 |
|
 Pieaudzis kāmis ir 10-15 cm garš un 140 g smags. Dzīves ilgums ap 3 gadi. Grūsnība - 16 dienas, piedzimst 6 -12 mazuļi. Satver kāmi ar abām plaukstā no sāniem.
Pieaudzis pundurkāmis ir 5-8cm garš un 30 - 40 g smags. Dzīves ilgums ap 3 gadi. Grūsnība - 16 -20 dienas, metienā 4 - 6 (8) mazuļi. Satver kāmi ar abām plaukstām no sāniem.
Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu vai daļēji noslēgtā plastmasas. Minimālie būra izmēri 25 x 25 x 20 cm. Būri aprīko ar mājiņu un riteni. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).
Ēdināšana: kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - sienu, *)dzīvus kukaiņus, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi). Zaļumus izēdina pakāpeniski. Nebarot ar lipīgu barību (var rasties vaigu gļotādas iekaisums).
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta
Viss par kāmjiem:
Vieni no iemīļotākajiem mazajiem dzīvniekiem ir kāmji. Dzīvoklī parasti tiek turēti vienas vai divu sugu kāmji, taču bez pazīstamākajiem Sīrijas zeltainajiem un Džungārijas kāmīšiem ir vēl bezgala daudz sugu un pasugu, kuru pārstāvji labprāt kļūst par mājas mīluļiem. Mājās biežāk tiek audzēti Sīrijas zeltainie, Džungārijas kāmji, Ķīnas vai svītrainie pundurkāmji, vismazākie – Roborovska pundurkāmīši.
Eiropas dienvidos sastopamie parastie kāmji ir vieni no lielākajiem – ķermeņa garums ir 25-35 cm, svars var sasniegt 500 g. Īpatnējos vaigu maisos dzīvnieks var uzkrāt ievērojamu daudzumu barības. Parastais kāmis ir skaists dzīvnieciņš – tērpts rudā kažociņā, rotājies ar baltiem cimdiem un zeķītēm, arī austiņas un purna galiņš ir balts. Mazās spožās actiņas bezbailīgi raugās pasaulē.
Parastais kāmis mitinās dažāda dziļuma sazarotās alās, kur glabā savus milzīgos (pat līdz 15 kg graudu) pārtikas krājumus. Kāmji ir krēslas dzīvnieki un lielākā aktivitāte novērojama rīta un vakara stundās. Dziļākajās alās kāmji pārlaiž ziemas aukstumu. Dodoties ziemas guļā, dzīvnieka ķermeņa temperatūra pazeminās no 32 līdz 4°C. Reizi nedēļā tie pamostas, lai paēstu un nokārtotu dabiskās vajadzības īpašā, tam paredzētā vietā.
Pavasarī, drīz pēc pamošanās kāmjiem sākas “kāzu” laiks. Tēviņi ieņem mātīšu alas, turklāt iezīmējot teritoriju ar sānu dziedzeru izdalītu sekrētu. Grūsnība ilgst 18-20 dienas. Metienā piedzimst 4-12, dažreiz pat 18 mazuļi. Tā kā mātīte nespēj tik daudz mazuļu izbarot, liekos tā nokož. Mazie piedzimst akli un kaili, toties ar attīstītiem priekšzobiem. Pēc trīs nedēļām jaunā paaudze uzsāk patstāvīgu dzīvi. Mājās turētiem dzīvniekiem piemīt specifiska, grūti likvidējama smaka.
Sīrijas zeltainais kāmis (Mesocricetus auratus) tiek visbiežāk audzēts mājās. Par mājdzīvniekiem zeltainie kāmji kļuva tikai pagājušā gadsimta sākumā, kad tika ievesti Anglijā un Amerikā. Šo kāmīšu dzimtene ir Centrālāzijas stepes, dzīvo tas arī Balkānos, Turcijā, Irānā.
Zeltainais kāmis ir daudz mazāks par parasto, tā ķermeņa garums ir 17-18 cm, bet svars nepārsniedz 130 g. Šo kāmju vairošanās spējas ir ievērojamas: grūsnība ilgst tikai 16 dienas un vienā metienā piedzimst 6-12 mazuļi. Jaunā paaudze savukārt briedumu sasniedz desmit nedēļu vecumā. Dzīvo parasti divus gadus. Patstāvīgā dzīvē devušies jaunuļi nelolo nekādas radniecīgas jūtas. Pēcnācējus radīt kāmju pāris var pat 7-8 reizes gadā. Ātrās vairošanās un īsā dzīves cikla dēļ zeltainie kāmji tiek bieži izmantoti laboratorijās kā izmēģinājuma dzīvnieki.
