enexxyy.1s.lv

Izskats

Garlūpu lāča ķermeņa garums ir 150 - 190 cm, svars tēviņiem 80 - 140 kg, mātītēm 55 -95 kg.^[2] Tam ir pinkains, melns kažoks ar baltu "v" veida zīmi uz krūtīm, purns ir gaišs, degungals melns, ausis mazas,^[3] bet apaugušas ar garām spalvām. Garlūpu lāča purns ir salīdzinoši garš ar izteiktām lūpām, uz kurām nav apspalvojuma. Tam starp priekšzobiem ir paplata sprauga, gara apakšlūpa un šaura mēle; tādā veidā lācis ir piemērojies savai pamatbarībai - skudrām un citiem kukaiņiem, kas tiek iesūkti.^[2] Priekšķepas ir garākas par pakaļkājām un iegrieztas uz iekšu,^[3] un tām ir gari, līki nagi, apmēram 10 cm gari. Nagi ir piemēroti, lai uzrāptos kokā un lai raktu zemi. Aste ir visgarākā visā lāču dzimtā, tā ir 15 - 18 cm gara.

Neskatoties uz savu relatīvi nelielo lāča augumu, tas ir ļoti spēcīgs. 1897 - 1898. gadā cirka arēnā tika rīkotas cīņas starp polārlāci un mazāko garlūpu lāci, kas salīdzinoši viegli uzvarēja savu lielo radinieku.^[6]

Ieradumi

Garlūpu lācis Vašingtonas zooloģiskajā dārzā.

No visiem lāčiem garlūpu lācis ir visizteiktākais nakts dzīvnieks, lai gan mātes ar bērniem mēdz doties baroties dienas laikā, lai izvairītos no nakts plēsējiem, piemēram, leoparda.^[7] Tie nemēdz gulēt ziemas miegu. Garlūpu lāči ir veikli kokos kāpēji un labprāt rāpjas kokos, lai atpūstos vai paēstu, bet koki netiek izmantoti kā slēptuve no briesmām. Garlūpu lāči ir arī lieliski lēcēji, tie tālumā var aizlekt 3,5 metrus. Garlūpu lāči labprāt mēdz slinki gulšņāt, pat karājoties ar galvu uz leju. Kad eiropieši pirmo reizi redzēja garlūpu lāci šādā veidā karājamies zaros, tie domāja, ka tā ir kāda sliņķu suga.^[2][8]

Garlūpu lācis ir teritoriāls un savu teritoriju tas iezīmē, berzējoties gar kokiem, lai tajos atstātu savu smaržu, vai mizu ieskrāpējot ar nagiem.

Lai gan garlūpu lācis daudz retāk uzbrūk mājdzīvniekiem, dažos Indijas un Birmas reģionos cilvēki no tā baidās vairāk kā no tīģera.^[9] Tas saistīts ar garlūpu lāča neparedzamo raksturu, tas viegli kļūst agresīvs. Laikā no 1989. gada līdz 1994. gadam Madhja Pradēšas štatā Indijā tika nogalināti 48 cilvēki un savainoti 686.^[10] Garlūpu lāči uzbrukuši visbiežāk, kad tos naktī negaidīti pārsteidza. Tipiska uzbrukuma poza garlūpu lāčiem ir tuvošanās mērķim uz visām četrām, ar zemu noliektu galvu, bet uzbrukuma brīdī lācis paceļas pakaļkājās un uzbrūk ar zobiem un nagiem.

Barība

Garlūpu lācis uzrāpies kokā ogot.

Garlūpu lāča pamatbarība ir skudras un termīti. Tas ar saviem spēcīgajiem nagiem uzlauž un izārda termītu māju, un izēd kukaiņus. Tas izmanto savu garo purnu un lūpas, lai aizpūstu prom netīrumus un, lai iesūktu termītus mutē, piedevām tam starp priekšzobiem ir sprauga. Šo tipisko sūkšanas skaņu var dzirdēt pat 100 m attālumā. Bez skudrām un termītiem garlūpu lācis ēd arī medu, olas, ziedus, saknes, gumus, augļus, sēklas un gaļu. Garlūpu lācim tik ļoti garšo medus, ka to reizēm sauc par medus lāci, lai gan par medus lāci mēdz saukt arī saules lāci (Helarctos malayanus). Lai piekļūtu pie medus, garlūpu lācis nogāž bišu ligzdu zemē un izēd tukšu. Kad mātītei ir mazuļi, tā kožļājot sagatavo tiem speciālu maisījumu, kas sastāv no džekfrūta (Artocarpus heterophyllus), bilva augļiem (Aegle marmelos) un medus. Sakošļātā masa izskatās līdzīga saldai, lipīgai maizei. Dažiem Indijas vietējiem iedzīvotājiem šī garlūpu lāču "maize" skaitās delikatese.^[11]

