Izskats un ieradumi
Jenotsuņa ķermeņa garums ir apmēram 65 cm, astes garums 15 - 23 cm, svars pavasarī 4 - 6 kg, ziemā 7 - 12 kg. Tas ir mazākais no visiem savvaļas suņu dzimtas dzīvniekiem, kas dzīvo Latvijā. Galva tam ir neliela, ar nelielām ausīm un īsu, smailu, purnu, uz vaigiem tam ir raksturīga kupla pagarinātu spalvu aploce. Aste kupli apmatota, vidēji gara, nokarena. Kājas ļoti īsas; tās klātas ar cieši pieguļošu, īsu vilnu. Pārējais jenotsuņa apspalvojums ir kupls, biezs un garš, ar stingru akotspalvu. Ziemā tas ir biezāks nekā vasarā. Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē ir brūna, ar pelēcīgu vai rūsganu piejaukumu, uz muguras un pleciem vienmēr uzkrītoši tumši brūna. Krūtis tumšākas, bet vēders gaišāks - pelēkdzeltens, kājas melnas. Sejas un vaigu spalvas kontrastējošs: balts purns, balta „vaigubārda", kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas „maska" ir jenotam. Jenotsunim ir laba oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja. Tas pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld[2].
Jenotsuns ir visēdājs. Tas medī dažādus bezmugurkaulniekus, vardes, ķirzakas, grauzējus un putnus, un ēd dažādas sēklas, augļus un ogas. Tie jenotsuņi, kas dzīvo tuvu okeānam ēd arī krabjus, garneles, gliemenes un zivis. Jenotsunim ir nelieli zobi, kas piemēroti kukaiņu un sīkas barības ēšanai.
Jenotsuns ir mierīgs, un tam nav raksturīga agresīva uzvedība. Tas briesmu gadījumā nevis bēg, bet slēpjas, ja nav kur paslēpties, izliekas miris. Jenotsunim ir asi un līki nagi, tādēļ tas var uzkāpt arī kokā un noslēpties no vajātājiem. Kokos tāpat kā jenotsuņi var uzkāpt arī pelēkās lapsas.
Jenotsuns ziemu pavada alā guļot, un tas ir vienīgais suņu dzimtas dzīvnieks, kuram ir šāds ieradums. No uzkrātajām zemādas tauku rezervēm jenotsuns var iztikt līdz 60 dienām[3].
Reprodukcija
Jenotsuns veido monogāmus pārus uz mūžu. Reizēm pārošanās sezonā, starp jenotsuņu tēviņiem izceļas cīņas par mātītes labvēlību. Pārošanās sezona sākas, kad pavasarī jenotsuņi mostas no ziemas miega un iznāk no savām migām. Grūsnības periods ilgst apmēram 60 dienas. Parasti piedzimst 6 - 7 kucēni, reizēm arī vairāk[2]. Tēviņš palīdz mātītei audzināt kucēnus, pienesot barību iesākumā mātītei un vēlāk visai ģimenei. Tēviņš viens pats dodas medībās pirmās 50 dienas. Jenotsuņu mazuļi turpina zīst pienu arī pēc tam, kad jau ir pieraduši pie pamatbarības. Jenotsuņu māte zīdamazuļus apmēram 8 nedēļas, tas ir daudz ilgāk kā citiem dzīvniekiem suņu dzimtā. Dzimumbriedums tiek sasniegts, kad jenotsuņi ir vecāki par vienu gadu.
Jenotsuns Latvijā
Jenotsuns Latvijā pirmo reizi parādījās 1943. gadā. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā jenotsuni neviens vēl nebija redzējis. Tie bija ieklīduši no Krievijas, kas dzīvniekus savā Eiropas daļā bija ievedusi no Usūrijas apgabala. Latvijā 1948. gadā arī tika ievests Usūrijas jenotsuns (Nyctereutes procyonoides ussuriensis) - jenotsuņu (Nyctereutes procyonoides) viena no sešām pasugām. Ievešanas mērķis bija ieviest vērtīgu kažokzvēru. Jenotsuņa kažokāda ir skaista, bieza, silta un mitrumizturīga.
Dažu gadu laikā jenotsuņi savairojās. Iesākumā to medības bija aizliegtas, tad tos sāka medīt, bet vēl pēc dažiem gadiem jenotsuņus medīja jebkurā gadalaikā, tos bez žēlastības iznīcināja. Tie bija kļuvuši par kaitniekiem. Nostiprinājās uzskats, ka jenotsuns negausīgi izēd vietējo faunu, samazinot medījamo putnu skaitu. Turklāt jenotsuņi tika apvainoti dažādu slimību izplatīšanā, kā kašķis, trakumsērga un citas lipīgās slimības. Jenotsuņus drīkstēja medīt visu gadu. Jenotsuņus medīja arī pavasarī, pat mātes ar zīdāmiem mazuļiem, medīja arī mazuļus. Jenotsuņus šāva, sita ar kokiem, izraka no alām, ķēra ar suņiem. Briesmu gadījumā jenotsuns parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties. Ja tam nav kur paglābties, viņu spēj noķert jebkurš medību suns, pat veiklāks cilvēks var noskriet jenotsuni. Jenotsuns mēdz pieplakt pie zemes un nekustīgi gulēt, izliekoties beigts.
Kopš 1993. gada jenotsuņu medīšana vairošanās sezonā Latvijā ir aizliegta. Šobrīd nav daudz tādu mednieku, kas joprojām domātu, ka jenotsuns ir kaitīgs vietējai faunai, otrkārt, jenotsuņa tauki vairs netiek (vismaz Latvijā) izmantoti tautas medicīnā, lai ārstētu plaušu kaites, treškārt, siltajā sezonā nogalinātu dzīvnieku kažokādas ir nekvalitatīvas, ceturtkārt, pieprasījums pēc kažokādām ir būtiski samazinājies. Šobrīd oficiālais jenotsuņa statuss Latvijā - nelimitēti medījams dzīvnieks[4].
Jenotsuns Eiropā
Laikā no 1931. gada līdz 1955. gadam jenotsuns kā vērtīgs kažokzvērs tika ievests Krievijas Eiropas daļā no Sibīrijas. Tas ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos. Latvijā 1948. gadā tika ievesti 33 jenotsuņi, 1960. gadā Latvijā tika nomedīti 4210 jenotsuņi. No Latvijas tas izplatījās Igaunijā un Lietuvā, tālāk tas nokļuva Somijā, un šobrīd tas ir sastopams gan Francijā, gan Rumānijā, gan Itālijā un Šveicē[1]. |
 Komentāri (0) | 2012-05-28 06:49 | Skatīts: 3034x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izplatība
Rudās lapsas ir plaši izplatītas lielā daļā pasaules. Tās sastopamas Kanādā, Aļaskā, ASV, Eiropā, Ziemeļāfrikā, Āzijā un no 19. gadsimta arī Austrālijā.
Latvijā lapsa ir parādījusies vēlajā pēcledus laikmetā, un vienmēr bijusi plaši izplatīta. Lapsu skaits Latvijā ik gadus svārstās 10 000 — 12 000 īpatņu robežās. Galvenie iemesli, kas nosaka lapsas skaita svārstības, ir parazīti un slimības (kašķis, trakumsērga), lielie plēsēji (galvenokārt vilki) un barības trūkums. Peļveidīgo grauzēju savairošanās veicina arī lapsu savairošanos. Ekoloģiski lapsa ir ļoti plastisks dzīvnieks, kas uzturas gan meža masīvos, gan kultūrainavā, pat apdzīvotās vietās. Tā bieži sastopama mežmalās, purvmalās, ūdenstilpnes piekrastēs, birztalās un krūmu saaudzēs lauka vidū. Lapsas izvairās no lieliem, vienveidīgiem priežu mežu masīviem un stipri pārpurvotām mežaudzēm.
Eiropas lielākajā daļa sastopama Eiropas rudā lapsa (Vulpes vulpes crucigera)[2], tikai Eiropas ziemeļos dzīvo cita pasuga — Skandināvijas rudā lapsa (Vulpes vulpes vulpes).
Ieradumi
Barībā dominē peļveidīgie grauzēji; ja to ir maz, tad lapsas ķer arī lielos zīdītājdzīvniekus, piemēram, zaķus, stirnas un mežacūku mazuļus, kā arī putnus. Biežāk nekā vilks, lapsas barībā izmanto kukaiņus un augus (ogas, augļus, sēklas).
