Izskats un īpašības
Seski tāpat kā pārējie caunu dzimtas dzīvnieki ir ar slaidiem, spēcīgiem ķermeņiem, īsām kājām un platām galvām.[4] Meža seskiem tēviņi ir ievērojami lielāki par mātītēm; tēviņu svars divreiz pārsniedz mātīšu svaru, ķermeņa garums tēviņiem ir vismaz par trešdaļu lielāks. Seska ķermeņa garums ir 35 - 45 cm, svars mātītēm 0,7 kg, tēviņiem 1,7 kg.[5]
Seski kažoki ir tumši brūni vai melns.[4] Uz sejas tam ir gaišāks matojums, uz acīm izveidojot masku, kas atgādina tumšas brilles.[5] Ziemā kažoks izaug biezs, spožs un elegants, bet vasarā tas ir plāns un neizteiksmīgs.[4]
Kā visiem caunu dzimtas pārstāvjiem, seskiem ir anālie dziedzeri, kas izdala kodīgas smakas sekrētu. Šī reakcija notiek, kad sesks jūtas apdraudēts. Tāpat kā citiem caunu dzimtas dzīvniekiem, seskiem ir "slēdzējžoklis" — žokļa locītava ir gandrīz slēgta eņģe, kā rezultātā žokļi ir gandrīz neatlaužami. Šī īpatnība caunu dzimtas dzīvniekiem dod nepārspējami krampīgo tvērienu cīņās, medībās un spēlēs.[2]
Uzvedība
Seski pamatā ir nakts dzīvnieki, tos var sastapt mežos, purvos un mežu ieskautās pļavās kādas ūdenstilpnes tuvumā. Ziemā tas apmetas lauku sētu un ciematu tuvumā, kur barības meklējumos var ienākt ēkās. Toties no dzīves kalnos izvairās.[2] Migu sesks visbiežāk iekārto upīšu krastos zem lielu koku saknēm. Sesks ir nometnieks ar apmēram 1 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Vasarā seski dzīvo ģimenēs, ziemā pa vienam. Sesks ir aktīvs visu gadu. Ziemā seska iestaigātas taciņas var redzēt pie avotainām, neaizsalstošām vietām upēs, kur pārziemo vardes.[2]
Galvenie dabiskie ienaidnieki — suņi, kaķi, lapsa, jenotsuns un lielie pūčveidīgie putni.[2]
Barība
Sesks pamatā ir gaļēdājs un medī dažādus mazus dzīvniekus kā strupastes, peles, kāmjus un žurkas, vasarā tas medī vardes un krupjus. Daudz retāk sesks medī putnus un kukaiņus.[6] Ja trūkst barības, sesks ēd arī augļus un maitu.[2]
Par seska plēsonību liecina tas, ka šis dzīvnieks uzbrūk medījumam, kas ir daudz lielāks par pašu, piemēram, trusi. Seski var iebrukt vistu kūtī un nokost vairāk putnu nekā var apēst, lai arī daļu sesks aizvelk apēšanai vēlāk. Savās slēptuvēs sesks visbiežāk uzkrāj vardes, kuras paralizē ar kodienu pakausī.[2]
Seska redze nav sevišķi asa, medījuma izsekošanā un atrašanā tas paļaujas uz ožu.[2] Sesku slaidie ķermeņi tiem ļauj ielīst grauzēju alās un tos medīt zem zemes.[7]
Vairošanās
Seskiem ir poligāmas attiecības. Mātīte visbiežāk sapārojas ar vairākiem tēviņiem, lai gan var sapāroties arī ar vienu tēviņu.[8] Riests iestājas ziemas beigās. Tēviņi cīnās par mātītes uzmanību. Gadā parasti ir viens metiens, lai gan, ja māte mazuļus zaudē, pastāv iespēja, ka mazuļi tiek dzemdēti vēlreiz.[2] Grūsnība ilgst 42 dienas. Metienā ir 2 — 12 mazuļi, visbiežāk 4 — 6 mazuļi. Mazuļu dzimstot sver 9 — 10 g. Māte tos zīda ar pienu mēnesi. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Mazuļiem acis atveras pēc 34 — 36 dienām, bet no 2 mēnešu vecuma tie sāk patstāvīgi meklēt barību. Jaunie seski pilnīgi patstāvīgu dzīvi uzsāk 3 mēnešu vecumā, kad sasnieguši pieauguša seska lielumu, bet dzimumgatavību sasniedz 6 mēnešu vecumā.[2]
Dzīves ilgums savvaļā parasti ir 5 — 6 gadi, nebrīvē sesks dzīvo līdz 12 gadu vecumam.[2]
Hibrīdi
Seski, īpaši ar tumšajiem kažokiem, var sapāroties ar ļoti reto Eiropas ūdeli, tad piedzimst seska un ūdeles hibrīds.[9] Dažos Lielbritānijas reģionos savvaļā izbēgušie mājas seski ir sapārojušies ar meža seskiem, radot meža-mājas sesku hibrīdus. Bieži hibrīdiem ir mazāk izteikta sejas maska, tiem ir gaiša pakakle un gaišāks matojums, īpaši pavēderē. Lai gan reizēm mēdz būt hibrīdi, kas ārēji nav atšķirami no "īsta" meža seska. Eiropas meža sesks pārojas arī ar stepes sesku.[5] Mājas sesks iespējams ir radies tieši no meža seska un stepes seska hibrīda.[2]