Vairošanās

Trīs gadu vecumā garlūpu lāči sasniedz dzimumbriedumu.^[12] Grūsnības periods ilgst 210 dienas. Decembrī vai janvārī migā, kas ierīkota alā vai zem dabiskiem akmeņu krāvumiem, piedzimst 2 mazuļi.^[12] Māte nepamet alu un mazuļus 8 nedēļas.^[5] Kopumā mazuļi alā pavada pirmos 3 mēnešus un pirmos divus gadus vai ilgāk paliek kopā ar māti.^[13] Garlūpu lāču mazuļi pamet migu agrāk kā citu sugu lācēni, tie iesākumā ceļo, sēžot uz mātes muguras. Māte ar lācēniem uz muguras gan iet, gan skrien, gan rāpjas kokā. Uz muguras tie tiek nēsāti līdz sasniedz apmēram 1/3 daļu no mātes auguma. Lācēni savā starpā cīkstās par labāko vietu uz muguras. Citi lāči, piemēram, polārlācis vai grizlilācis arī retu reizi nes savus bērnus uz muguras, bet tikai tad, kad iet vai peld,^[14] garlūpu lācis ir vienīgais, kas to dara regulāri.^[15]

Izskats

Amerikas melnais lācis

Amerikas melnā lāča ķermeņa garums ir 150 - 180 cm, augstums skaustā 76 - 91 cm, paceļoties pakaļkājās, tas var būt 2,12 m garš^[4]. Mātītes ir par 33% mazākas nekā tēviņi^[5]. Mātītes sver 40 - 180 kg, tēviņi 70 - 275 kg^[6]. Pieaudzis tēviņš var sasniegt arī 300 kg svaru^[7]. Datēts rekordsvars ir bijis 400 kg un ķermeņa garums 240 cm, kā arī īpaši maza auguma lācis, kura svars bija 39 kg^[8].

Amerikas melnajam lācim ir mazas acis, apaļas ausis, pagarināts purns, kas ir gaišs, īsa aste (apmēram 12 cm gara) un proporcionāli liels ķermenis. Tam ir ļoti laba oža. Lielākajai daļai Amerikas melno lāču kažoki ir pinkaini un melni, bet tie var būt arī balti, šokolādes brūni, kanēļkrāsas un gaiši brūni. Gaišie lāči pamatā ir sastopami uz rietumiem no Misisipi upes. Reizēm Amerikas melnajiem lāčiem uz krūtīm ir balta "V" veida zīme.

Lai gan Amerikas melnie lāči bieži ceļas pakaļkājās, un pat iet uz tām, tomēr pamatā tie pārvietojas uz četrām kājām. Pakaļkājās lāči parasti paceļas, lai labāk un tālāk redzētu un lai labāk saostu smaržas. Tā pakaļkājas ir nedaudz garākas par priekškājām, un gaitai ir raksturīgs aida solis. Katrai pēdai ir 5 gari, spēcīgi nagi, ar kuriem lācis rok zemi, rāpjas kokos un plēš laupījumu. Lai arī Amerikas melnais lācis nav tik spēcīgs kā grizlilācis, tas tik un tā ir ļoti spēcīgs plēsējs. Dabas pētnieki ir novērojuši, ka 55 kg smags, jauns lācis spēj pacelt 140 kg smagu klints gabalu; ja nepieciešams, tie var skriet ar 48 km/st, kā arī tie ir labi peldētāji^[9].

Ieradumi

Melnais lācis ziemā dodas ziemas miegā. Lācis guļai izvēlas alas zem sagāztiem kokiem, akmeņiem, izskalotos upju krastos vai klintīs. Parasti lācis katru gadu guļ citā vietā. Ziemas guļas laikā lācenei piedzimst lācēni un pirmos mēnešus visi pavada alā.