Zeltainā kāmja ikdienas tērps ir ruds, taču selekcijā izveidotas varietātes ar raibu, krēmkrāsas, melnu, zilu un pelēku kažociņu, kā arī albīna forma.
Džungārijas kāmis (Phodopus sungorous) savvaļā mitinās Rietumsibīrijas, Vidusāzijas stepju zonā. Tērpies kažokā, kura mugurpuse krāsota pelēkbrūna, ar tumšu svītru pāri mugurai, bet vēderiņš balts. Baltās priekšķepas ne ar ko neatšķiras no citu kāmju ķepiņām, taču pakaļkājas klāj bieza vilna, pat pēdas ir vilnainas. Bez Džungārijas kāmjiem ir šādām “zeķēm: var lepoties arī Roborovska (Phodopus roborovski) un Kempbela (Phodopus campbelli) kāmji. Ziemas guļā Džungārijas kāmji nedodas, novembrī, decembrī to kažociņš kļūst gandrīz pilnīgi balts. Arī nebrīvē vēsās telpās turētiem dzīvniekiem var vērot apmatojuma krāsas maiņu.
 Džungārijas kāmīši ir divas reizes mazāki par zeltainajiem. Savvaļā šo dzīvnieku svars nepārsniedz 30-40 g, kaut gan nebrīvē, izjūtot kustību trūkumu, tie var pieņemties svarā pat divkārtīgi.
Vairošanās nolūkos Džungārijas kāmīšus labāk turēt pāros, pieradinot dzīvniekus vienu pie otra jau no mazotnes. Grūsnība ilgst 16-20 dienas. Parasti metienā ir 4-6, retāk astoņi bērni. Mazuļiem jau sestajā dienā pēc dzimšanas sāk augt kažociņš, desmit dienu vecumā bērni ir gatavi atstāt vecāku paspārni. Dzīves ilgums Džungārijas kāmīšiem ir ap trīs gadiem.
Džungārijas kāmīšiem ir mīlīgāka daba, pat nepieradināti kāmji parasti nekož. Aktīvāki un draudzīgāki par zeltainajiem kāmjiem.
Rokās kāmis jāsatver uzmanīgi – ar plaukstām aptver no abām pusēm un paceļ. Jāuzmanās no zvērēna asajiem zobiem, sevišķi zeltainais kāmis nekautrēsies tos laist darbā, ja jutīsies apdraudēts.
Turēšana
Kāmji ir krēslas dzīvnieki. Tas nozīmē, ka īstās kāmju dzīves aktivitātes sākas tikai vakarā. Tas ir jāievēro, ņemot audzināšanā kāmi. Dienas laikā kāmis parasti savā mājiņā guļ. Telpas temperatūra vēlama nedaudz virs 20 grādiem. Ja tā nokrīt zem 10°C, zeltainais kāmis var doties ziemas guļā.
Visu sugu kāmjiem nepieciešams izturīgs, 25 x 25 x 20 cm liels stiepļu krātiņš. Var turēt kāmi arī terārijā, kas nosegts ar stiepļu režģa vāku, lai dzīvnieks neizlauztos brīvībā. Citus materiālus, īpaši koku, tie bez grūtībām sagrauž. Vienīgās grūtības stikla terārijā turētam kāmim ir nodrošināt pietiekamas kustību iespējas. Krātiņā ievieto riteni skriešanai. Kāmis būs pateicīgs, ja gādīgs saimnieks krātiņā iekārtos “istabas” vairākos stāvos, kas savienoti ar kāpnītēm vai mākslīgajām alām. Kāmjiem ļoti patīk mājiņas, kuras var izgatavot pat no puķu poda lauskas. Koka mājiņām nebūs ilgs mūžs kāmja aso zobu sabiedrībā. Vispiemērotākie pakaiši būrī ir skaidas. Kāmji ir tīrīgi dzīvnieki, kas nokārtojas vienā vietā. Regulāri tīrot krātiņu, neizplatīsies specifiskais aromāts.