Lapsu varētu saukt par nometnieku. Ziemā, kad maz medījuma, tā ēd arī kritušos dzīvniekus. Lapsa ir aktīva visu gadu. Tā biežāk medī krēslā un naktī nekā dienā. Sliktā laikā un lielā salā lielāko diennakts daļu lapsa pavada alā un dažādās, dabiskās slēptuvēs. Lapsa ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks, kas apkārtējā vidē orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību (redze tai ir attīstīta daudz vājāk). Medību laikā lapsa lieliski māk izmantot visas dabiskās iespējas, lai sevi aizsegtu. Lapsa pārvietojas pa ieplakām, grāvjiem, krūmu un mežu aizsegā, bieži apstājās un novērtē situāciju apkārtnē. Tā samērā labi peld un spēj uzrāpties arī slīpi augošā kokā.
Lapsu vairošanās
Lapsa pārsvarā dzīvo ģimenēs. Vairošanās midzeni lapsa mēdz iekārtot pamestās āpša un jenotsuņa alās, vai tamlīdzīgās slēptuvēs, interesanti ir tas, ka lapsa pati alas nerok. Lapsas apdzīvoto alu var atšķirt no āpša vai jenotsuņa apdzīvotas alas pēc tā, ka pavasarī lapsa tīra alu, un pēc iztīrīšanas blakus alai ir redzams apmēram 2 metrus garš, noapaļots zemes izsviedums. Pie ieejas alā parasti mētājas barības atliekas un kauli, kas nepatīkami smako. Vienu un to pašu alu lapsas aizņem vairākus gadus pēc kārtas. Teritorijas iezīmēšana visintensīvāk notiek pavasarī, riesta periodā. Riesta laikā sievišķais dzimums ar īsiem rējieniem aicina vīrišķo dzimumu. Starp tēviņiem notiek riesta cīņas. Mazuļi (parasti 4 — 6 kucēni) dzimst maijā un jūnijā. Sākumā tie ir akli (acis atveras 2 — 2,5 nedēļu vecumā). Alā mazuļi dzīvo apmēram 1,5 mēnešus. Pēc tam mazie lapsēni sāk iznākt no alas un tās priekšā rotaļāties. Šajā laikā abi vecāki tiem intensīvi piegādā barību un māca medīt. Trīs mēnešu vecumā lapsēni atstāj dzimto alu. Sākas rudens un ģimene izklīst, lapsēni uzsāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību jaunās lapsas parasti sasniedz 2, retāk 3 gadu vecumā. Lapsas mūža ilgums ir 5 — 8 gadi, nebrīvē lapsa var nodzīvot arī ilgāk.
Lapsas latviešu folklorā
Latviešiem ir daudz tautas pasaku par rudo viltnieci lapsu, kas vienmēr apmāna vilku un citus dzīvniekus, kā arī cilvēku. Tomēr ir viens dzīvnieks, kas reizēm pārspēj lapsu viltībā - zaķis.[nepieciešama atsauce] Lapsa gandrīz vienmēr latviešu pasakās ir negatīvs tēls. Un pasakās par šo dzīvnieku ir mācība par to, cik uzmanīgam ir jābūt, lai neuzķertos uz „lapsas viltību” dzīvē[3].
Suitu novadā ir rotaļa, kas saucas "Rudā lapsa": spēlētāji sasēžas ciešā lokā ar mugurām uz ārpusi un sev pāri pārsedz villaini. Viens no spēlētājiem tēlo lapsu, un skrien sēdētājiem apkārt ar grīstē sagrieztu dvieli rokās un dungo dziesmiņu - „Skatatiesi, mani bērni, kur tā rudā lapsa tek!” Apkārt skrienot, "lapsa" nemanot nosviež dvieli zemē, kādam no sēdošajiem aiz muguras, un turpina skriet pa apli. Ja dvielis joprojām guļ zemē, tad to paceļ un uzsit pa muguru sēdošajam, kas nepamanīja dvieli sev aiz muguras. "Lapsa" sēžas aplī zem villaines, bet neuzmanīgais spēlētājs kļūst par "lapsu"[4]. |
| Komentāri (0) | 2012-05-28 06:35 | Skatīts: 3935x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Apraksts
Kašalotam ir nesamērīgi liela galva, galvenokārt tēviņiem, kura ir gandrīz vienas trešdaļas garumā no visa ķermeņa garuma. Arī kašalota sugas latīniskais nosaukums macrocephalus latviski nozīmē lielā galva. Salīdzinot ar citiem vaļiem, kuriem ir gluda āda, kašalota melnā āda ir raupja un tiek salīdzināta ar žāvētām plūmēm. Kašalotiem ir viendabīgi pelēkas acis, kuras Saules gaismā izskatās brūnas. Kašalotiem ir ārī lielākās un smagākās smadzenes gan no pašlaik dzīvojošajiem dzīvniekiem, gan arī no visiem jebkad dzīvojošajiem dzīvniekiem (pieauguša kašalota smadzeņu svars sasniedz pat 9 kg), bet tās nav lielākās pasaulē proporcionāli salīdzinot ar pārējā ķermeņa izmēriem.
Kašalots ir viens no zināmajiem zīdītājiem, kurš nirst lielā dziļumā - tas var ienirt kilometra dziļumā, aizturot elpu vairāk nekā uz stundu. Kašalota milzīgie zobi ir 25 cm gari. Apakšžoklī ir gandrīz 60 zobu[1]. Kašalots barojas ar kalmāriem, astoņkājiem un zivīm, kas dzīvo tuvu jūras dibenam. Agrāk kašalotus medīja, lai iegūtu trānu (vaļa taukus), gaļu un galvā esošo spermacetu saturošo tauku spilvenu. Tāpēc mūsdienās šo lielo dzīvnieku ir maz. |
| Komentāri (0) | 2012-05-28 06:27 | Skatīts: 3177x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Zobenvalis ( Orcinus orca), pazīstams arī kā plēsoņdelfīns un nažspuras delfīns, ir lielākais delfīnu dzimtas zīdītājs. Tie apdzīvo visus pasaules okeānus, sākot ar arktiskajiem apgabaliem un beidzot ar ... |
| Komentāri (0) | 2012-05-28 06:24 | Skatīts: 7779x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izskats un īpašības
Delfīniem ir viena elpošanas atvere, un virs acs atrodas neliela auss atvere
Delfīnu mutes kaktiņi liecas uz augšu, radot iespaidu, ka tie smaida
Delfīniem kā visiem vaļveidīgajiem ir vārpstas formas ķermenis. Priekškājas ir pārveidojušās par airkājām, bet pakaļkājas nav redzamas. Aste kā dzenskrūve nodrošina delfīna kustību uz priekšu, airkājas tiek lietotas stūrēšanai, bet muguras spura izlīdzsvaro delfīna peldējumu. Astes spura ir novietota horizontālā plaknē atšķirībā no zivīm, kurām astes spura atrodas vertikālā plaknē.
Delfīnu krāsa variē starp dažādām sugām, bet visbiežāk tie ir pelēki ar gaišāku pavēderi, bieži tiem ir kontrastaini krāsu laukumi. Delfīni medījot lieto eholokāciju. Viņi to spēj izdarīt, pateicoties speciālam orgānam delfīnu galvās. Daudzām sugām žokļi ir pagarināti, veidojot knābim līdzīgu purnu, kā arī daudzām sugām mutes kaktiņi ir uzliekti uz augšu, radot iespaidu par to, ka delfīni visu laiku smaida, piemēram, pudeļdeguna delfīni. Zobu skaits ir ļoti dažāds, dažām sugām tas var sasniegt 250. Delfīni elpo ar elpošanas atveri uz galvas mugurpusē. Elpošanas atvere ir viena atšķirībā no plātņvaļiem, kuriem ir 2 elpošanas atveres. Delfīnu smadzenes ir lielas un kompleksas, kā arī tās atšķiras no lielākās daļas dzīvnieku smadzenēm.