Pavasarī pametot alu, lāči meklē ziemā kritušo dzīvnieku maitu un dažādu augu jaunos dzinumus. Paliekot arvien karstākam laikam, tas dodas augstāk kalnos. Lai izvairītos no briesmām, Amerikas melnais lācis rāpjas kokos. Pamatā tas uzturas mežos un upju gultnes izmanto kā ceļus migrēšanai.

Attiecības ar citiem plēsējiem

Dažos reģionos melnais lācis dzīvo kaimiņos brūnajam lācim. Tā kā melnais lācis ir mazāks par brūno lāci, tad klajās, atklātās vietās tas zaudē konkurencē par barību lielākajam brālēnam. Brūnais lācis ļoti reti nogalina melno lāci, visiem dokumentētajiem gadījumiem ir nejaušs raksturs. Abi lāči ir sadalījuši diennakti: melnais lācis ir aktīvs dienas laikā, brūnais lācis nakts laikā, kā arī pamatā melnais lācis apdzīvo biezus mežus, bet brūnais lācis atklātas, skrajas vietas.

Melnais lācis par barību cīnās arī ar pumu. Tāpat kā brūnie lāči tie mēdz pumai nozagt medījumu, lai gan abi plēsēji reti saķeras tuvcīņā, priekšroku dodot iebiedēšanai, rūkšanai un spēka demonstrācijai. Ar vilkiem melnais lācis satiekas reti, tikai ziemeļos vilki un lāči dala teritoriju. Lai gan melnais lācis ir daudz spēcīgāks plēsējs kā vilks, vilku bars spēj lāci nogalināt; daži šādi gadījumi ir dokumentēti, kuros vilku bars nogalina melno lāci, to neēdot^[10]. Protams, arī lielāks melnais lācis nogalina vilkus, padzenot baru no medījuma. Ir datēti gadījumi, kuros aligators uzbrūk melnajam lācim, lielākā daļa šādu uzbrukumu ir mērķēta lācēnu nomedīšanai. Kopumā melnais lācis cenšas izvairīties no cīņas, priekšroku dodot iebiedēšanas spēlei un bēgšanai.

Barība

Jauns Amerikas melnais lācis kalnos mežā

Amerikas melnais lācis ir visēdājs. Tas pārtiek gan no augiem, gan gaļas, gan kukaiņiem. Melnais lācis pamatā medī nelielus dzīvniekus - grauzējus un dažādu zālēdāju mazuļus. Gaļa lāča iztikā sastāda 10 - 15%. Lai gan Amerikas melnais lācis ir spēcīgākais plēsējs Ziemeļamerikā, izņemot rajonus, kuros dzīvo arī brūnais lācis, tas izvairās no uzbrukumiem lielajiem zālēdājiem un parasti medī to mazuļus. Pat uzbrukums aļņa mazulim lācim ir ļoti bīstams un var beigties ar nopietniem savainojumiem, jo aļņu māte, kas ir lielākais zālēdājdzīvnieks Ziemeļamerikā, ir agresīva, spēcīga un cīnīsies par savu mazuli pat ar lāci. Visvairāk savā uzturā Amerikas melnais lācis patērē dažādus augus, riekstus, ogas un augļus. Tas labprāt ēd arī maitu un kukaiņus, īpaši kukaiņu kāpurus: skudras, bites, lapsenes un termītus. Lācis mēdz izpostīt bišu stropus, lai tiktu pie medus un bišu kāpuriem. Upēs un ezeros tas medī lašus un foreles, kā arī vēžus un citus ūdeņu dzīvniekus. Kopumā var teikt, ka melnais lācis ēdīs visu, ko var atrast. Siltākos reģionos tas neatteiksies arī no Amerikas aligatoru olām. Atrodoties cilvēku apdzīvoto vietu tuvumā, lācis barojas izgāztuvēs, kā arī nekautrējas apmeklēt privāto māju pagalmus un paēst tieši no atkritumu urnas.

Ja mežā izdodas atrast plēsēja nomedītu dzīvnieku, tad pēc veida, kā tas ir apēsts, var pateikt, vai tas ir bijis vilks vai lācis. Savu medījumu lācis uzplēš un miesu un iekšas izgriež uz ārpusi, āda tādējādi tiek ievilkta uz iekšpusi. Atšķirībā no vilkiem un koijotiem lācis upuri reti sadala gabalos, ēdot no visa dzīvnieka. Turpretī vilki un koijoti savu medījumu sadala mazākos gabalos, un barošanās teritorija ir juceklīgi nokaisīta ar kauliem. Ja medījums ir bijis pietiekami liels, lācis atliekas mēdz paslēpt.