Kāmi nav ieteicams laist no krātiņa ārā pastaigāties. Pastāv pārāk liels risks, ka kāmis aizbēgs, kļūs mežonīgs vai ies bojā. Izbēgušu dzīvnieku var mēģināt noķert slazdā – burkā ar tajā ievietotu gardu, smaržīgu barību. Uz burkas kakliņu ved laipiņa, bet, kad kāmis nonāk līdz ēsmai burkas dibenā, tas ārā vairs netiek. Gadās arī, ka zvēriņš pats atgriežas savā vaļā atstātajā būrītī, it kā nekas nebūtu noticis.
Barošana
Kāmju ēdienkarte pamatā sastāv no graudiem un zaļumiem, taču vairums mazo grauzēju nesmādē arī kukaiņus. Vislabāk dzīvniekus barot ar zooveikalos nopērkamām speciālajām barībām, jo pašu gatavotie maisījumi var nebūt pilnvērtīgi. Bez sausās barības kāmim nepieciešams dot dārzeņus, augļus, vasarā – āboliņu, pienenes. Zaļā barība nodrošina dzīvnieku ar nepieciešamajiem vitamīniem, šķiedrvielām un šķidrumu. Bez augu valsts barības kāmjiem nepieciešams saņemt arī dzīvnieku olbaltumvielas – nedaudz gaļas un zivju, bet vēl labāk dzīvo barību – kukaiņus. Visu laiku būrī vēlams atrasties minerālvielu piedevām un kociņam zobu asināšanai.
Dabiskos apstākļos kāmji praktiski nedzer ūdeni. Nepieciešamo šķidruma daudzumu tie uzņem ar sulīgo barību. Nebrīvē turētiem dzīvniekiem ūdeni var nedot tikai tādā gadījumā, ja tie tiek nodrošināti ar sulīgo barību, kas kāmjiem garšo. Ja sulīgā barība tiek dota tikai periodiski, būrītī jāievieto piekarama dzirdinātava. Automātiskā dzirdinātava un pietiekams graudu barības krājums atļauj saimniekiem prombūtnes laikā atstāt kāmīti vienu pat divas, trīs nedēļas.
Kāmjiem ir paradums veidot krājumus, tādēļ to mājokļos nepieciešams veikt regulāras revīzijas, konfiscējot iekrāto. Ja tas netiek darīts, nav jābrīnās, ja kādā brīdī dzīvoklī sāk izplatīties nelāga smaka.
Veselība
 Zooveikalā iegādājoties kāmi, jāpievērš uzmanība tā izskatam. Veselam dzīvniekam kažociņš ir gluds, bez plikumiem. Acis tīras un spožas, deguns tīrs un sauss, astes gals bez caurejas pazīmēm. Dabiskā krāsojuma kāmjiem ir labāka veselība, raibiem dzīvniekiem ir nelīdzsvarotāks raksturs, tomēr tie ir pieradināmi.
Kāmji pēc dabas ir vientuļnieki. Audzētāja nezināšanas dēļ bariņos turētu dzīvnieku starpā bieži izceļas nesaskaņas un kautiņi. Kostās brūces inficējas un neārstēts dzīvnieks var aiziet bojā.
Kāmjiem uz sāniem atrodas sānu dziedzeri, kurus tumšās pigmentācijas dēļ reizēm notur par ādas slimību.
Nepareizas barošanas dēļ (dodot lipīgus saldumus, šokolādi, sieru) kāmjiem var attīstīties vaigu maisu iekaisums. Šādos gadījumos vaigu maisus izvērš uz āru, tīra un dezinficē. Garspalvainajiem kāmjiem kuņģī mēdz veidoties apmatojuma kamoliņi. Lai no tā izvairītos, jālūko, lai netrūktu šķiedrvielām bagāta barība.
Kāmjiem diezgan bieži vērojama “slapjās astes slimība” – ūdeņaina caureja, kuru izraisa baktērijas. Slimība biežāk skar jaunus, kā arī novārdzinātus un nepareizi koptus dzīvniekus.