Delfīniem atšķirībā no citiem zīdītājiem nav apspalvojuma, izņemot dažus matiņus purna galā, kas izzūd īsi pēc vai pirms piedzimšanas.[6] Izņēmums ir Amazones upesdelfīns, kuram matiņi saglabājas visu mūžu.[7]
Lielākajai daļai delfīnu ir laba redze gan zem ūdens, gan ārpus ūdens. Arī dzirdes diapozons delfīniem ir ļoti plašs. Salīdzinot ar cilvēku, delfīna dzirdes robeža augstām skaņām 10x vai vairāk pārsniedz cilvēka augšējo robežu. Katrā galvas pusē delfīniem ir nelielas ausu atveres uzreiz virs acīm. Zem ūdens delfīns klausās ar apakšžokļa palīdzību, kas skaņu novada līdz iekšējai ausij. Zinātnieki uzskata, ka delfīna zobi strādā kā antenas, kas uztver skaņas viļņus un spēj noteikt skaņas avota atrašānās vietu. Delfīniem ir ļoti labi attīstīta arī taustes sajūta. Īpaši jūtīgs ir purna gals, krūšu un ģenitāliju rajons, kā arī visa āda kopumā. Lai arī delfīniem nav spēja uztvert smaržas, tiem ir garšas izjūta,[8] un dažas zivis tiem garšo labāk, citas ne tik labi. Delfīni daudz laika pavada zem ūdens un iespējams, ka ūdens garšošana tiem aizstāj ožu, līdz ar to delfīns iegūst informāciju par objektu pirms tā paņemšanas mutē.
Uzvedība
Par delfīniem bieži saka, ka tie ir visgudrākie dzīvnieki pasaulē. Ir grūti salīdzināt dažādu dzīvnieku inteliģenci, jo katram ir savs uzvedības modelis un atšķirīga komunikācija ar cilvēku. Tomēr neapšaubāmi delfīni ir inteliģenti dzīvnieki, un to apliecina daudzie pētītījumi gan nebrīvē, gan savvaļā.
Delfīni ir sociāli dzīvnieki, kas dzīvo baros. Ar barības resursiem bagātās vietās delfīnu bari var būt ļoti lieli. Šādā barā var pulcēties līdz 1000 delfīniem. Savā starpā delfīni sazinās ar klikšķiem, svilpieniem un cita rakstura skaņām. Eholokācijai delfīni lieto ultraskaņu. Savstarpējās attiecības delfīniem veidojas ciešas, lai gan hierarhija ir nepārtraukti mainīga. Delfīni nepamet ievainotus vai slimus bara locekļus, pat palīdz tiem elpot, izceļot nevarīgo indivīdu līdz ūdens virsmai.[9] Savstarpējā izpalīdzība un altruisms neaprobežojas tikai starp sava bara vai sugas brāļiem. Pie Jaunzēlandes krastiem zinātnieki novēroja kādu delfīnu, kurš palīdzēja pundurkašalota mātītei ar mazuli izkļūt atklātā jūrā no sekliem piekrastes ūdeņiem. Kā arī diezgan bieži delfīni pasargā cilvēkus no haizivīm, riņķojot ap peldētāju un nelaižot haizivi tuvumā vai pat uzbrūkot un padzenot to.[10]
Delfīni spēj izmantot priekšmetus un mācīt to darīt arī jaunajai paaudzei. Netālu no Austrālijas 2005. gadā tika novērots, kā Indijas okeāna pudeļdeguna delfīna (Tursiops aduncus) mātīte apmāca savu mazuli apsegt purnu ar koniskas formas sūkli, uzvelkot to kā cimdu, lai aizsargātu jūgtīgo degungalu, kamēr tiek pārbaudītas dūņas un meklēta barība. Zinātnieki, izpētot DNS, noskaidroja, ka visi delfīni, kas lietoja sūkļus, lai pasargātu savus purnus, ir mātes un meitas. Un tikai viens lietotājs bija tēviņš.[11]
Delfīnu tēviņi diezgan bieži sakaujas. Jo vecāks kāds tēviņš, jo vairāk rētu sedz viņa ķermeni. Agresijas iemesli ir tāpat kā cilvēkiem; tās var būt vienkārši domstarpības divu indivīdu starpā vai cīņa par mātītes labvēlību. Reizēm cīņas ir tik intensīvas, ka tēviņš, kurš zaudējis cīņu, tiek izdzīts no bara. Reizēm pudeļdeguna delfīnu tēviņi nogalina mazuļus. Kā arī zinātniekiem nezināmu iemeslu dēļ reizēm tiek nogalināti cūkdelfīni.[12]
Rotaļas
Delfīni peldot ik pa laikam izlec no ūdens. Reizēm lēcieni ir ļoti augsti un sarežģīti akrobātiski triki. Zinātniekiem nav vienota viedokļa par akrobātisko elementu nozīmi. Viena no versijām lēcienu nozīmi skaidro ar delfīnu vēlmi izlūkot no augšas, vai tuvumā nav zivju bara, ko nodotu jūras putnu barošanās kādā konkrētā vietā. Citā versijā tas tiek skaidrots ar savstarpējo komunikāciju, kā iespējamu ķermeņa valodu vai vienkārši ar prieku par dzīvi.
Rotaļas delfīniem ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Delfīni spēlējas ne tikai viens ar otru, bet arī ar jūraszālēm, jūras putniem vai bruņurupučiem. Savstarpējās spēlēs tiek atdarinātas un apgūtas cīņas mākslas. Delfīniem ļoti patīk sērfot pa viļņiem, tam tiek izmantoti gan piekrastes lūstošie viļņi, gan motorlaivu saceltie viļņi, īpaša jautrība ir priecāties par vairāku laivu saceltiem, pretēji ejošiem viļņiem. Reizēm delfīni uz rotaļu cenšas izaicināt kādu peldētāju cilvēku.
Gulēšana
Delfīniem tāpat kā vaļiem guļ tikai viena smadzeņu puslode, nomoda puslode seko līdzi elpošanai un iespējamiem ienaidniekiem vai citām briesmām, pēc brīža smadzeņu puslodes mainās vietām. Miega iesākumā uz īsu brīdi iesnaužas abas puslodes.[13]
Nebrīvē delfīni iemieg ar abām puslodēm, abas acis ir ciet un delfīni nereaģē uz maigiem stimulātoriem. Elpošana notiek automātiski; delfīnam regulāri astes spērieni, lai elpošanas atvere atrastos ūdens virspusē, notiek refleksu līmenī.[14] Līdzīga aizmigšana ir novērota kašalotam savvaļā, tomēr zinātniekiem trūkst datu, vai savvaļā delfīni aizmieg tik cieši kā nebrīvē.[15]
Barība
Dažādas sugas medī dažādi. Bet kopumā delfīni barojas ar zivīm un kalmāriem, izņemot zobenvaļi un viltus zobenvaļi, kas medī arī jūras zīdītājus.
Viena no izplatītākajām medību tehnikām ir zivju sadzīšana barā. Zivis tiek sadzītas ciešā, nelielā barā jeb kamolā. Tad delfīni metas cauri blīvajam zivju kamolam un viegli saķer medījumu. Otrs izplatīts paņēmiens ir zivis iedzīt seklumā, kur tās vieglāk saķert. Atlantijas pudeļdeguna delfīni zivis izdzen dūņainajos krastos. Kamēr zivis cenšas nokļūt atpakaļ jūrā, delfīni tās uzlasa.[16] Arī zobenvaļi reizēm uzbrūk pludmalē guļošajām jūras lauvām. Dažas delfīnu sugas zivis apdullina ar savu astes spuru vai izsit laukā no ūdens, un tad tās uzķer.
Delfīni bieži kooperējās ar cilvēkiem zivju medībās. Ziņas par šādu kooperāciju ir saglabājušās jau no Senās Romas laikiem. Mūsdienās šāda veida kooperācija joprojām notiek ar zvejniekiem Brazīlijas krastos. Delfīni dzen zivis virzienā uz tīkliem, tad signalizē zvejniekiem, ka zivis ir sadzītas un tīklus var izvilkt. Delfīni savukārt iegūst zivis, kas izbēg vai izkrīt no tīkliem.[17]
Vairošanās un seksualitāte
Delfīni pārojas atrodoties ar vēderiem viens pret otru. Pārim ir ilgstoša priekšspēle pirms paša dzimumakta, reizēm kopošanās notiek vairākas reizes ar nelieliem pārtraukumiem. Grūsnības periods variē atkarībā no sugas. Mazajiem tukušiem tie ir 11 - 12 mēneši, bet zobenvaļiem 17 mēneši. Vēl nesasnieguši dzimumbriedumu delfīni kļūst seksuāli aktīvi.
