Izskats
Garlūpu lāča ķermeņa garums ir 150 - 190 cm, svars tēviņiem 80 - 140 kg, mātītēm 55 -95 kg.[2] Tam ir pinkains, melns kažoks ar baltu "v" veida zīmi uz krūtīm, purns ir gaišs, degungals melns, ausis mazas,[3] bet apaugušas ar garām spalvām. Garlūpu lāča purns ir salīdzinoši garš ar izteiktām lūpām, uz kurām nav apspalvojuma. Tam starp priekšzobiem ir paplata sprauga, gara apakšlūpa un šaura mēle; tādā veidā lācis ir piemērojies savai pamatbarībai - skudrām un citiem kukaiņiem, kas tiek iesūkti.[2] Priekšķepas ir garākas par pakaļkājām un iegrieztas uz iekšu,[3] un tām ir gari, līki nagi, apmēram 10 cm gari. Nagi ir piemēroti, lai uzrāptos kokā un lai raktu zemi. Aste ir visgarākā visā lāču dzimtā, tā ir 15 - 18 cm gara.
Neskatoties uz savu relatīvi nelielo lāča augumu, tas ir ļoti spēcīgs. 1897 - 1898. gadā cirka arēnā tika rīkotas cīņas starp polārlāci un mazāko garlūpu lāci, kas salīdzinoši viegli uzvarēja savu lielo radinieku.[6]
Ieradumi
Garlūpu lācis Vašingtonas zooloģiskajā dārzā.
No visiem lāčiem garlūpu lācis ir visizteiktākais nakts dzīvnieks, lai gan mātes ar bērniem mēdz doties baroties dienas laikā, lai izvairītos no nakts plēsējiem, piemēram, leoparda.[7] Tie nemēdz gulēt ziemas miegu. Garlūpu lāči ir veikli kokos kāpēji un labprāt rāpjas kokos, lai atpūstos vai paēstu, bet koki netiek izmantoti kā slēptuve no briesmām. Garlūpu lāči ir arī lieliski lēcēji, tie tālumā var aizlekt 3,5 metrus. Garlūpu lāči labprāt mēdz slinki gulšņāt, pat karājoties ar galvu uz leju. Kad eiropieši pirmo reizi redzēja garlūpu lāci šādā veidā karājamies zaros, tie domāja, ka tā ir kāda sliņķu suga.[2][8]
Garlūpu lācis ir teritoriāls un savu teritoriju tas iezīmē, berzējoties gar kokiem, lai tajos atstātu savu smaržu, vai mizu ieskrāpējot ar nagiem.
Lai gan garlūpu lācis daudz retāk uzbrūk mājdzīvniekiem, dažos Indijas un Birmas reģionos cilvēki no tā baidās vairāk kā no tīģera.[9] Tas saistīts ar garlūpu lāča neparedzamo raksturu, tas viegli kļūst agresīvs. Laikā no 1989. gada līdz 1994. gadam Madhja Pradēšas štatā Indijā tika nogalināti 48 cilvēki un savainoti 686.[10] Garlūpu lāči uzbrukuši visbiežāk, kad tos naktī negaidīti pārsteidza. Tipiska uzbrukuma poza garlūpu lāčiem ir tuvošanās mērķim uz visām četrām, ar zemu noliektu galvu, bet uzbrukuma brīdī lācis paceļas pakaļkājās un uzbrūk ar zobiem un nagiem.
Barība
Garlūpu lācis uzrāpies kokā ogot.
Garlūpu lāča pamatbarība ir skudras un termīti. Tas ar saviem spēcīgajiem nagiem uzlauž un izārda termītu māju, un izēd kukaiņus. Tas izmanto savu garo purnu un lūpas, lai aizpūstu prom netīrumus un, lai iesūktu termītus mutē, piedevām tam starp priekšzobiem ir sprauga. Šo tipisko sūkšanas skaņu var dzirdēt pat 100 m attālumā. Bez skudrām un termītiem garlūpu lācis ēd arī medu, olas, ziedus, saknes, gumus, augļus, sēklas un gaļu. Garlūpu lācim tik ļoti garšo medus, ka to reizēm sauc par medus lāci, lai gan par medus lāci mēdz saukt arī saules lāci (Helarctos malayanus). Lai piekļūtu pie medus, garlūpu lācis nogāž bišu ligzdu zemē un izēd tukšu. Kad mātītei ir mazuļi, tā kožļājot sagatavo tiem speciālu maisījumu, kas sastāv no džekfrūta (Artocarpus heterophyllus), bilva augļiem (Aegle marmelos) un medus. Sakošļātā masa izskatās līdzīga saldai, lipīgai maizei. Dažiem Indijas vietējiem iedzīvotājiem šī garlūpu lāču "maize" skaitās delikatese.[11]
Vairošanās
Trīs gadu vecumā garlūpu lāči sasniedz dzimumbriedumu.[12] Grūsnības periods ilgst 210 dienas. Decembrī vai janvārī migā, kas ierīkota alā vai zem dabiskiem akmeņu krāvumiem, piedzimst 2 mazuļi.[12] Māte nepamet alu un mazuļus 8 nedēļas.[5] Kopumā mazuļi alā pavada pirmos 3 mēnešus un pirmos divus gadus vai ilgāk paliek kopā ar māti.[13] Garlūpu lāču mazuļi pamet migu agrāk kā citu sugu lācēni, tie iesākumā ceļo, sēžot uz mātes muguras. Māte ar lācēniem uz muguras gan iet, gan skrien, gan rāpjas kokā. Uz muguras tie tiek nēsāti līdz sasniedz apmēram 1/3 daļu no mātes auguma. Lācēni savā starpā cīkstās par labāko vietu uz muguras. Citi lāči, piemēram, polārlācis vai grizlilācis arī retu reizi nes savus bērnus uz muguras, bet tikai tad, kad iet vai peld,[14] garlūpu lācis ir vienīgais, kas to dara regulāri.[15]
