Apraksts: Vienīgā meža jeb rūsgano strupastu ģints pārstāve Latvijā. Mazākā no mūsu strupastēm. Ķermenis peļveidīgs, tā garums atkarīgs no dzīvnieka vecuma, parasti – (8)8,5–10 (nepārsniedz 11,7) cm. Galva plata, sejas daļa īsa. Ausu gliemežnīcas vidēji garas, paceļas virs galvas apmatojuma. Acis palielas. Kājas, salīdzinot ar citām strupastēm, relatīvi garas, piecpirkstainas.
Aste klāta ar īsu, retu, izteikti divkrāsainu (virspusē tumšu, apakšpusē bālganu) apmatojumu, tās garums - 3–5(6) cm (no trešdaļas līdz pusei no ķermeņa garuma). Svars, atkarībā no sezonas un dzīvnieka vecuma, robežās - 17–28(35) grami. Tēviņi caurmērā lielāki.
Apmatojums biezs, mīksts, pieguļošs. Divas reizes gadā – pavasarī un rudenī – notiek apmatojuma maiņa.
Augšpuses apmatojuma krāsa siltajā sezonā uzkrītoši ruda (sarkanbrūna, rūsgana), ziemā gaišāka. Sāni pelēcīgi dzelteni. Vēdera un kāju apmatojuma krāsa balta vai gaišpelēka, izteikti norobežota. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16

Kariotipā 2n = 56 hromosomas.

Izskatā līdzīgās sugas ir četras.
Lauku strupaste (Microtus arvalis).
Par meža strupasti nedaudz lielāka. Korpulentāks ķermenis, īsākas kājas (relatīvi ļoti īsas pakaļkājas), īsāka aste, mazākas (toties biezāk apmatotas) ausu gliemežnīcas, mazākas acis, strupāks purns. Mugurpuses apmatojums bez rūsganuma (brūni pelēks).

Austrumeiropas strupaste (Microtus rossiaemeridionalis).
Par meža strupasti nedaudz lielāka. Ārēji ļoti līdzīga lauku strupastei (skat. lauku strupaste), bet ar nedaudz vairāk apmatotām ausu gliemežnīcām, ar tumšākām pakaļkāju pēdām un astes apakšpusi (no lauku strupastes droši atšķirama ģenētiski).

Tumšā strupaste (Microtus agrestis).
Par meža strupasti lielāka. Korpulentāks ķermenis, īsākas kājas, īsāka aste, mazākas ausu gliemežnīcas, strupāks purns. Apmatojums izteikti divkrāsains: mugurpusē tumši pelēkbrūns ar rūsganu nokrāsu, vēderpusē sudrabaini pelēks (var būt mazliet iedzeltens). Labprāt apdzīvo mitras vietas.

Ūdensstrupaste (Arvicola terrestris).
Par meža strupasti gandrīz 2 reizes lielāka. Uzkrītoši druknāks ķermenis, relatīvi īsākas kājas un īsāka, melni apmatota aste, mazākas ausu gliemežnīcas, strupāks purns. Apmatojums gandrīz vienkrāsaini tumšs. Dzīvo pie ūdenstilpēm, labi peld.

Izplatība: Sugas pamatareāls aptver Eirāzijas meža zonas lielāko daļu. Eiropā piemērotās vietās mīt visā teritorijā. Bieži sastopama Sibīrijā, arī Mazāzijā.

Latvijā izplatīta visā valsts teritorijā, sastopama ļoti bieži. Visbiežāk sastopamais sīkais zīdītājs mūsu mežos.

Ekoloģiski plastiska suga. Apdzīvo galvenokārt dažādus mežus, labprātāk lapu koku un jauktos mežus, bet sastopama arī parkos, mežaparkos, kapos, dārzos. Cenšas apmesties uz dzīvi netālu no klajām vietām – mežmalām, izcirtumiem, laucēm, degumiem u. tml. Izvairās no mitrām vietām. Novērojama sezonāla dzīvesvietu maiņa.

Piemīt zināma nosliece uz sinantropizāciju: vasarā un rudenī nelielā daudzumā ieviešas lauksaimniecības kultūrās, ziemā - saimniecības ēkās, siena un salmu novietnēs.

Dzīves veids: Aktivitāti saglabā visu gadu. Aktīva visu diennakti, bet rosības maksimuma periodi ir krēslā. Salīdzinājumā ar citām strupastēm ir veiklāka un kustīgāka. Samērā labi kāpelē pa koku zariem un krūmiem. Pa virszemi pārvietojas, ātri ejot, skriešus vai - biežāk – 10-20 cm gariem lēcieniem.