Delfīniem mēdz būt seksuālas attiecības arī bez vairošanās mērķa, kā arī homoseksuālas attiecības. Tēviņi seksuāla uzbudinājuma laikā var būt ļoti agresīvi gan pret citiem tēviņiem, gan mātītēm.[18] Reizēm dažas sugas pārojas ar citām sugām, radot hibrīdpēcnācējus.[19] Reizēm delfīni meklē seksuālas attiecības ar citiem dzīvniekiem, cilvēkus ieskaitot.[20]
Ienaidnieki
Izņemot cilvēkus, delfīniem ir tikai daži ienaidnieki. Dažām sugām nav neviena ienaidnieka, tās pašas ir plēsīgas un bieds jūras zīdītājiem. Delfīnus, īpaši mazuļus un pusaudžus apdraud dažas haizivju sugas: vēršhaizivs, tumšā haizivs, tīģerhaizivs un lielā baltā haizivs. Arī zobenvaļi medī mazāko sugu delfīnus.
Delfīni un cilvēki
Cilvēku saimnieciskās darbības un medību dēļ dažas delfīnu sugas ir tuvu izmiršanai. Tāds ir Amazones upesdelfīns, Ķīnas upesdelfīns un Indijas upesdelfīns. Ķīnā 2006. gada izpētes ekspedīcijā neatklāja nevienu Ķīnas upesdelfīnu, kas liecina, ka Ķīnas upesdelfīni iespējams ir izmiruši.
Delfīnus apdraud pesticīdi, smagie metāli, atkritumi un citāda rakstura ūdens piesārņojums, kā arī delfīni bieži tiek nāvējoši traumēti ar laivu dzenskrūvēm. Daudzi delfīni tiek nogalināti, zvejojot tunčus. Tie sapinas tunčiem izmestajos tīklos un iet bojā. Dažās pasaules daļās delfīnus medī kā barību cilvēku galdam. Šādas tradīcijas ir Fēru salās un Japānā. Kuģu navigācijas sistēmas izraisa skaļus zemūdens trokšņus, kas delfīnbiem izraisa stresu, bojā dzirdi un izraisa dažādas slimības, kas saistītas ar skaļa trokšņa iedarbību.[21]
Mitoloģija
Delfīniem ir sena vēsture saistībā ar kultūru. Delfīns ir populārs tēls Senās Grieķijas mitoloģijā, tas ir attēlots arī uz monētām. Attēlā ir redzams kā jauns vīrietis jāj ar delfīnu.[22] Senie grieķi ticēja, ka redzēt delfīnu ir laba zīme. Ja kuģim pa priekšu peldēja delfīni, ceļojums bija gaidāms izdevies.
Hindu mitoloģijā Gangas upesdelfīns apliecināja Gangas upes svētumu, delfīns bija dieva klātbūtnes zīme.
Delfinārijs
Delfīnu popularitāte atgriezās 1960. gados, kas rezultējās daudzu delfināriju izveidošanā visā pasaulē. Delfīnu izrādes kļuva pieejamas plašai auditorijai. Daudzi delfināriji pēc publikas spiediena drīz vien aizvērās, jo delfīniem tajos nebija piemēroti dzīves apstākļi. Tomēr joprojām strādā vairāki simti delfināriju. Viens no populārākajiem delfinārijiem "Jūras dzīvnieku parks" (angļu: SeaWorld marine mammal park), kas atrodas ASV, demonstrē trikus pat ar zobenvaļiem. |
| Komentāri (0) | 2012-05-28 05:52 | Skatīts: 3934x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Zilais valis (Balaenoptera musculus) ir ūdenī dzīvojošs zīdītājs, kurš pieder pie vaļveidīgo kārtas. Tas ir lielākais dzīvnieks pasaulē. Tā garums var sasniegt 20 — 30 metrus, bet masa no 100 — 160 tonnām. Viņš dzīvo visur izņemot ... |
| Komentāri (0) | 2012-05-28 05:42 | Skatīts: 2438x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izskats
Finvalis, fotografēts no gaisa
Finvalis ir slaids un garš. Finaļa vidējais ķermeņa garums ir 19 - 20 m. Ziemeļu puslodes finvaļi var izaugt līdz 24 metriem, bet Antarktīdas finvaļi līdz 26,8 metriem[8]. Līdz šim neviens pieaudzis finvalis nav bijis nosvērts, bet, izmantojot kalkulācijas, zinātnieki pieņem, ka 25 metrus garš finvalis sver apmēram 70 tonnas. Pilnībā pieaudzis finvalis ir 25 - 30 gadu vecumā, un tas var nodzīvot līdz 94 gadu vecumam[9]. Tikko dzimis finvalis ir 6,5 metrus garš un sver apmēram 1800 kg[8]. Finvali jūrās var atpazīt pēc tā lielā auguma, bet spriežot tikai par augumu to vieglisajaukt ar citiemlieliem vaķiem. Visbiežāk to sajauc ar zilo vali, seivali vai siltākos ūdeņos ar Braida vali.
Tā ķermenis ir brūni-pelēks ar gaišāku pavēderi. Tam ir smails purns, divi elpošanas caurumi un plats, plakans priekšgals. Uz muguras, uzreiz aiz elpošanas caurumiem tam ir divas gaišākas zīmes, kas atgādina uzšuves. Ir pazīme pēc kuras var labi atpazīt finvali: apakšējais žoklis labajā pusē finvalim ir balts, toties kreisajā pusē žoklis ir melns vai pelēks[8]. Šāda veida asimetriju reizēm var novērot mazajam joslvalim, bet finvaļa asimetrija ir unikāla un šī pazīme ir galvenā, pēc kuras var identificēt finvali. Uz vēdera finvalim ir 56 - 100 ieloces jeb joslas, kas sākas pie zoda gala un beidzas pie nabas. Tas ļauj barojoties ievērojami paplašināt rīkles daļu. Finvalim ir liela, noapaļota muguras spura, 60 cm gara. Tā pārējās spuras ir nelielas, konusveidīgas, aste spura plata, nosmaiļota un sašaurināta centrā.
Uzvedība
Kad finvalis tuvojas ūdens virsnai, uzreiz pēc izšļāktās ūdens strūklas virs ūdens parādās muguras spura. Ūdens strūkla ir vertikāla un šaura, tā var sasniegt 6 metru augstumu[8]. Katru reizi sasniedzot ūdens virsmu, finvalis izšļāc vienu vai vairākas ūdens strūklas. Finvalis ieelpo gaisu apmēram 1 vai 1,5 minūtes un atkal ienirst. Finvalis ienirst līdz 250 metru dziļumam, katru reizi paliekot zem ūdens 10 - 15 minūtes. Reizēm finvaļi pilnībā izlec no ūdens[8].
Finvalis ir viens no ātrākajiem okeāna iemītniekiem. Tas var peldēt ar ātrumu 37 km/st[8] un attīstīt sprinta ātrumu 40 km/st[10]. Tos mēdz saukt par jūras greihaundiem. Tie ir sociāli dzīvnieki un bieži dzīvo grupās, kas sastāv no 6 - 10 indivīdiem, lai gan labās barošanās vietās reizēm var novērot finvaļu barus līdz 100 dzīvniekiem.
Finvaļi tāpat kā citi vaļi veido zemas, garas skaņas. Zilo vaļu un finvaļu skaņas ir zemākās zināmās skaņas, ko rada dzīvnieki[11]. Cilvēks var dzirdēt skaņas starp 20 herciem un 20 kiloherciem. Finvaļu skaņa ir starp 16 un 40 herciem. Katras skaņas garums ir apmēram 1 - 2 sekundes, skaņas tiek kombinētas īpašā dziesmā, kas ilgst 7 - 15 minūtes. Dziesma tiek atkārtota atkal un atkal vairāku dienu garumā[12]. Tās skaļums ir 184 - 186 decibeli, un skaņu var sadzirdēt vairāku simtu kilometru attālumā. Iesākumā zinātnieki nesaprata, ka šīs skaļās, garās skaņas nāk no vaļiem. Ir noskaidrots, ka skaņas tiek izdotas tikai riesta laikā, un tās veido tikai tēviņi. Mūsdienās okeāni ir pārpildīti ar dažādām skaņām, ko rada kuģi un cita tehnika, šīs daudzās skaņas traucē finvaļiem atrast savu pāri[13].