Kāmji ir veikli kāpelētāji, taču, krītot pat no neliela augstuma uz cieta pamata, tie var nosisties.
|
|
|
 Komentāri (0) | 2012-05-28 02:33 | Skatīts: 881x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
| Komentāri (0) | 2012-05-28 02:32 | Skatīts: 4870x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Dzīvesveids
Bebrs tāpat kā cilvēks, nevis pielāgojas videi, bet gan pielāgo to savām prasībām. Šie dzīvnieki sastopami pie ziemā neaizsalstošām upēm mežainos reģionos. Bebri labprātāk uzturas lapkoku mežos, kuros aug oši, alkšņi, gobas, bērzi un apses.
Ar saviem spēcīgajiem priekšzobiem bebrs var nogāzt pat milzīgus kokus. No zariem, dubļiem, akmeņiem un saknēm bebrs ceļ aizsprostu, tā aizšķērsojot pat visai straujas upes un strautus. Aizsprosta priekšā parasti izveidojas plaša ūdenskrātuve, kurā ir ne tikai dažādi ūdensaugi, bet arī kukaiņi, putni un zivis.
Kanādas bebrs savu māju parasti ceļ ūdenskrātuves vidū, bet Eiropas bebrs izrok eju labirintu krastā.
Bebru māja, aptuveni 15 m diametrā
Šādi izveidotās mitrzemēs bebri ar priekšķepām dubļos izrok kanālus, pa kuriem var aizpeldēt līdz pat barošanās vietām. Pa šiem ūdensceļiem uz aizsprosta celtniecības vietu viņi var arī transportēt gāzto koku stumbrus, to zarus un saknes un citus būvmateriālus.
Lai sazinātos, bebri galvenokārt izmanto smaržas, tāpat kā daudzi citi grauzēji. Visā savā teritorijā uz akmeņiem un dubļiem tie atstāj anālo dziedzeru izdalījumus, kam ir ļoti asa smaka.
Bieži vien bebri viens otru brīdina par draudošām briesmām, uzsitot ar plakano asti pa ūdens virsmu. Sitieni ir tik spēcīgi, ka skaņa nereti dzirdama pat kilometru tālu.
Bebru dzīves ilgums ir aptuveni 15-20 gadi.
Bebrs un cilvēki
Pirmie cilvēki, kas izpētīja Ziemeļameriku, visticamāk, bija bebru ķērāji. Viņi tos sagūstīja slazdos, lai iegūtu vērtīgo kažoku. 19. gadsimtā bebrus medīja ne tikai kažoka un gaļas dēļ, bet arī spēcīgi smakojošo izdalījumu ieguvei - tos izmantoja medikamentu un kosmētikas līdzekļu izgatavošanai.
20. gs. sākumā dzīvoja vairs tikai pēdējie daži simti Kanādas bebru. Taču tagad konsekventas uzraudzības dēļ tos var atkal ķert kažoku un gaļas ieguvei. Kopš 20. gs. 50. gadiem Kanādā nomedīti gandrīz 600 000 bebru.
Barība
Bebru pamatbarība ir zari. Dzīvnieks tos nograuž ar saviem stiprajiem priekšzobiem. Ziemai šie dzīvnieki vāc krājumus jau rudenī. Bebrs nograuž lielus kokus, tad tos ar priekšzobiem sadala gabalos un pa kanālu sistēmu aizgādā uz savu mītni, kur saliek kaudzē zem ūdens ieejas tuvumā vai blakus dzīvojamajai telpai. Bebriem nav ziemas miega perioda, taču daži visu ziemu pavada savā majā un izpeld tikai, lai izmantotu savus krājumus. Vasarā vienveidīgo ēdienkarti dzīvnieki papildina ar ūdenszālēm, usnēm un, protams, ar zariem, lapām, sēklām un saknēm. Musdienās bebriem ir problēmas baroties, jo tie barojas tikai ekoloģiski tīrā teritorijā.
Vairošanās un attīstība
Bebri dzīvo lielos un mazos ģimeņu baros. Tos veido vecāku pāris, viņu jaundzimušie un iepriekšējā gada mazuļi. Divu gadu vecumā jaunie bebri parasti pamet savu ģimeni. Pēc apmēram 20 km gara ceļa viņi atrod sev piemērotu teritoriju mītnes celšanai un ģimenes izveidošanai.