Midzeņus ierīko galvenokārt dabiskās slēptuvēs (dobos celmos vai kritalās, zem kritalām, zaru kaudzēs). No katras galvenās ligzdas nedzīvajā un dzīvajā zemsegā uz visām pusēm stiepjas šauras taciņas, kas ved uz barošanās, dzeršanas un mazgāšanās vietām, uz pārtikas krājumu glabātavām, uz rezerves mājokļiem. Atšķirībā no pārējām strupastēm, nerok garas un dziļas pazemes pārvietošanās ejas, bet, ja rok, tad tās lielākoties atrodas tikai 5-15 cm dziļumā. Aliņas ir šauras (2-3 cm diametrā).

Barības sastāvs būtiski atkarīgs no sezonas. Pārsvarā augēdāja, bet nelielā daudzumā ēd arī gan pavasara, gan rudens cepurīšu sēņu augļķermeņus, ķērpjus, sūnas, dzīvniekus (bezmugurkaulniekus). Galvenokārt pārtiek no dažādu lakstaugu zaļajām daļām un augļiem, no daudzu sugu koku un krūmu sēklām, no to jauno dzinumu un zaru mizas. Barības meklējumos nereti kāpelē pa kokiem un krūmiem līdz 3 metru augstumam.

Veģetācijas periodā nemēdz barošanās laikā pārvietoties no viena barības objekta pie nākamā un tūdaļ apēst, bet gan pakāpeniski visu netālā apkārtnē savākto barību pārvieto uz kādu konkrētu vietu (savāc vienviet), kur to notiesā. Tādejādi top tā saucamie „barošanās galdiņi”. Viss, kas neder pārtikā (augu sēklu apvalki, sagrauztu zālaugu, sūnu un ķērpju negaršīgās vai neēdamās daļas, sagarināti un apgrauzti zariņi u.tml.), krājas nelielās kaudzītēs.

Rudenī pazemes slēptuvēs veido barības uzkrājumus, tiesa, nelielus. Aukstajā sezonā ar tiem vien nepietiek, tāpēc klejo ēdiena meklējumos, pārtiekot galvenokārt no krūmu un nelielu kociņu mizas un skujkoku sēklām, ko izgrauž no dzeņu neiztukšotajiem čiekuriem, kas sakrājušies zem šo putnu kalvēm, kā arī no lapu koku un krūmu nenobirušo augļu sēklām, no ķērpjiem, kas aug uz koku stumbriem un zariem.

Poligāma. Vairojas siltajā sezonā - no aprīļa līdz pat oktobrim. Vairošanās midzeni darina no sūnām, sausas zāles, lapām, augu sēklu lidpūkām, putnu spalviņām, ķērpjiem. Tā ir apaļa (caurmērā 10-20 cm), parasti izveidota starp koku saknēm vai zem trupošiem kritušu koku stumbriem, vai vecos celmos, vai citās līdzīgās vietās. Ja dabisku slēptuvi atrast neizdodas, 20-30 cm dziļumā izrok vietu midzenim zemē.

Gadā katrai mātītei 2-3 metieni. Grūsnība ilgst 18(20)–24(26) dienas. Metienā (3)5-6(9) mazuļi. Dzimumgatavību sasniedz 2,5 mēnešu vecumā. Vasaras otrajā pusē vairošanās procesā iesaistās arī vairākums pavasarī (1. metienā) piedzimušo mātīšu. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem. Dzīves ilgums reti pārsniedz pusotru gadu.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zvēri un plēsīgie putni (pirmkārt, pūces). Ne vienas vien plēsīgo dzīvnieku sugas labklājību dažviet vistiešākajā veidā ietekmē rūsgano mežstrupastu daudzums.

Var nodarīt zināmu kaitējumu mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Siltajā sezonā praktiski visa populācija intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (visbiežāk ar dažādām ērcēm, retāk - blusām, utīm). Ir bīstamu infekcijas slimību dabisko perēkļu uzturētāja.

Kopsavilkums: Mazākā no Latvijas strupastēm. Izplatīta visā Latvijas teritorijā, sastopama bieži. Veido nozīmīgu barības bāzi daudziem plēsīgajiem meža dzīvniekiem. Augēdāja. Var nodarīt kaitējumu mežsaimniecībai, nodara kaitējumu lauksaimniecībai.

The smallest species of vole in Latvia, but the most commonest. Occurs throughout the country in a variety of habitats.

Наименьший вид полевки в Латвии, но чаще всего встречающийся по всей территории страны в самых разных местообитаниях.