Vairošanās

Lācēns paglābies kokā

Dzimumbriedumu Amerikas melnā lāča mātīte sasniedz 3 - 4 gadu vecumā. Mazuļi dzimst katru otro gadu. Ja lāčiem trūkst barības, tad tie sāk pāroties tikai 5 - 7 gadu vecumā, un mazuļi dzimst retāk. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz tāpat kā mātītes 3 - 4 gadu vecumā, bet jaunie lāči nav pietiekami spēcīgi, lai uzvarētu konkurences cīņās vecākos lāčus, tādēļ pāroties tie sāk tikai 4 - 5 gadu vecumā. Riesta laiks ir vasarā, un mātītes spēj atlikt embrija attīstību tā, lai tas attīstītos un piedzimtu ziemā, laikā, kad mātīte alā guļ ziemas miegu. Līdz ar to, lai arī lācēna embrijs attīstās 60 dienās, kopējā grūsnība ilgst 7 - 8 mēnešus.

Amerikas melnā lāča mazuļi

Janvārī vai februārī mātītei parasti piedzimst 2 - 3 mazuļi, bet var piedzimt arī vairāk lācēnu. Tie sver 283 - 397 g, ir akli, nevarīgi un gandrīz bez apspalvojuma. Māte zīda mazuļus ar treknu pienu līdz pavasarim, nepametot alu. Pavasarī mazuļi ir attīstījušies pietiekami, lai sekotu līdzi savai mātei ikdienas gaitās. Tie sver apmēram 2 - 4 kg. Ja mazuļiem draud briesmas, māte skaļi rūc, tos brīdinot un tādējādi liekot tiem uzkāpt augstu kokos. Māte tos turpina zīdīt līdz rudenim, un visi kopā dodas ziemas miegā. Nākošās vasaras laikā lācēni kļūst patstāvīgi, apmēram 1,5 gadu vecumā tie šķiras no mātes. Šajā laikā mātīte atkal ir gatava pāroties.

Lācēnu izdzīvošana ir pilnībā atkarīga no mātes pieredzes un spējām. Tā apmāca lācēnus dažādās gudrībās: ko ēst, ko un kā medīt, kur slēpties no briesmām, kur atpūsties un kur doties ziemas guļā. Lācēnu dzīvību bieži apdraud citu plēsēju uzbrukumi.

Izskats

Pelēkā vilka auguma izmēri ir ļoti dažādi, atkarībā, kādas pasugas vilks un kādā biomā tas dzīvo. Augstums skaustā variē no 60 - 95 cm, svars no 20 - 68 kg. Vilks ir lielākais suņu ģints savvaļas dzīvnieks. Lielākie vilki dzīvo Aļaskā, Kanādā un Krievijā. Smagākie nomedītie vilki ir datēti Aļaskā (79 kg) un Ukrainā (86 kg). Mazākie pelēkie vilki ir arābu vilki, arābu vilka mātīte var svērt pat tikai 10 kg. Visiem pelēkajiem vilkiem mātītes ir vieglākas par tēviņiem par apmēram 20%. Mātītēm ir arī šaurāki purni un galvas, nedaudz īsākas kājas un mazāk masīvi pleci. Kopumā visiem vilkiem ir spēcīgs augums, ar paaugstinātu skaustu, garām, spēcīgām kājām un izteikti kuplu asti. Ķermeņa garums ir robežās no 1,3 līdz 2 metriem, mērot no degungala līdz astes galam. Astes garums parasti ir viena ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma.

Pelēkā vilka skelets ir būvēts tā, lai tas spētu ilgi un nenogurstoši skriet. Vilki var ilgstoši skriet ar ātrumu 10 km/h, īsās distancēs ātrums var sasniegt 65 km/h. Ir zinātnieku datēts vilku mātītes lēciens, uzbrūkot medījumam, kas sasniedza 7 metrus.