Bebri dzīvo patstāvīgos pāros. Sāk pāroties jau ziemas beigās. Grūtniecība ilgst aptuveni 105 dienas. Mazuļi piedzimst bebra mājā pavasara beigās. Metienā parasti ir līdz 8 mazuļiem. Mazie bebrēni piedzimst apmatoti un jau pēc dažām stundām var peldēt. Parasti viņi vēl nepamet dzimto migu, jo ir pārāk viegli, un tas prasītu daudz spēka, lai ienirtu ejā.
Māte mazuļus baro apmēram sešas nedēļas, pēc tam ģimene sadala uzdevumus un visi mazuļiem nes barību.
Pielāgošanās
Kažoks ir praktiski ūdens necaurlaidīgs, sudrabaino apakšvilnu klāj garāku, spīdīgāku matu kārta.
Zobi. Priekšzobiem ir cietas emaljas kārta, un tie dilst lēnāk par pārējiem zobiem. Bebram priekšzobi aug visu mūžu, tāpēc tam ir nepieciešams visu laiku nodarboties ar graušanu, kas deldē zobus.
Kājas un aste. Plakano un no augšas saplacināto asti klāj ragvielas vairodziņi. To izmanto kā stūri, airējoties ar pakaļkājām. Pakaļējās pēdas ir paplašinātas, starp pirkstiem ir peldplēves.
Niršana. Ienirstot aizveras nāsis un ausis, acis sargā caurspīdīga plēve. Bebrs var grauzt zem ūdens.
Smirddziedzeri. Divi pāri dziedzeru rada vielu ar spēcīgu smakojošu aromātu, ar kuru bebri iezīmē savu teritoriju.
Izmēri
Ķermeņa garums: 60-90 cm.
Astes gaums: 25-40 cm.
Augstums: 16-18 cm.
Svars: 11-30 kg. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 21:15 | Skatīts: 2488x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Bebri (Castor) ir grauzēju kārtas bebru dzimtas (Castoridae) vienīgā mūsu laikos dzīvojošā ģints. Pasaulē ir divas bebru sugas Eirāzijas bebrs un Kanādas bebrs.
Bebri ir ļoti labi būvētāji. Ar priekšzobiem viņš kā ar cirvi nocērt zarus, no kuriem viņš būvē aizsprostus un ceļ mājokļus uz upītēm vai strautiem. Dzīves lielāko daļu bebrs pavada ūdens tuvumā un ūdenī. Bebrs ir labs peldētājs un uz vairākām minūtēm spēj ienirt.
Barošanās
Bebri ir augēdāji. Barība mainās atkarībā no gadalaika. Rudenī un ziemā ēd kokus, kam mīkstāka koksne, piemēram, apses un vītolus.
Mājoklis
Bebri dzīvo no zariem un dubļiem celtā mājoklī, kur iekšpusē virs ūdens līmeņa ir sausa telpa. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 21:09 | Skatīts: 4966x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izskats un īpašības
Vāveres kopumā ir maza auguma dzīvnieki. Vismazākās ir Āfrikas pigmejvāveres (Myosciurus pumilio), kas ir 7 - 10 cm garas un sver tikai 10 g, vislielākās vāveres ir Alpu murkšķi (Marmota marmota), kuru ķermeņa garums ir 53 - 73 cm, svars 5 - 8 kg. Vāverēm parasti ir slaidi ķermeņi, kuplas astes un lielas acis. To apspalvojums ir mīksts un zīdains, dažām sugām biezāks, citām plānāks. Apspalvojuma krāsa ir ļoti dažāda.
Vāveru pakaļkājas ir garākas par priekškājām, un katrai pēdai ir četri vai pieci pirksti. Priekškāju ķepām ir īkšķi, lai gan ir sugas, kurām tie ir vāji attīstīti.
Vāveres dzīvo ļoti dažādās biomās. Tās ir sastopamas gan tropu lietusmežos, gan pustuksnešos, vāveres vienīgi izvairās no aukstajiem polārajiem apgabaliem un tuksnešiem. Lai gan vāveres pamatā ir veģetārietes. Tās parasti ēd dažādas sēklas un riekstus, tomēr ir sugas, kas mēdz ēst arī sēnes, kukaiņus un pat mazus mugurkaulniekus, kā putnēnus, čūskas, olas. Tropu vāveres barojas tikai no kukaiņiem. Zemes vāveres ēd dažādas augu lapas un augus[2]. Vāveru zobi ir tipiski grauzēju zobi; lieli priekšzobi, kas aug visu mūžu, un dzerokļi iebīdīti dziļāk mutē, veidojot starp priekšzobiem un dzerokļiem brīvu telpu.