Barība
Finvalis barojas ar nelielām zivtiņām, kalmāriem un vēžveidīgajiem. Finvalis medī, plaši atverot žokļus un turpinot peldēt relatīvi lielā ātrumā, apmēram 11 km/st, pēc brīža tas aizver žokļus[14]. Vienā kampienā tas norij 70 kubikmetrus ūdens, ūdens caur mutes joslu spraugām tiek filtrēts atpakaļ jūrā, tādējādi jūras iemītnieki paliek iesprostoti vaļa mutes dobumā. Katrā mutes pusē zobu vietā ir 262 - 473 plātnes. Katra plātne ir veidota no keratīna, un uz iekšpusi tās veido smalkas bārkstis, plātnes garums ir apmēram 76 cm un platums 30 cm. Katrā kampienā finvalis nomedī apmēram 10 kg barības[14]. Dienas laikā pieaugušam finvalim ir vajadzīgi 1800 kg barības[1]. Ir novērots, ka finvaļi lielā ātrumā sadzen kopā zivis līdz zivju bars ir sadzīts ciešas lodes formā, tad finvalis ar kampienu uzbrūk baram[1].
Vairošanās
Vaļu riesta laiks ir ziemā, un tie pārojas tropiskajās jūrās. Grūsnības periods ilgst 11 - 12 mēnešus. Mazuļi tiek zīdīti ar pienu 6 - 7 mēnešus, līdz tas sasniedz 11 - 12 metru garumu. Tas visur seko mātei un mācās medīt. Mazuļi dzimst katru otro vai trešo gadu. Parasti piedzimst 1 mazulis, bet ir datēti arī 6 mazuļi. Seksuālo briedumu mātīte sasniedz 3 - 12 gadu vecumā[1].
Sistemātika
Finvalim ir 2 pasugas[15], lai gan lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka būtu jābūt 3 pasugām[2] (trešajai Klusā okeāna finvaļu grupai nav zinātniskā nosaukuma).
- Ziemeļatlantijas finvalis (Balaenoptera physalus physalus) - Atlantijas okeāna ziemeļu daļa
- Antarktikas finvalis (Balaenoptera physalus quoyi) - dienviddaļas okeānu ūdeņi, lielāks par Ziemeļatlantijas finvali
|
| Komentāri (0) | 2012-05-28 05:40 | Skatīts: 2524x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izskats
Tālākais degu peldas smilšu vannā
Degu ir mazs dzīvnieciņš, tā ķermeņa garums ir 12 - 18 cm, svars līdz 300 g[3]. Tā kažoks ir mīksts un biezs, aste, kas ir gandrīz tikpat gara kā ķermenis, ir reti spalvota, galā veidojot tumšu, pūkainu pušķi. Ausis ir relatīvi lielas, bez apspalvojuma. Kažoka krāsa ir tumši brūna. Dabā degu ir tikai brūni, bet nebrīvē ir selekcionēti arī balti, smilšu krāsas, melni, zilgan pelēki un rudi degu.
Ieradumi
Degu ir ļoti sabiedrisks dzīvnieks. Dabā tie dzīvo grupās, kas sastāv no pieauguša tēviņa un 2 - 3 pieaugušām mātītēm. Grupas dzīvo cieši viena otrai blakus, veidojot kolonijas līdz 300 dzīvniekiem uz 1 hektāra zemes[4]. Degu dzīvo alās. Alu sistēma tiek rakta kopīgi, un ar kopīgu darbu tā izveidojas diezgan liela. Rokot degu organizē kolektīvo darbu, zemi padodot pa ķēdi. Mātītes, kad tām ir bērni, veido kopīgas mazuļu alas un pieskata, un zīda viena otras bērnus.
Degu daudz laika pavada virszemē, meklējot barību. Tas arī tiek darīts kopīgi lielākās grupās. Kamēr citi meklē barību, citi vēro apkārtni, vai nenāk plēsēji. Degu ir izkopti sazināšanās veidi; viņu sazināšanās ar balsi ir ļoti attīstīta, mazais degu spēj atpazīt savas mātes saucienu. Degu iezīmē savu teritoriju ar urīnu un smaržu dziedzeru izdalījumiem.
Atšķirībā no citiem grauzējiem degu ir dienas dzīvnieki, un tiem ir ļoti laba redze. Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka degu var redzēt arī ultravioletos starus. Kā arī zinātnieki ir atklājuši, ka degu kažoks un svaigs urīns atstaro ultravioletos starus, kas nozīmē, ka degu var redzēt urīnu, ar ko ir iezīmēta teritorija[5]. Karstā vasaras saulē degu alu nepamet, lai gan ir dienas dzīvnieki. Degu arī barojoties cenšas uzturēties ēnā, tādā veidā sevi slēpjot ienaidniekiem.
Barība
Degu ir veģetārieši, tie ēd dažādus augus, krūmu un koku lapas un zarus, sēklas. Nebrīvē degu nedrīkst barot ar cukuru saturošu barību, tā kā degu gremošanas sitēma nepārstrādā cukuru, līdz ar to, ēdot cukuru saturošu barību, tam veidojas cukurslimība.
Vairošanās
Degu vairojas vienu reizi gadā, riesta laiks ir Čīles ziemā, mazuļi dzimst pavasarī. Grūsnības periods ilgst 90 dienas, kas ir daudz ilgāk nekā citiem grauzējiem. Parasti piedzimst 4 - 7 mazuļi, bet var piedzimt arī 1 vai 2, vai 15 mazie degu. Mazuļi ir labi attīstījušies, tiem ir kažoki un zobi, acis un ausis ir atvērtas, tie spēj drīz pēc piedzimšanas kustēties pa alu.
Degu dzīvo 5- 8 gadus, bet var nodzīvot arī 10 gadus[3]. |
| Komentāri (0) | 2012-05-28 03:34 | Skatīts: 3706x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Vai tā ir tiesa, ka
■ Kapibara ir vislielākais grauzējs pasaulē?
■ Lai saulē neapdegtu, kapibaras izvārtās dubļos?
■ Kapibaru mazuļi aug "bērnudārzos", kur tos zīdī ne vien māte, bet arī "tantes"?
Zoodārzā
Kapibaras Rīgas zoodārzā ir no 2001. gada, kad no Brno zoodārza Čehijā uz Rīgu atceļoja pāris. Kapibaras mīt Kamieļu mājā, bet, tā kā šiem tropu dzīvniekiem Latvijas ziemas ir krietni par vēsu, apmeklētāji tās zoodārzā apraudzīt var tikai pa vasaru, kad kapibaras dzīvo āra aplokā. Toties tad ir iespēja vērot kapibaru peldes baseinā, pie tam ūdenī draiskoties vislabāk patīk jaunajām kapibarām. Pirmie mazuļi Hobitam un Dafnei piedzima 2002. gadā.
Izplatība savvaļā
Kapibara sastopama Dienvidamerikā un Centrālamerikā – no Panamas uz dienvidiem līdz Andu austrumu nogāzēm. Kapibara ir plaši izplatīta, tomēr cilvēku blīvi apdzīvotajos Amazones baseina rajonos sastopama mazākā skaitā.
Kapibaras mēdz iznīcināt kā kaitīgas lauksaimniecībai (ražas postītājas, lopu konkurentes ganībās) un plaši medī gaļas un ādas ieguvei. Piemēram,
1976.–1979. gadā no Argentīnas vien tikušas eksportēti 80 000 kapibaru ādu, kuras uzskata par vērtīgām, izturīgām un kvalitatīvām. Sevišķi izslavēti ir kapibaru ādas cimdi, jo šai ādai ir īpašība stiepties tikai vienā virzienā. No kapibaru biezās, taukās ādas iegūst arī taukus izmantošanai farmācijā. Vietējie indiāņi kapibaru priekšzobus izmanto rotājumiem.
Situācijā, kad dzīvnieks ir tik daudzveidīgi izmantojams un tādēļ tiek krietni medīts, kapibaras izdzīvošanai palīdz tās spēja strauji vairoties.