Pelēkā vilka ķepas ir veidotas tā, lai varētu iet pa jebkādām virsmām, vilks ļoti labi var skriet pa sniegu. Starp katru pirkstu vilkam ir neliela ādas kroka, kas it kā veido pleznas efektu. Priekškājas ir lielākas nekā pakaļkājas. Pelēkajam vilkam atšķirībā no koijota un suņa, karstumā nesvīst ķepas.

Vilka kažoks ir dubults, ar blīvu un siltu pavilnu, un garāku, asāku akotspalvu, kas lieliski sargā vilku no lietus ūdeņiem, sniega un dubļiem. Pavasarī vilks nomet pavilnu. Pavilna parasti ir pelēkā krāsā, neatkarīgi kāda būtu akotspalva, kas variē no pelēkas līdz pelēkbrūnai un brūnai.

Ieradumi

Vilks ir bara dzīvnieks. Vientuļi vilki mēdz būt ļoti reti. Vientuļnieki parasti ir veci dzīvnieki, kas izdzīti no bara, vai jauni tēviņi, kas meklē savu teritoriju. Vilku bars nav tik kompakts un vienots kā Āfrikas savvaļas suņiem vai hiēnām, bet vilku bars ir noturīgāks nekā koijotu bars. Parasti barā dzīvo pieaugušu vilku pāris un viņu bērni, visi bara locekļi ir viena ģimene. Vilki sasniedz "pilngadību" tikai divu gadu vecumā. Visi palīdz audzināt mazos kucēnus. Bara lielums ir mainīgs, ko nosaka vairāki faktori; vilku vecums, individuālās īpašības un barības daudzums teritorijā. Barā var būt no 2 - 20 vilkiem. Reizēm mēdz būt ļoti lieli bari - 1967. gadā Aļaskā tika reģistrēts vilku bars ar 36 vilkiem. Lielākā daļa vilku pāru ir monogāmi, bet ir arī izņēmumi. Jaunākie vilki pakļaujas saviem vecākiem. Sasniedzot dzimumbriedumu, tie pamet baru. Ir zināmi atgadījumi nebrīvē, kad vilku baram pieaugot, meita nogalina māti, bet dēls nogalina tēvu, un vecākie bērni pārņem bara vadību. Savvaļā jaunie vilki meklē savu pāri un teritoriju. Vilki atšķirībā no citiem dzīvniekiem mēdz nogalināt vājākos savā barā, piemēram, kucēnu epileptiķi vai lamatu sakropļotu, vai sašautu, savainotu vilku^[2].

Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz 200 km². Vilku bars nepārtraukti pārvietojas, lai medītu. Katru dienu tas "izķemmē" apmēram 9% no teritorijas - apmēram 25 km dienā. Vilku bars necieš nepazīstamus vilkus savā teritorijā. Satiekoties ar svešinieku, tas parasti tiek nokosts. Teritorijas robežas tiek iezīmētas ar urīnu, kā arī vilki teritoriju iezīmē vokāli - gaudojot. Gaudošana norāda bara izmēru un atrašanās vietu, pēc tās vilki var izskaitļot teritorijai pieguļošo "buferzonu", lai izvairītos no sadursmēm. Vientuļš vilks reti atbild ar gaudošanu, tas klusējot izvēlas sev drošāko ceļu.

Reizi gadā vilkiem piedzimst kucēni. Tēviņam reizēm ir vairākas mātītes (harēms), tad metieni ir vairāki. Grūsnības periods ilgst 60-63 dienas. Parasti piedzimst 5-6 akli un kurli kucēni. Kucēni dzimst midzenī, kas tiek ierīkots attālākās meža nomalēs, salās, purvu malās. Bieži vilku midzeņi ir sastopami iedobēs zem kritušiem kokiem, retāk tiek izmantotas citu dzīvnieku izveidotās alas. Tas parasti atrodas ūdens tuvumā. Midzenī kucēni paliek apmēram 2 mēnešus. Vilki aug lēnāk nekā koijoti vai savvaļas suņi. Mātīte baro kucēnus ar pienu apmēram 2 nedēļas. Pirmās nedēļas mātīte paliek pie bērniem, bet bars tos apgādā ar barību. Kad kucēni ir 2 mēnešus veci, tos sāk ņemt līdzi, bet tie tiek atstāti kādā klusākā vietā, kamēr pieaugušie medī. Ar kucēniem vienmēr paliek kāds pieaugušais - "aukle", kas tos pieskata. Pēc dažām nedēļām tiem jau atļauj piedalīties medībās, ja tie spēj izskriet līdzi^[3]. Vilki savvaļā dzīvo 6 - 10 gadus, nebrīvē tie var nodzīvot divreiz ilgāk. Kucēni bieži nesasniedz briedumu, jo tie var nomirt tādēļ, ka trūkst barības, tie var krist par upuri lāčiem, tīģeriem vai citiem vilkiem.

Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Tas galvenokārt medī stirnas, staltbriežus, meža cūkas un mājdzīvniekus — aitas, kazas, teļus un citus mazos mājlopus — vistas, kaķus u.c. Ķer arī sīkākus zīdītājus — lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus, peles un žurkas. Barības trūkuma apstākļos ēd arī kritušus dzīvniekus (maitas).

Vilku izplatība

Vēsturiski vilku izplatība zīdītāju starpā ieņēma otro vietu teritorijas ziņā pēc cilvēka, aptverot Ziemeļu puslodes lielāko daļu. Eiropā vilks lielākoties sastopams tikai Spānijā, Portugālē, Itālijā, Polijā, Skandināvijā, Austrumeiropā un Krievijā. Latvijā šobrīd ir 500 - 600 vilku ^[4]. Latvijas teritorijā dzīvo Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus).

Āzijā vilki apdzīvo visu ziemeļu daļu - no Krievijas līdz Ķīnai. Ziemeļamerikā tas sastopams no Aļaskas līdz Meksikai.

Izskats

Koijota profils

Koijota vidējais ķermeņa garums ir 75-78 cm, augums skaustā apmēram 50 cm, svars 7-21 kg. Ziemeļu reģiona koijoti ir lielāki, nekā dienvidu reģionā. Ziemeļos tie pat var svērt virs 30 kg. Koijotam ir 42 vai 44 zobi^[2]. Zinātnieki ir novērojuši, ka mājas suņa galvaskauss pēc formas ir līdzīgāks koijotam nekā vilkam^[4]. Vēl viena īpašība koijotam ir kopīga ar suni, bet kura nav vilkam - koijotam un sunim karstumā svīst ķepas, vilkam nesvīst. Koijots var skriet līdz 69 km/st^[5], un tas var pārlekt 4 m šķērsli^[2].

Koijota kažoka krāsa variē no pelēkbrūnas līdz dzeltenpelēkai uz muguras, ar gandrīz baltu kaklu un vēderu. Priekškājas, galvas sāni, purns un ķepas ir rudi brūnas. Kažoks ir dubults, ar biezu smilšu krāsas pavilnu un garāku akotspalvu. Astes gals ir melns. Reizi gadā koijots maina spalvu, nomainot biezo ziemas kažoku pret plāno vasaras apspalvojumu. Ausis ir palielas salīdzinot ar galvas izmēru, toties pēdas mazas. Kalnos dzīvojošie koijoti ir tumšāk brūni, bet prēriju un tuksnešu koijoti ir dzeltenīgāki^[6].

Ieradumi

Lai gan bieži var novērot koijotus ceļojam grupās, tomēr tie vislabprātāk medī pāros. Bars parasti sastāv no 6 tuvi radniecīgiem pieaugušiem dzīvniekiem, viengadniekiem un kucēniem. Koijotu bari parasti ir mazāki par vilku bariem, un bara attiecības nav tik ciešas. Tas ir saistīts ar to, ka koijoti diezgan ātri nobriest - jau gada vecumā tie ir pieauguši, vilki tikai divu gadu vecumā kļūst patstāvīgi^[7]. Visbiežāk tie medī naktī, bet reizēm arī dienā tos var redzēt sildāmies saulītē. Kādreiz koijots mēdza medīt jebkurā dienakts laikā, bet sakarā ar cilvēku nepatiku pret koijotiem, tie ir kļuvuši par izteiktiem nakts medniekiem.

Koijoti rok sev alas, lai gan mēdz ieņemt arī āpša vai bebra alu. Koijotiem ir fiksētas teritorijas, kas parasti ir apmēram 19 km rādiusā ap tā alu. Teritorijas, no kurām tiek aizdzīti vilki, uzreiz ieņem koijoti. Koijoti labāk par vilkiem māk piemēroties kaimiņattiecībām ar cilvēkiem. Koijota mūža garums ir apmēram 10 gadi savvaļā, bet nebrīvē tas var nodzīvot līdz 18 gadiem^[2].