Most squirrels eat primarily plant materials. Tree squirrels and flying squirrels often eat nuts and seeds, and will occasionally also feed on fungi, eggs, insects, young birds, and small snakes. Ground squirrels also eat seeds, fruits, and nuts, but often have diets made up of large amounts of grasses and leafy materials.
Vāverēm ir ļoti laba redze. Šī īpašība ir ļoti svarīga koku vāveru sugām. Vāverēm ir arī ļoti labi attīstīta taustes sajūta, ko nodrošina purna ūsas un matiņi uz ķepām.
Vāveres pārojas vienu vai divas reizes gadā. Grūsnības periods ilgst apmēram 3 - 6 nedēļas, atkarībā no sugas. Mazuļi piedzimst kaili, bez zobiem, akli un nevarīgi. Gandrīz visām vāveru sugām par mazuļiem rūpējas tikai māte. Māte tos zīda ar pienu 6 - 10 nedēļas. Gada vecumā jaunās vāveres sasniedz dzimumbriedumu. Uz zemes dzīvojošās vāveres parasti ir sociālas un veido saimes, kas dzīvo kolonijās. Koku vāveres ir vientuļnieces. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 20:55 | Skatīts: 3204x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Pieaudzis Murkšķis (kr.val. - сурок) ir 60 cm (+15 cm aste) garš, 10,3 kg smags. Dzīves ilgums 15 gadi. Ļoti jauka rakstura un komunikabls, jau no mazotnes jāradina pie cilvēka! Dzīvojot kopā ar cilvēku, murkšķis cilvēka dzīvokli uzskata par alu (savu teritoriju), tāpēc pret svešiem cilvēkiem (ne ģimenes locekļiem) var izturēties agresīvi. Brīvā dabā murkšķi dzīvo alās! Pirmās dienas pēc murkšķa nogādes mājās (jaunajos apstākļos) tie var būt agresīvi pret cilvēkiem un var trakot pa būri. Tāpēc murkšķa jauno mitekli labāk novietot klusā vietā un tā tuvumā uzvesties klusi un bez straujām kustībām. Turēšana- tur būrī ar metāla stiepļu restojumu (plastmasa būri var sagrauzt), iesaka Trixie voljērus suņiem. Minimālie būra izmēri (vienam dzīvniekam) 78 (109) x 54 (73) x 62 (83) cm. Var laist pastaigā pa dzīvokli. Bet noteikti jāpieskata, jo patīk grauzt koka mēbeles. Būri pakaisa ar koka granulām. Barības un ūdens trauks no metāla. Var vienā būra stūrī ievietot tualeti (var pieradināt iet kārtoties tikai tur). Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā no caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).  Ēdināšana- Murkšķis jābaro 2 reizes dienā no rīta no pl. 8 – 9 un vakarā no pl. 17 – 19. Kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību (kas paredzēta grauzējie - granulētā) un sienu (vasarā - zaļu zāli). Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes (nomazgātus) augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, burkāni, salāti, utt.), *)zaļbarību (pienenes, lucernu), *)dažādus riekstus, *)žāvētus augļus, *)koku zarus (ābeles, bērza, papeles, apseses), *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami – minerālu akmeņi). Zaļumus izēdina pakāpeniski. Nebarot ar kāpostiem!!!!! Dzirdināšana- brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens (neierobežotā daudzumā). Dzīves cikls- aktīvais periods murkšķiem ir pavasara un vasaras mēnešos, rudenī un ziemā tas ir neaktīvs, jo guļ ziemas guļā! Aktīvajā periodā murkšķis daudz ēd un uzkrāj taukus ziemai. Tāpēc svarīgi, lai zaļā barības un granulētā barība būtu pietiekamā daudzumā. Ziemas guļai veido speciālas mājiņas. Iekšpusē ir metāla restojums, bet no ārpuses koka plāksnes. 