Izskats un ieradumi
Jenotsuņa ķermeņa garums ir apmēram 65 cm, astes garums 15 - 23 cm, svars pavasarī 4 - 6 kg, ziemā 7 - 12 kg. Tas ir mazākais no visiem savvaļas suņu dzimtas dzīvniekiem, kas dzīvo Latvijā. Galva tam ir neliela, ar nelielām ausīm un īsu, smailu, purnu, uz vaigiem tam ir raksturīga kupla pagarinātu spalvu aploce. Aste kupli apmatota, vidēji gara, nokarena. Kājas ļoti īsas; tās klātas ar cieši pieguļošu, īsu vilnu. Pārējais jenotsuņa apspalvojums ir kupls, biezs un garš, ar stingru akotspalvu. Ziemā tas ir biezāks nekā vasarā. Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē ir brūna, ar pelēcīgu vai rūsganu piejaukumu, uz muguras un pleciem vienmēr uzkrītoši tumši brūna. Krūtis tumšākas, bet vēders gaišāks - pelēkdzeltens, kājas melnas. Sejas un vaigu spalvas kontrastējošs: balts purns, balta „vaigubārda", kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas „maska" ir jenotam. Jenotsunim ir laba oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja. Tas pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld[2].
Jenotsuns ir visēdājs. Tas medī dažādus bezmugurkaulniekus, vardes, ķirzakas, grauzējus un putnus, un ēd dažādas sēklas, augļus un ogas. Tie jenotsuņi, kas dzīvo tuvu okeānam ēd arī krabjus, garneles, gliemenes un zivis. Jenotsunim ir nelieli zobi, kas piemēroti kukaiņu un sīkas barības ēšanai.
Jenotsuns ir mierīgs, un tam nav raksturīga agresīva uzvedība. Tas briesmu gadījumā nevis bēg, bet slēpjas, ja nav kur paslēpties, izliekas miris. Jenotsunim ir asi un līki nagi, tādēļ tas var uzkāpt arī kokā un noslēpties no vajātājiem. Kokos tāpat kā jenotsuņi var uzkāpt arī pelēkās lapsas.
Jenotsuns ziemu pavada alā guļot, un tas ir vienīgais suņu dzimtas dzīvnieks, kuram ir šāds ieradums. No uzkrātajām zemādas tauku rezervēm jenotsuns var iztikt līdz 60 dienām[3].
Reprodukcija
Jenotsuns veido monogāmus pārus uz mūžu. Reizēm pārošanās sezonā, starp jenotsuņu tēviņiem izceļas cīņas par mātītes labvēlību. Pārošanās sezona sākas, kad pavasarī jenotsuņi mostas no ziemas miega un iznāk no savām migām. Grūsnības periods ilgst apmēram 60 dienas. Parasti piedzimst 6 - 7 kucēni, reizēm arī vairāk[2]. Tēviņš palīdz mātītei audzināt kucēnus, pienesot barību iesākumā mātītei un vēlāk visai ģimenei. Tēviņš viens pats dodas medībās pirmās 50 dienas. Jenotsuņu mazuļi turpina zīst pienu arī pēc tam, kad jau ir pieraduši pie pamatbarības. Jenotsuņu māte zīdamazuļus apmēram 8 nedēļas, tas ir daudz ilgāk kā citiem dzīvniekiem suņu dzimtā. Dzimumbriedums tiek sasniegts, kad jenotsuņi ir vecāki par vienu gadu.
Jenotsuns Latvijā
Jenotsuns Latvijā pirmo reizi parādījās 1943. gadā. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā jenotsuni neviens vēl nebija redzējis. Tie bija ieklīduši no Krievijas, kas dzīvniekus savā Eiropas daļā bija ievedusi no Usūrijas apgabala. Latvijā 1948. gadā arī tika ievests Usūrijas jenotsuns (Nyctereutes procyonoides ussuriensis) - jenotsuņu (Nyctereutes procyonoides) viena no sešām pasugām. Ievešanas mērķis bija ieviest vērtīgu kažokzvēru. Jenotsuņa kažokāda ir skaista, bieza, silta un mitrumizturīga.
Dažu gadu laikā jenotsuņi savairojās. Iesākumā to medības bija aizliegtas, tad tos sāka medīt, bet vēl pēc dažiem gadiem jenotsuņus medīja jebkurā gadalaikā, tos bez žēlastības iznīcināja. Tie bija kļuvuši par kaitniekiem. Nostiprinājās uzskats, ka jenotsuns negausīgi izēd vietējo faunu, samazinot medījamo putnu skaitu. Turklāt jenotsuņi tika apvainoti dažādu slimību izplatīšanā, kā kašķis, trakumsērga un citas lipīgās slimības. Jenotsuņus drīkstēja medīt visu gadu. Jenotsuņus medīja arī pavasarī, pat mātes ar zīdāmiem mazuļiem, medīja arī mazuļus. Jenotsuņus šāva, sita ar kokiem, izraka no alām, ķēra ar suņiem. Briesmu gadījumā jenotsuns parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties. Ja tam nav kur paglābties, viņu spēj noķert jebkurš medību suns, pat veiklāks cilvēks var noskriet jenotsuni. Jenotsuns mēdz pieplakt pie zemes un nekustīgi gulēt, izliekoties beigts.
Kopš 1993. gada jenotsuņu medīšana vairošanās sezonā Latvijā ir aizliegta. Šobrīd nav daudz tādu mednieku, kas joprojām domātu, ka jenotsuns ir kaitīgs vietējai faunai, otrkārt, jenotsuņa tauki vairs netiek (vismaz Latvijā) izmantoti tautas medicīnā, lai ārstētu plaušu kaites, treškārt, siltajā sezonā nogalinātu dzīvnieku kažokādas ir nekvalitatīvas, ceturtkārt, pieprasījums pēc kažokādām ir būtiski samazinājies. Šobrīd oficiālais jenotsuņa statuss Latvijā - nelimitēti medījams dzīvnieks[4].
Jenotsuns Eiropā
Laikā no 1931. gada līdz 1955. gadam jenotsuns kā vērtīgs kažokzvērs tika ievests Krievijas Eiropas daļā no Sibīrijas. Tas ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos. Latvijā 1948. gadā tika ievesti 33 jenotsuņi, 1960. gadā Latvijā tika nomedīti 4210 jenotsuņi. No Latvijas tas izplatījās Igaunijā un Lietuvā, tālāk tas nokļuva Somijā, un šobrīd tas ir sastopams gan Francijā, gan Rumānijā, gan Itālijā un Šveicē[1].
