Evolūcija
Ārēji kinkažu ir ļoti līdzīgs olingam, abus bieži nepieredzējuši novērotāji mēdz sajaukt. Tomēr ģenētiskie pētījumi ir pierādījuši, ka kinkažu ir bijuši paši pirmie, kas atdalījušies no aizvēsturiskā kopējā jenotu dzimtas priekšteča, un tas nav tuvradniecīgs ne arvienu citu sugu jenotu dzimtā.[3] Ārējā līdzība starp olingu un kinkažu ir piemērs paralēlai evolūcijai, ko nosaka dzīves veids un apstākļi. Kinkažu no olinga var atšķirt pēc astes, kas kinkažu ir ar tveršanas funkciju, kā arī kinkažu purniņš ir īsāks, tam ir ļoti gara mēle un zem astes nav smaržu sekrēta dziedzeri. Pasaulē ir tikai vēl viens plēsējs ar tvērējasti, un tas ir Dienvidaustrumāzijā dzīvojošais binturongs (Arctictis binturong).[3]
Kinkažu vēsturiskā izcelsmes vieta ir Centrālamerika, bet Dienvidameriku tas sāka apdzīvot pirms vairākiem miljoniem gadu.[3]
Izskats
Kinkažu savu tvērējasti izmanto tikai, lai pieturētos. Atšķirībā no
primātiem aste nekad netiek lietota, lai satvertu barību
Kinkažu ir neliels augums, kas atgādina kaķi. Tā ķermeņa garums ir 42 - 57 cm, astes garums 40 - 56 cm, svars apmēram 2,7 kg.[4] Kinkažu ir ļoti gara mēle, salīdzinot ar paša mazo augumu, mēle sasniedz 13 cm garumu.[5] Kažoka matojums ir īss un mīksts. Tā krāsa ir brūna vai dzletenbrūna, ar gaišāku pavēderi. Pazodē, tuvu mutei kinkažu ir smaržu sekrēta dziedzeri, šādi dziedzeri ir arī uz vēdera. Tādējādi, kamēr kinkažu pārvietojas pa koka zariem, norīvējoties gar tiem, tiek atstātas smaržu pēdas. Kinkažu tā iezīmē teritoriju un savu ceļu kokos.
Kinkažu ir vairāki pielāgojumi dzīvei kokos; gara tvērējaste, ko reizēm sauc par "piekto kāju", izveicīgi, nagaini pirksti un apvēršamas pakaļkāju pēdas. Ārkārtīgi lokanais mugurkauls ļauj, turoties zaros ar kājām, kinkažu ķermeni pagriezt pa 180°. Šī īpašība piemīt tikai kinkažu jenotu dzimtā.[2]
Uzvedība
Kinkažu apdzīvo dažādus mežus: sausos tropu mežus, Amazones lietus mežus, tropu mūžzaļos mežus un mežus stepju zonā, savukārt palmu džungļos dzīvot izvairās.[2]
Tas dzīvo pamatā kokos. Pa dienu tas atpūšas koka dobumā, izvairoties no tiešās saules gaismas. Tas bieži guļot acis aizsedz ar priekšķepām.[4] Naktī kinkažu dodas barības meklējumos. Kinkažu ir aktīvs no vakara līdz pusnaktij, un pēc tam atkal pirms saullēkta. Tas, izmantojot tvērējasti, veikli pārvietojas pa zariem, bet, kad jāpārkāpj uz otra koku, kļūst piesardzīgāks. Tas spēj arī pārlekt no viena koka uz nākamo.[4] Kinkažu veiklību kokā var salīdzināt ar primātiem. Nereti barojas kājām gaisā, ar asti un pakaļkājām karājoties zaros, bet ar priekškājām sniedzoties pēc augļiem. Kad pienāk rīts, atgriežas atpūsties savā migā.[2]
Kinkažu uzturas pa vieniem, pāros vai mazās grupiņās. Tipiska grupiņa ir viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem. Visa ģimene guļ kopā un palīdz viens otram sakopt kažokus.
Kinkažu dabīgie ienaidnieki ir lielie, plēsīgie putni un jaguārs.[2]
Barība
Kinkažu ir visēdājs, tas barojas ar augļiem, ziediem un lapām. Iemīlots auglis ir vīģe, kas Dienvidamerikas mežos ir pieejams visu gadu. Kinkažu garā mēle ir piemērota kukaiņu uzlasīšanai un nektāra iegūšanai. Iecienīti kukaiņi ir skudras. Kinkažu pie iespējas ēd arī medu un sīkus mugurkaulniekus un putnu olas.[5] Kinkažu ir iecienījis arī nenobriedušus kokosriekstus, par ko nepriecājas kokospalmu audzētāji.[2] Kinkažu pētījumos ir noskaidrojie, ka 90% no apēstās barības ir augļi.[5]
Kinkažu ir derīgi koku sēklu izplatītāji. Ēdot augļus, kinkažu apēd arī lielu daudzumu sēklu, kas dzīvnieka barības traktā paliek neskartas. Pētījumos atklāts, ka koku sēklas, izejot cauri kinkažu gremošanas sistēmai, labāk dīgst. Tā kā kinkažu barojas arī ar ziedu nektāru, to sejas apmatojumā sakrājas putekšņi, kas pēc tam tiek pārnesti uz nākošajiem ziediem.[2]
Vairošanās
Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem kinkažu tēviņi dzimumgatavību sasniedz ātrāk kā mātītes; tēviņi sasniedz 1,5 gadu vecumā, mātītes — 2,25 gadu vecumā. Gan mātītes, gan tēviņi pārojas ar vairākiem partneriem. Pārošanās var notikt jebkurā gada laikā, bet visbiežāk tas notiek augļu sezonā.[2]
Grūsnība ilgst 112 — 118 dienas. Piedzimst 1 - 2 nevarīgi, akli mazuļi. Jaundzimušie sver 150 —200 g. Pēc 7 — 19 dienām mazuļiem atveras acis. Pēc 7 nedēļām jaunie kinkažu sāk izmantot tvērējasti. Par mazuļiem rūpējas galvenokārt māte, tēviņš labprāt uzturas ģimenes tuvumā un dažreiz spēlējas ar mazuļiem.[2]
Maz zināms par kinkažu dzīves ilgumu dabā, bet nebrīvē tas var nodzīvot ilgāk par 55 gadiem.[2]