Neplānotas "introdukcijas" rezultātā (izbēgot no nebrīves) kapibaras iedzīvojušās dažās vietās pasaulē ārpus dabiskā areāla, spējot izdzīvot savai dabiskajai videi līdzīgos mitrāju biotopos. Šāda kapibaru populācija, piemēram, izveidojusies Arno upē Florencē (Itālijā).
Dzīves vide
Kapibaras apdzīvo biezu augāju ap dīķiem, ezeriem, upēm, strautiem, muklājiem. Iecienītā dzīves vide ir pārplūdušas zālienes.
Kapibaras neveido pastāvīgas mītnes, bet paslēptuvēm izmanto biezokni. Netraucētās vietās kapibaras ir aktīvas no rīta un vakarā, bet dienas vidus svelmes periodu pārlaiž seklā bedrītē vai ūdenī. Tāpat kā citi zīdītājdzīvnieki, rajonos, kur ir daudz cilvēka radītu traucējumu, kapibaras ir aktīvas naktī.
Pieaugušām kapibarām ķermeni sedz vien reti sari, kā dēļ kapibara ir jutīga pret apdegšanu saulē. Lai pasargātu ādu no saules, kapibaras izvārtās dubļos.
Kad kapibaru pārsteidz uz sauszemes, tā rikšo prom kā zirgs, bet, ja turpinās uzstājīga vajāšana, kapibara metas ūdenī. Kapibaras ļoti labi peld un nirst. Kamēr peld, virs ūdens paliek tikai nāsis, acis un ausis. Kapibara arī spēj peldēt pilnībā zem ūdens, un nereti šādi veic ievērojamus attālumus, vai arī paslēpjas ūdens augos, virs ūdens atstājot tikai nāsis. Tomēr, lai arī kapibaru dēvē par ūdens dzīvnieku, ūdeni tā galvenokārt izmanto tikai paslēptuvei. Pilnībā zem ūdens var pavadīt līdz 5 minūtēm.
Kapibaras pielāgojumi dzīvei ūdenī ir mucveidīgais ķermenis, kura blīvums tikai nedaudz pārsniedz ūdens blīvumu, peldplēves starp kāju pirkstiem, acu, ausu un nāsu novietojums galvas virspusē.
Barība
Kapibaras barībā ir galvenokārt zāle un ūdens augi. Dažreiz patērē arī koku mizu un augļus. Kapibaras nereti ganībās barojas kopā ar govīm. Pieaugusi kapibara dienā apēd 2,5–3,5 kg zāles.
Līdzīgi kā citiem grauzējiem, kapibaras zobi pastāvīgi aug, tā kompensējot pastāvīgo dilšanu, kapibarai nemitīgi ēdot šķiedrainu zāli.
Kapibarām ir ļoti efektīva gremošanas sistēma, kas uztur dzīvnieku, kura barībā 75% sastāda tikai 3–6 augu sugas. Kapibaras ir koprofāgi – t.i., tās ēd pašas savas fekālijas kā gremošanas trakta baktēriju avotu, kas nepieciešams, lai sagremotu barības zāles sastāvā esošo celulozi. Kapibaras piedevām arī barību mēdz atkārtoti atgremot.
Kapibaras ēd arī kultūraugus – labību, melones un ķirbjus, kā dēļ izpelnās ražas postītāju reputāciju.
Dzīves cikls
Kapibaras parasti ir sastopamas līdz 3–30, visbiežāk ap 10 dzīvnieku grupās. Grupā ietilpst pāris vai vairāki abu dzimumu pieaugušie dzīvnieki kopā ar pēcnācējiem. Grupā ir stabila un sirdīgi uzturēta hierarhija, un grupu parasti vada dominējošais tēviņš. Pieaugušam tēviņam uz pieres ir kails laukums, kur atrodas palielināti tauku dziedzeri. Tas ir t.s. "moriljo dziedzeris", kas izdala baltu šķidrumu, kas noder kā smaržas signāls, vēstot par dzīvnieka fizioloģisko stāvokli un gatavību vairoties (ja ieberzts uz dzīvnieka ķermeņa) vai kalpo teritorijas iezīmēšanai (tad to ierīvē koku un krūmu mizā).
Kapibaras ir poligāmas. Dominējošie tēviņi cenšas monopolizēt pārošanās priekšrocības, bet tas ir gandrīz neiespējami, sevišķi lielākās grupās. Mātītes novērotas pārojamies gan ar dominantajiem, gan rangā zemākiem tēviņiem.
Kapibaras vairojas cauru gadu, bet vislielākā vairošanās aktivitāte ir lietus sezonas sākumā. Kad mātītei iestājusies meklēšanās, tēviņš sāk tai cieši sekot soli solī, un dominējošais tēviņš pacenšas padzīt rangā zemāko un aizņemt tā vietu. Kapibaras pārojas ūdenī.
Gadā parasti ir viens metiens, bet labvēlīgos apstākļos dažām mātītēm var būt arī pa diviem metieniem. Grūsnība ilgst 130–150 dienas. Metienā ir 1–8 mazuļi, visbiežāk 4. Dzemdības notiek uz sauszemes. Mazuļi piedzimst 1,5 kg smagi un labi attīstīti, spēj sekot mātei un jau drīz nomēģina zāli. Mazuļi ar mātes pienu barojas 16 nedēļas un kļūst neatkarīgi apmēram gada vecumā.
Interesanti, ka kapibaru mazuļi barojas ne vien ar savas mātes, bet arī citu grupas mātīšu pienu (mātītes grupā parasti ir radnieciskas). Mazuļi dzīvo "komunālajā migā", un to aprūpē (gan, kā jau minēts, zīdīšanā, gan pasargāšanā no briesmām) piedalās visi pieaugušie grupas locekļi. Savā pirmajā dzīves gadā jaunās kapibaras vēl ir mazas, lēnas un ātri nogurdināmas, kas tās dara jutīgas pret plēsoņu uzbrukumiem. Mazuļu aizsardzība grupā ir nepieciešama sugas izdzīvošanai.
Kapibaras dzimumgatavību sasniedz nepilnu 2 gadu (18–22 mēnešu) vecumā.
Kapibaru mātītēm ir 5 pāri zīdekļu.
Dzīves ilgums nebrīvē pārsniedz 12 gadus. Savvaļā parasti nodzīvo 6–10 gadus, bet vidējais dzīves ilgums ir pat zemāks par 4 gadiem, jo kapibaras, sevišķi jaunās, ir iecienīta barība jaguāriem, pumām, ocelotiem, plēsīgajiem putniem, kaimaniem, kā arī anakondām.
Dažādi fakti
Kapibara ir vislielākais mūsdienu grauzējs. Ķermeņa garums ir 100–130 cm, augstums plecā – līdz 60 cm, svars – 27–79 kg. Mātītes ir mazliet lielākas par tēviņiem.
Kapibaras medī galvenokārt kvalitatīvās ādas iegūšanai, bet augsti vērtēta ir arī kapibaru gaļa, kas pēc izskata un garšas atgādinot cūkgaļu. Kapibaru gaļu sasāla, izžāvē un sasmalcina. Uzskata par delikatesi, parasti pasniedz ar rīsiem un plantāniem.
Katoļu baznīca kapibaras gaļu pasludinājusi par lietojamu pārtikā gavēņa laikā (40 dienu periodā līdz Lieldienām). Jau 16. gs. priesteri kapibaru klasificēja kā "zivi" (pateicoties tās dzīvei ūdenī), tātad piemērotu gavēņa ēdienam.
Dienvidamerikā kapibaras arī komerciāli audzē dažos rančo. Domā, ka šāda rančo prakse nes labumu dabisko mitrāju uzturēšanā – labāka metode nekā to nosusināšana intensīvai liellopu audzēšanai. Ierosināta kapibaru liela apjoma audzēšana, lai darītu galu nelegālajām medībām. Pierādījies, ka kapibaras ir viegli pieradināmas. Daudzviet Dienvidamerikā kapibaras ir vienīgā lielo zālēdāju suga un var dramatiski ietekmēt reģiona veģetāciju. Patiesībā kapibaras ir efektīvākas zālēdājas nekā govis un citi introducētie mājlopi.
