Izskats
Zebiekstes kažoks vasarā ir brūns ar baltu, bet ziemā viscauri balts
Zebiekste ir ne tikai mazākā caunu dzimtā, tā ir arī mazākais plēsējs visā pasaulē. Lielākais plēsējs uz sauszemes ir leduslācis, kas var svērt pat veselu tonnu, tas nozīmē, ka leduslācis ir apmēram 25 000 reižu lielāks par zebieksti.[1]
Zebiekste ir slaida, gara un veikla. Tai ir īsas kājas, garš kakls un saplacināta galvas forma. Ausis nelielas, platas un noapaļotas, acis salīdzinoši lielas un apaļas, purniņš strups un aste īsa.[3] Siltajās zemēs un kalnos dzīvojošās zebiekstes ir mazākas par ziemeļu reģionu un līdzenumu populāciju pārstāvjiem.[1] Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums kopā ar asti ir 13 - 26 cm,[4] astes garums 2,5 - 4 cm, svars 40 - 55 g, mātītes ķermeņa garums kopā ar asti ir 11 - 22,5 cm,[4] astes garums 2,2 - 3 cm, svars 30 - 50 g.[5]
Kažoks zebiekstei vasarā ir šokolādes brūns ar baltu pavēderi, pakakli un pazodi. Rudenī ziemeļu reģionu zebiekstes kažoks kļūst balts līdz pašam astes galam. Dienvidu reģionu zebiekste paliek brūna visu gadu. Pie mums Latvijā zebieksti mēdz sajaukt ar sermuli. Lai arī sermulis ir lielāks, masīvāks un smagāks par zebieksi, visvieglāk abus atšķirt pēc astes. Zebiekstes aste, salīdzinot ar sermuļa asti ir īsa, turklāt vasarā tā ir viscauri brūna kā pārējais kažoks, bet ziemā pilnīgi balta. Toties sermulim astes gals ir melns gan vasarā, gan ziemā.[1]
Uzvedība
Zebiekstes ir izteiktas vientuļnieces un savā starpā bieži sakaujas
Zebiekste ir aktīva visu gadu un mēdz medīt gan naktī, gan dienā.[6] Pirms zebiekste uzbrūk savam upurim, tā to novēro,[2] tad dzen medījumu zigzag lēcieniem un izdevīgā brīdī uzbrūk upurim, aptinoties ap to ar savu ķermeni un iekožoties kaklā pie galvaskausa pamatnes.[6] Ja ir iespējams, zebiekste nogalina vairāk kā var apēst un pārpalikumu noglabā noliktavā zem zemes vēlākam laikam.[7]
Zebiekste ir daļējs pēdminis, pēdas ir relatīvi lielas, salīdzinot ar ķermeņa izmēru un svaru, tāpēc tā neiegrimst pat irdenā, dziļā sniegā. Zebiekste pārvietojas kūkumojot, lunkaniem lēcieniem, kas parasti ir 25 — 35 cm gari. Virszemē zebiekste uzturas salīdzinoši maz, tā galvenokārt pārvietojas pa savu upuru, grauzēju un arī kurmju alām. Ziemā zebiekste nirst sniegā, pārvietojoties zem sniega 0,5 - 1 metru, tad atkal iznirst. Novērojot pēdas sniegā, var redzēt zigzagotas lēcienu virtenes, kas nomainās ar ieniruma un pēc tam izniruma caurumiem kupenā.[1]
Zebiekste ir izteikta vientuļniece, pat pārošanās laikā tās mēdz sakauties. Ja barības ir daudz mātīte sapārojas vairākas reizes gadā. To skaidro ar zebiekstu mazo augumu.
Barība
Zebiekstes galvenā barība ir mazie grauzēji. Katru dienu tā apēd tik daudz barības, ko var salīdzināt ar pusi no zebiekstes svara. To var pielīdzināt divām pelēm vai vienai strupastei.[6] Ja nav pieejami grauzēji, tā medī arī kukaiņus un ķirzakas, izēd no ligzdām olas un mazos putnēnus. Ziemeļu reģionos sliktos medību laikos zebiekste ēd arī maitu.[2]
Vairošanās
Jaunie zebiekstu tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 8 mēnešu vecumā, toties mātītes nobriest jau 4 mēnešu vecumā. Tēviņi ir seksuāli aktīvi visu gadu, tomēr vibiežāk pārošanās notiek pavasarī un vasaras beigās. Zebiekstēm mazuļi dzimst vairākas reizes gadā, kas ir atšķirīgi no pārējiem sermuļu ģints dzīvniekiem. Grūsnība ilgst 35 dienas. Māte rūpējas par mazuļiem viena.[2] Parasti piedzimst 1 - 6 mazuļi, tie ir rozā, nevarīgi, akli, kurli un bez matojuma. Pēc 11 dienām mazuļiem jau ir smalks un balts kažociņš, bet pēc 18 dienām to muguras matojums ir kļuvis brūns. Šajā laikā mazuļi sāk ēst gaļu. Jau pēc 40 dienām zebiekste spēj pati doties medībās.[6]
Zebiekste un cilvēks
Ziemeļamerikas indiāņiem zebiekstes noķeršana un turēšana mājas apstākļos nozīmēja iegūt amuletu laimei. Viduslaikos Eiropā uzskatīja, ka vienīgais dzīvnieks, kas spēj nomedīt pūķi, ir zebiekste.[8]
Latvijā zebieksti uzskatīja par lietuvēnu, kas nakts laikā nodzen saimnieka zirgus. Faktam, ka zebiekste jāj zirgus, ir atrasts arī racionāls skaidrojums. Zebiekstei garšo sāls, bet zirgi svīst. Savukārt sviedri satur sāls kristāliņus. Zebiekste kāpelē pa zirga krēpēm, skraida pa tā muguru un laiza izžuvušo sviedru sāļos pilienus. Jo ātrāk zebiekste skraida, jo vairāk zirgs bailēs svīst.[1]