2/3 no mājiņas aizpilda ar sienu. Mājiņas galvenā atvere ir no augšas, bet sānos atstāj nelielas durtiņas. Ziemošanas mājiņas izmēri vienam murkšķim 60 x 60 x 60 cm.  Ziemas guļā murkšķis iet septembra beigās – oktobra sākumā, kad ārā vidējā temperatūra ir + 3 C. Svarīgi ir ziemošanas laikā ievērot temperatūras režīmu – 0 līdz mīnuss 3 – 4 C. Aptuveni 4 nedēļas pirms ziemas guļas murkšķis paliek gurdens un ļoti maz ēd! Aptuveni 2 nedēļas pirms ziemas guļas murkšķis neēd vispār, pilnībā ir nomainīta spalva un tas paliek pavisam mazkustīgs. Ieliekot murkšķi ziemošanas mājiņā, pirmo nedēļu, tas jāizlaiž no tās vienu reizi dienā, lai tas nokārto savas dabīgās vajadzības! Pavasarī dzimis murkšķis pirms ziemošanas sasniedz 4 -4,5 kg, bet gadu vecs vai 2 gadus vecs – 8 – 9 kg, ja svars ir mazāks, tad murkšķim var nepietikt tauku ziemas guļai, tāpēc mājiņā ieber barību, ja nebojājas (granulēto). Ziemas guļa murkšķiem ir ļoti nepieciešama fizioloģiskai organisma atjaunošanai. Marta sākumā murkšķi mostas no ziemas guļas. Vairošana- tēviņu no mātītes var atšķirt apskatot ģenetālijas vai attālumu no ānusa līdz dzimumatverei. Tēviņa dzimumorgāni atrodas tālāk no ānusa, nekā mātītei. Pārot murkšķus var no 3 – 4 gadu vecuma un līdz 8 gadu vecumam.  tēviņš  mātīte Pārojas murkšķi marta beigās. Grūsnība ilgst 30 - 35 dienas, piedzimst 1 - 10 mazuļi. Mazuļi ir akli un kaili, 3 nedēļas pēc piedzimšanas atveras acis. Dzemdības biežāk norit naktī un cilvēka iejaukšanās nav nepieciešama. Tēviņu laktācijas laikā labāk turēt atsevišķi. Veselība- regulāri jāpārbauda zobu stāvokli. Jāapgriež nagi. Svarīgi ir pietiekamā daudzumā minerālbarības (minerālu akmeņi un šķidrie minerāli no Sera). Var vest pastaigās (izmanto krūšu siksnas), bet pie jebkuriem jauniem apstākļiem jāpieradina pakāpeniski! Pircējam svarīgi ir apzināties vai šādam grauzējam varēs nodrošināt nepieciešamos apstākļus, ēdināšanu un turēšanu! Murkšķi dzīvoklī ieved savu kārtību, visu sakārto pēc sava prāta, tāpēc svarīgi, tos ir neatstāt bez uzraudzības. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 20:04 | Skatīts: 796x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Burunduks jeb zemes vāvere (Tamias Illiger) 
Pieaudzis burunduks ir 14 -15 cm garš. Burunduks dienā ir aktīvs, bet naktī guļ. Ziemā tas samazina savu aktivitāti un vairāk guļ, retumis izlien no mājiņas lai izkustētos un paēstu. Dzīves ilgums vidēji 7 gadi. Grūsnība - 30 dienas, piedzimst 2 - 10 mazuļi (tie ir akli un kaili). Regulāri jāpārbauda zobu stāvokli. Burunduki ļoti slikti pacieš karstumu un tiešus saules starus, jau pie + 25 OC var rasties veselības traucējumu.
Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu. Minimālie būra izmēri (vienam dzīvniekam) 80 x 50 x 50 cm. Būri aprīko ar mājiņu, kāpnēm, tuneļiem, plauktiņiem. Vienā būra stūrī ierīko tualeti. Kad burunduks pieradināts var laist pastaigā pa dzīvokli, vasarā var turēt ārā voljērā (ēnainā vietā). Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Burunduki ir tīrīgi dzīvnieki, tāpēc vispārējo būra dezinfekciju var veikt reizi mēnesī.