Kapibaras nosaukums radies no gvarani indiāņu vārda Kapiÿva – "zāles valdniece". Savukārt sugas latīniskais nosaukums Hydrochaeris nozīmē "ūdens cūka".
|
| Komentāri (0) | 2012-05-28 03:09 | Skatīts: 804x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Pieaugusi jūrascūciņa ir 600 -1000 g smaga. Dzīves ilgums ap 8 gadi. Grūsnība - 2 mēneši, piedzimst 2 - 4 mazuļi. Angoras jūrascūciņām regulāri jāķemmē apmatojums (nepieciešamības gadījumā var mazgāt). Regulāri jāpārbauda zobu stāvoklis un nagu garums ( ja nagi atauguši tie jāpagriež).
Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu. Minimālie būra izmēri (vienam dzīvniekam) 50 x 50 cm. Būri aprīko ar mājiņu. Var laist pastaigā pa dzīvokli. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).
Ēdināšana: vēlams barot vienā un tai pašā laikā, lielāko barības dienas devu atstājot uz vakaru. Kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību un sienu. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes (nomazgātus) augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, burkāni, salāti, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - diedzētus graudus, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi). Pie zaļbarības pieradina pakāpeniski.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens tam pievieno 5 mg C vitamīna dienā.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta
Teksela jūrascūciņa (Cavia porcellus Texel)
 Sākotnēji radušies no rekšu un šeltiju šķirnes jūras cūciņām. Garais apspalvojums aug virzienā uz krustiem, atgādina lokas, bet uz vēdera ir īsas lociņas un uz purniņa īsas un sprogainas, lokainas, garas bakenbardes. Garais apspalvojums krītot uz sāniem veidojot uz muguras šķirtni. Apspalvojuma garums no 15 -18 cm. Iespējamas dažādas krāsu varietātes.
Tēviņi sasniedz dzimumbriedumu 8-12 nedēļu vecumā, matītes - 7-8 medēļu vecumā. Grūsnība ilgst 60-68 dienas. Piedzimst 1-5 mazuļi. Pirmo reizi parasti mātītei ir 1 mazulis.
Turēšana: Būrim jābūt vienstāvīgam, minimālais garums vienai cūciņai - 60 cm.Tas var būt būris ar plastikāta sāniem, kam virsū ir režģis. Būrī jābūt dzirdinātavai; bļodiņām sausai barībai un svaigiem dārzeņiem, augļiem; svaigam sienam; minerālblokam (kas ir nepieciešams kā minerālvielu avots un zobu deldēšanai); skaidas un koka granulas (tikai granulas izmantot nav ieteicams, jo dzīvniekam var veidoties tulznas. Būri aprīko ar mājiņu. Var laist pastaigā pa dzīvokli. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).
Teksela jūras cūciņu nepieciešams ķemmēt, taču jādara to uzmanīgi.
Ēdināšana: Jūras cūciņa ir grauzējs, tāpēc raciona pamats tām ir cieta barība. 60% - siens (obligāti jāseko, lai siens būtu vienmēr, jo jūras cūciņai ir vārīgs gremošanas trakts, bet siens uzlabo barības sagremošanu un zarnu darbību), 20% - cieta barība, 20% - sulīga barība. Nepieciešams C vitamīns - to satur citrusaugļi, pieniņu lapas, arī C vitamīna piedevas. Drīkst dot ābolus, bumbierus, banānus, salātus, āboliņu, pētersīļus, pieneņu lapiņas, burkānus, kāpostus (nelielos daudzumos), gurķus, tomātus, papriku, kukurūzu.
Nedrīkst dot kartupeļus, sīpolus, pienu, maizi, gaļas produktus.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties dodieties pie veterinārārsta!
Viss par jūrascūciņu:
 Savvaļas jūrascūciņu dzimtene ir Dienvidamerika. Visbiežāk tās sastopamas Peru kalnu klajumos. Plašās jūrascūciņu izplatības dēļ ir izveidojušās vairākas ģeogrāfiskās pasugas. Viena no tām ir Cavia aperea tshudii, no kuras cēlusies mūsu mājās bieži audzētā jūrascūciņa Cavia aperea porcellus. Savvaļas jūrascūciņas dzīvo nelielās grupās pašu vai citu dzīvnieku izrakstās alās. Aktīvas krēslas stundās. Sazinās savā starpā ar savdabīgu urkšķēšanu, spiedzieniem un svilpieniem. Peru indiāņi pieradinātas jūrascūciņas izsenis turēja savos mājokļos nelielos baros un izmantoja ziedojumu rituālos un pārtikā.
Eiropā jūrascūciņas ieveda spāņu ceļotāji 16. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka arī eiropieši tās vispirms izmantoja pārtikā. Šie sauszemes dzīvnieki, kam nemaz netīk ūdens, bija bieži jūrnieku ceļabiedri tālajos pārbraucienos no Dienvidamerikas uz Eiropu, tādēļ arī to nosaukums saistīts ar jūru – aizjūras, jūras cūciņas. Francijā, Itālijā un Spānijā tās tiek dēvētas par peruāņu cūciņām, Beļģijā – par kalnu jeb Indijas, bet Anglijā – par Gvinejas cūciņām.
Jūrascūciņas tiek plaši izmantotas kā laboratorijas dzīvnieki. Tās iekarojušas pelnītu popularitāti dzīvnieku mīļotāju vidū. Mājās par jūrascūciņu var rūpēties pat bērns – zooveikalos visbiežāk šie dzīvnieki tiek iegādāti bērniem par prieku.
Pirmās ievestās jūrascūciņas stipri atšķīrās no mums pazīstamajām – bija lielākas augumā, ar taisnu, īsu vienkrāsainu apmatojumu. Cilvēkam audzējot tās mājās, vairāk nekā 400 gadu garumā izveidojās vairākas šķirnes ar atšķirīgu apmatojuma krāsu, garumu un struktūru.
Biežāk zooveikalos var sastapt parasto angļu īsspalvaino jūrascūciņu, kas visvairāk līdzinās senčiem. Tieši šīs cūciņas nesušas vislielākos upurus zinātnes labā, pavadot savu dzīvi laboratorijās. Šo dzīvnieku krāsu gamma var būt visdažādākā – no baltas līdz rudai un melnai, bieži sastopamas trīskrāsu jūrascūciņas. Šos dzīvniekus turēt ir visvienkāršāk – nav nepieciešama īpaša apmatojuma kopšana. Himalaju jūrascūciņas atšķirības zīme ir baltais kažoks, uz tā fona izceļas melnais deguns, ausis un kājas. Dabisks cūciņu krāsojums ir aguti – zeltains, sudrabots vai ruds. Albīniem dzīvniekiem ir balts kažociņš un sarkanas acis. Holandes plankumaino cūciņu pamatkrāsa ir balta. Uz vaigiem, ausīm un pakaļkājām izkārtoti norobežoti citu krāsu plankumi. Bruņurupuča krāsojums parasti sastāv no baltiem, rudiem un melniem plankumiņiem, ar pakāpeniskām toņu pārejām.
Rozetes (jeb japāņu vai abesīniešu) jūrascūciņām ir koši krāsots īpatnējs kažociņš. Apmatojums uz ķermeņa dažās vietās maina augšanas virzienu, tādējādi jūrascūciņa izskatās izspūrusi. Lai cik dīvaini liktos, šī šķirne izaudzēta Anglijā.
Visinteresantāk izskatās garspalvainā jeb Angoras jūrascūciņa. Garā zīda vilna sasniedz 6 cm garumu. Izcila gara (līdz pat 15 cm) un mīksta ir peruāņu jūrascūciņu vilna, tā klājas līdz pat zemei. Reizēm nevar atšķirt, kur cūciņai atrodas galva. Peruāņu zīdainajai jūrascūciņai pagarinātais apmatojums ir tikai uz ķermeņa, galva ir gluda. Šo šķirņu dzīvnieku apmatojums prasa rūpīgu un saudzīgu kopšanu. Bērnam ātri var apnikt ik dienas rūpēties par savu mīluli, tādēļ bērna priekam labāk izvēlēties kādu no īsspalvainajām jūrascūciņām.
