērtēta ir arī kapibaru gaļa, kas pēc izskata un garšas atgādinot cūkgaļu. Kapibaru gaļu sasāla, izžāvē un sasmalcina. Uzskata par delikatesi, parasti pasniedz ar rīsiem un plantāniem.
Katoļu baznīca kapibaras gaļu pasludinājusi par lietojamu pārtikā gavēņa laikā (40 dienu periodā līdz Lieldienām). Jau 16. gs. priesteri kapibaru klasificēja kā "zivi" (pateicoties tās dzīvei ūdenī), tātad piemērotu gavēņa ēdienam.
Dienvidamerikā kapibaras arī komerciāli audzē dažos rančo. Domā, ka šāda rančo prakse nes labumu dabisko mitrāju uzturēšanā – labāka metode nekā to nosusināšana intensīvai liellopu audzēšanai. Ierosināta kapibaru liela apjoma audzēšana, lai darītu galu nelegālajām medībām. Pierādījies, ka kapibaras ir viegli pieradināmas. Daudzviet Dienvidamerikā kapibaras ir vienīgā lielo zālēdāju suga un var dramatiski ietekmēt reģiona veģetāciju. Patiesībā kapibaras ir efektīvākas zālēdājas nekā govis un citi introducētie mājlopi.
Kapibaras nosaukums radies no gvarani indiāņu vārda Kapiÿva – "zāles valdniece". Savukārt sugas latīniskais nosaukums Hydrochaeris nozīmē "ūdens cūka".