Koijoti mēdz veidot monogāmus pārus uz vairākiem gadiem. Koijotu mātītei grūsnība ilgst 60-63 dienas un vienā metienā piedzimst 1-19 mazuļi, vidēji 5. Koijotiem 50-70% kucēnu neizdzīvo līdz gada vecumam^[8], tādēļ tas tiek kompensēts ar lieliem metieniem. Kucēni piedzimst akli un kurli. Koijoti diezgan ātri aug, acis un ausis atveras 10. dienā, un jau 21.-28. dienā kucēni sāk nākt laukā no alas. Mātīte mazuļus baro ar pienu apmēram 35 dienas. Vecāki baro savus kucēnus, atvemjot barību. Jaunie tēviņi pamet alu 6-9 mēnešu vecumā, mātītes bieži paliek ar ģimeni uz mūžu^[9]. Atšķirībā no vilkiem, vecākā mātīte pieļauj savā tuvumā citas barojošas mātītes. Koijoti ir pieauguši apmēram 12 mēnešu vecumā.

Koijotus ir grūti dabā pamanīt, toties tos var bieži sadzirdēt. Koijotiem ir īpatnēji rējieni augstā tonī. Tie var būt gan īsi, gan savirknēti garā gaudām līdzīgā virknē. Koijoti parasti ir dzirdami naktīs vai vakarā, bet reizēm tos var dzirdēt arī dienā. Lai gan tos var dzirdēt visu gadu, visbiežāk tas ir pārošanās sezonā pavasarī un rudenī, kad jaunie koijoti pamet ģimeni un dodas meklēt savu teritoriju.

Medījums

Koijoti ir gaļēdāji, kas medī pamatā zīdītājus. 90% medījuma ir siltasiņu dzīvnieki. Koijoti parasti medī nelielus dzīvniekus; peles, lemingus, vāveres, putnus, čūskas, ķirzakas, briežus un mājdzīvniekus. Koijoti medī arī lielos kukaiņus. Tie labprātāk ēd svaigu medījumu, bet neatsakās no maitas. Koijots viegli piemērojas jaunai diētai, tas ir slavens ar saviem apciemojumiem cilvēku ēdienu izgāstuvēs. Rudenī un ziemā koijoti ēd arī augļus un dārzeņus.

Koijotu medību paņēmieni mainās atkarībā no tā, ko tas vēlas nomedīt. Ja koijots medī mazu dzīvnieciņu, tas lēni pārvietojas pa lauku un rūpīgi ošņā pēdas. Ja upuris ir ievērots, tie sastingst, un medījums tiek nomedīts līdzīgi tam, kā to dara kaķi. Lielākus dzīvniekus kā briedi koijoti medī grupās. Tas tiek vajāts līdz pagurumam. Pie labas izdevības briedim uzbrūk, tam tiek iekosts kaklā, cenšoties dzīvnieku nogāzt zemē. Koijoti ir ļoti izturīgi un neatlaidīgi mednieki. Tie var medīt no 14 minūtēm līdz 21 stundai. Pie neveiksmīgām medībām, koijots var atlaist upuri gan pēc 2 minūtēm, gan tikai pēc 8 stundām. Sniegs var traucēt veiksmīgām medībām. Koijotu bars var nomedīt pat pieaugušu alni, kas var būt smagāks par 250 kg^[10].

Ienaidnieki

Vislielākais koijota ienaidnieks ir pelēkais vilks. Teritorijās, kurās vairs nav vilku, dramatiski pieaug koijotu skaits. Jelovstounas nacionālais parks, lai ierobežotu koijotu populāciju, parka teritorijā mērķtiecīgi atgrieza vilkus. Kopš parkā ir vilki, neiejaucoties cilvēkam, koijotu skaits ir nostabilizējies, un tas nevairojas. Pirmajos divos gados pēc vilku populācijas atjaunošanas, koijotu skaits samazinājās uz pusi, par 50%. Lai aizbaidītu kojotu barus, ap ganībām mēdz izlaistīt vilku urīnu^[11].

Koijotus dažreiz medī arī pumas, no kurām koijoti izvairās. Cilvēki, lai aizbaidītu no kādas teritorijas koijotus, lieto pumas rēcienu atskaņošanu^[12]. Reizēm lācis nogalina koijotus, vairāk gan kā sāncensi uz medību teritoriju, nevis kā medījumu.