Turēšana
 Vienkāršā jūrascūciņu kopšana ir viens no dzīvnieku lielās popularitātes iemesliem. Tās ir savās prasībās pieticīgas un vienmēr ar dzīvi apmierinātas. Dzīvniekam jāierāda sava dzīves vieta, kur tas var rast patvērumu – vai tā būs plastikāta kaste vai sekls akvārijs; vai īpaši jūrascūciņām paredzēts plastikāta būrītis ar režģotu virsmu. Viena dzīvnieka mitekļa izmēriem jābūt ne mazākiem par 40 x 40 cm. Pakaišiem izmanto sienu, skaidas vai salmus. Daži audzētāji izmanto kaķu tualetes pakaišus, kas labi uzsūc mitrumu un smakas.
Jūrascūciņas ir bara dzīvnieki, tādēļ nebūtu vēlams tos turēt vienatnē, ja nav laikam mīlulim veltīt daudz uzmanības. Labi sadzīvo ar pundurtrušiem vienā mītnē. Aktīvajām cūciņām jārada atbilstoši dzīves apstākļi, lai tās varētu daudz skriet. Gādājot par zvērēna izkustēšanos, var laist cūciņu katru dienu izskrieties pa dzīvokli.
Optimālā telpas temperatūra 16-18°C. Jūrascūciņas sliktāk pacieš karstumu nekā aukstumu, taču nedrīkst atrasties temperatūrā zemākā par 10°C. Īpaši tas sakāms par albīnajiem dzīvniekiem. Albīniem pēc atrašanās aukstumā uz ausīm, deguna un kājām parādās melni matiņi, kas liecina par apsaldēšanos. Vasarā jūrascūciņas var turēt ārā. Būrim jābūt nosegtam no visām pusēm ar režģi, lai nepiekļūtu plēsēji, kā arī jāierīko patvērums no saules un lietus. Bieži pārvietojot būri pa zālāju, jūrascūciņai visu laiku būs pieejama svaiga zaļbarība.
Jūrascūciņas ir sabiedriski un “runīgi” dzīvnieki. Pieradinātas tās ātri iemācās atsaukties uz savu vārdu un sazinās ar saimnieku savā valodā – ar urkšķieniem, svilpieniem un nepacietīgiem spiedzieniem. Vērīgs draugs var iemācīties saprast jūrascūciņu valodu. Dzīvniekiem patīk sēdēt saimniekam rokās, mātītes nekad nekož cilvēkam, taču dažiem tēviņiem var būt piktāks raksturs. Atšķirībā no kāmjiem, jūrascūciņas nemēdz aizbēgt, tās var laist pastaigāties pa māju. Ja būrītis atrodas uz grīdas, jūrascūciņa pēc pastaigas pati labprāt atgriežas mājās.
Jūrascūciņas ir ļoti mīļi un simpātiski dzīvnieki, kurus var turēt mājās tie, kuri vēlas sev blakus labu un mīlošu draugu, bet nerod iespēju iegādāties suni vai kaķi.
Barošana
Tā kā jūrascūciņām nākas sagremot celulozi, tām ir ļoti garš gremošanas trakts. Kopumā gremošanas trakts sasniedz 2 metru garumu, tādēļ barības sagremošanas process aizņem ilgu laiku. Lai barība izietu caur visu sistēmu, ir nepieciešama nedēļa. Lielākā daļa jūrascūciņu saslimšanu ir saistītas ar nepareizu barošanu.
Svarīgi ievērot dienas režīmu – barot dzīvnieku katru dienu vienā un tajā pašā laikā, lielāko daļu dienas devas dodot vakarā. Neregulāra barošana izraisa gremošanas traucējumus. Liela uzmanība pievēršama barības kvalitātei. Jāpasniedz tikai svaigi, tīri nomazgāti produkti. Jūrascūciņas ir ēdelīgi dzīvnieki, tādēļ jāuzmana to “slaidā līnija”.
Savvaļā jūrascūciņas barojas ar svaigu zāli, laika gaitā organisms ir zaudējis spēju sintezēt C vitamīnu. C vitamīnu jūrascūciņām nepieciešams uzņemt ar barību. Barībā iekļauj dārzeņus, zāli, zaļumus, sēkliņas un graudus, pienenes, salātus un augļus, sienu. Bez tam dzeramajam ūdenim pievieno vismaz 5 mg C vitamīna dienā. Būrītī pastāvīgi jātur minerālvielu brikete, ko jūrascūciņas grauž pēc vajadzības. Ņemot vērā jūrascūciņu gremošanas īpatnības, labāk ir izmantot zooveikalos nopērkamās specializētās barības. Uz jaunu barības veidu jāpāriet ļoti pakāpeniski, tas pats jāievēro, pavasarī sākot dot svaigu zāli un zaļumus. Graušanai dzīvniekiem piedāvā sausiņus, lapu koku zariņus ar visu mizu.
Grūsnām jūrascūciņām ievērojami paaugstinās glikozes patēriņš, tāpēc barībai jābūt sevišķi sabalansētai. Ziemā vitamīnu avots ir diedzēti graudi.
Veselības uzturēšanai jūrascūciņas ēd savas fekālijas. Mazuļiem, apēdot mātes fekālijas, noformējas sabalansēta zarnu mikroflora.
Vairošanās
Dzimumgatavību jūrascūciņas sasniedz 2-3 mēnešu vecumā, taču pārot tās nav ieteicams ātrāk par pusgadu. Grūsnības periods ir ilgs – apmēram 2 mēneši. Dzemdības noris ātri un pasaulē parādās 2-4 mazuļi. Vārgākais parasti iet bojā. Mazuļi piedzimst pilnīgi attīrījušies – ar atvērtām actiņām, gandrīz pilnīgi patstāvīgi. Lai gan mamma baro tos apmēram mēnesi, jau trešajā līdz sestajā dienā mazie sāk nogaršot barību, ko ēd māmiņa.
Veselība
Jūrascūciņas dzīves ilgums parasti ir 6-8 gadi, taču atsevišķi eksemplāri var nodzīvot ilgāk par 10 gadiem. Jūrascūciņas svars ir no 600 līdz 1000 g, mātītes parasti ir vieglākas. Amerikā izaudzētas cūciņas, kas sver 1,8 kg. Šiem zvēriņiem ir ļoti labi attīstīta oža – tā palīdz bara locekļiem atpazīt svešiniekus. Arī par dzirdi dzīvnieki nevar žēloties – jūrascūciņas spēj sadzirdēt arī ļoti augstas frekvences skaņas.
Īpatnēja ir jūrascūciņu kāju uzbūve – pakaļkājām ir tikai 3 gari, slaidi pirksti, bet mazajām priekšķepiņām – četri. Mājas apstākļos regulāri jāapskata jūrascūciņas kājas. Dabā to nadziņi paši nodilst pret cieto grunti, taču, dzīvojot uz mīkstiem pakaišiem, tas nenotiek. Tad nadziņi ir jāapgriež. Mitrumā un nekoptā būrī dzīvojot, var iekaist maigā pēdu āda. Tāpat jārūpējas par dzīvnieka zobu stāvokli.
Veikalā izvēloties sev nākamo biedru, uzmanība jāpievērš cūciņas izskatam – veselam dzīvniekam ir ne vien lieliska apetīte, bet arī acu skatiens ir možs un skaidrs. Nopietni slimam dzīvniekam ir iekritušas acis. Pērkot jūrascūciņu, jāpārbauda tās zobu stāvoklis – ja priekšzobiem ir pareizs sakodiens, zobi nodilst vienmērīgi.
Dzīvnieki jāsargā no caurvēja, tādēļ būris mājās jānovieto no tiešiem saules stariem un caurvēja pasargātā vietā. Ziemā, kad apkurinātās telpās pazeminās gaisa mitrums un trūkst zaļbarības, jūrascūciņas mēdz slimot ar pneimoniju. Laikus neārstēts, dzīvnieks aiziet bojā.
Retumis cūciņām novērojama apmatojuma izkrišana atsevišķās ķermeņa vietās. Iemesls ir stress, kā arī rupjās barības – siena – trūkums uzturā.
Jebkuras ārstnieciskas procedūras ir jāuztic veterinārārstam. Rūpīgs saimnieks regulāri vedīs savu mīluli uz profilaktiskajām apskatēm un konsultācijām pie speciālista, lai izvairītos no nopietnām slimībām, kas saistītas ar kļūdām kopšanā un barošanā.
|
| Komentāri (0) | 2012-05-28 03:07 | Skatīts: 1193x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