Rudās lapsas un koijoti cenšas dzīvot katrs savā teritorijā. Lai gan koijoti biežāk uzbrūk lapsām nekā lapsa koijotam, tomēr arī lapsa sargās savu alu un bērnus. Reizēm ir redzēts, ka koijoti un lapsas mierīgi pastāv līdzās un medī vienotā teritorijā^[13].

Koijoti labprāt sadzīvo ar āpšiem. Koijots nav veikls alu racējs, lai noķertu sīkos grauzējus. Tas parasti medī grauzējus, kamēr tie skrien pa zemes virsu. Āpsis nav ātrs skrējējs, bet tas labi rok alas. Tādēļ bieži mēdz abi medīt kopā^[2].

Koijots un cilvēks

Koijota tipiskais kodiens kaklā aiz žokļa

Šobrīd koijoti ir visnegantākie uzbrucēji mājdzīvniekiem: aitām, kazām un liellopiem. Mājdzīvniekus koijoti medī tikai barā. Parasti tiek iekosts kaklā uzreiz aiz žokļa, un medījums turēts, kamēr noasiņo. Mazos jērus un kazlēnus, koijoti nomedī, pārkožot galvaskausu. Koijoti parasti savu medījumu apēd, atšķirībā no klejojošiem suņiem, tiem pāri paliek tikai lielie kauli un kažoka spalvas^[14].

Lai arī koijoti tiek nežēlīgi medīti, to skaits nemazinās, bet tieši otrādi - pieaug. Koijots viegli piemērojas jauniem apstākļiem un cilvēku rīcībai. Tas ātri ieņem teritorijas, kurās vairs nedzīvo vilki. Koijoti parasti neuzbrūk cilvēkiem, tomēr no koijotu bara ir jāuzmanās. Līdz šim ir zināms tikai viens letāls notikums, kad koijoti nokoda cilvēku^[15].

Izskats

Svītrainais šakālis ir vidēja auguma suņu dzimtas pārstāvis, nedaudz lielāks kā melnmuguras šakālis. ķermeņa garums 65 - 80 cm, astes garums 30 - 40 cm, augstums skaustā 40 - 50 cm, svars 7 - 12 kg^[3]. Tā kažoks ir pelēks, mugura un purns tumšāk pelēks. Kuplā aste ir melna ar baltu astes galu. Uz sāniem svītrainajam šakālim ir balta svītra, kas stiepjas no elkoņa līdz krustiem. Jaunajiem šakāliem svītra ir mazāk izteikta kā vecākiem īpatņiem^[2]. Kājas un pakakle ir sarkanbrūnas.

Svītrainā šakāļa galvaskauss ir plakanāks, pagarināts un šaurāks kā melnmuguras šakālim. Tā skelets ir vieglāk būvēts. Mātītēm ir 4 piena dziedzeri^[2].

Ieradumi

Svītrainais šakālis mazāk lieto maitas gaļu kā citi šakāļi, tie ir visēdāji un labi piemērojas jauniem apstākļiem. Tas labprāt medī vienatnē. Šakālis veido ģimenes grupas, kas var būt līdz 12 dzīvniekiem. Svītrainais šakālis medī nelielus zīdītājus un kukaiņus. Tas labprāt izmanto izdevību, lai paēstu no lielo plēsēju medījuma. Svītrainais šakālis ēd augļus, un tās ēd augu izcelsmes barību līdz 30% no savas diētas. Svītrainais šakālis atšķirībā no citiem šakāļiem parasti neuzbrūk mājlopiem un lielajiem zālēdājiem.

Svītrainais šakālis ir gan vientuļnieks, gan veido ģimenes grupu. Baru vada dominējošais vaislas pāris, kas turas kopā daudzus gadus, ļoti bieži uz mūžu^[2]. Grūsnības periods svītrainajam šakālim ilgst 57-70 dienas. Parasti piedzimst 3-6 kucēni. Dzimumbriedumu šakālis sasniedz 6-8 mēnešu vecumā, un savu ģimeni jaunie šakāļi pamet apmēram 11 mēnešu vecumā. Tomēr daži paliek kopā ar vecākiem ilgāku laiku un palīdz pabarot nākamo kucēnu metienu^[3].