Ēdināšana: Kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību, kas paredzēta grauzējiem vai mājas seskiem. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes (nomazgātus) augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, tomāti, burkāni, salāti, utt.) *)zaļbarību (lucernu, pienenes), sienu, ziemā - diedzētus graudus, *)dažādus riekstus, *)žāvētus augļus (vīģes, rozīnes utt), *) koku zarus (ābeles, bērza, papeles, apses, vīnogu dzinumi), *)kukaiņus, sienāžus, miltu tārpus, mazu gliemežus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi + krīts). Zaļumus izēdina pakāpeniski.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta
Burunduks mājas apstākļos
No visiem savvaļas grauzējiem tieši burunduks ir vispiemērotākais turēšanai mājās. Krāšņs kažociņš, pūkaina aste, graciozitāte un možums, kā arī daudzas burunduka izdarības atgādina vāveri. Tomēr burunduks ir mazāka auguma, tādēļ tam pietiek ar mazāku dzīves telpu. Pārsvarā šie zvēriņi ir ļoti viegli pieradināmi. Savā būtībā burunduki ir ļoti tīrīgi, tāpēc būrīti nav nepieciešams tīrīt īpaši bieži - tam nebūs specifiskā „peļu smaka".
Naktī zvēriņš guļ, bet dienā ir aktīvs - tas ir ļoti ērti burunduka dzīves novērošanai un kontaktiem ar mazo radībiņu. Vairums burunduku ātri pierod pie cilvēkiem un labprāt ņem barību no rokām. Burunduku dabiskā krājumu veidošanas tieksme liek viņiem „diedelēt piedevas" pat tad, kad vēderiņš ir pilns. Šī īpašība ļoti atvieglo zvēriņa pieradināšanas procesu. Pēc pirmajām divām - trijām būrītī pavadītajām nedēļām, var izlaist burunduku pastaigā pa istabu. Ja zvērēnu regulāri baro no rokas, ievērojot klusumu un neveicot straujas kustības, tad drīz vien burunduks kļūst pavisam draudzīgs, drošs un nebēg slēpties no saimniekiem.
Pieradināts istabas burunduks ir viens no patīkamākajiem mājdzīvniekiem - ļoti aktīvs un kustīgs. Viņš izpētīs katru telpas stūrīti, izložņās visu no augšas līdz lejai, bet nenogāzīs pat trauslākos un vieglākos priekšmetus. Burunduks izvēlas sev vairākas noliktavas un slēpņus, ko piepilda ar kārumiem, ko izdiedelējis no saimniekiem. Tāpat kā savvaļā, arī dzīvojot dzīvoklī burunduks ir nepārtraukti aizņemts ar krājumu gatavošanu ziemai - visu laiku „čiepj". Savus guvumus viņš pārnēsā apbrīnojami ietilpīgajos vaigu maisos, kas nemaz nav pamanāmi, kad ir tukši, bet toties pamatīgi apjomīgos, kad burunduks tur ievieto vairākus veselus lazdu riekstus vai līdz pat trīsdesmit ciedru riekstiem. Nereti istabas burunduks izvēlas savām krātuvēm gluži nepiemērotas vietas. Zināmi gadījumi, kad agrās rīta stundās ne reizi vien ar riekstiem un saulespuķu sēkliņām piebāzti zābaki. Reizēs, kad zvēriņš ir ticis pie kāda slēpjama kāruma, bet nav nekādu iespēju tikt pie drošas slēptuves, viņš mēģina slēpt pirmajā vietā, kas šķiet daudz maz piemērota - zem mīkstajā krēslā sēdoša cilvēka paslēpt saulespuķu sēkliņas, zem dekoratīvā spilvena - riekstus. Reiz kāds burunduks četrpadsmit reizes „nočiepa" no galda un slēpa gultā zem spilvena vienu un to pašu cepumu, ko saimnieks visu laiku nolika atpakaļ. Kad zvēriņš attapās, ka tiek izjokots, viņš apvainojies devās prom.
Taigā burunduki savās pazemes krātuvēs savāc līdz pat astoņiem kilogramiem kvalitatīvu ciedru riekstu. Šos krājumus mēdz lietot arī citi zvēri - vāveres, sabuļi un pat taigas „priekšnieks" lācis.
Instinktīvā tieksme noslēpt savus krājumus no ciltsbrāļiem ir atstājusi ietekmi arī uz burunduku savstarpējām attiecībām. No pavasara līdz augustam burunduku pārīti un pat visu metienu var turēt kopā pietiekami plašā būrī. Bet uz rudens pusi, septembrī, burunduki kļūst nejauki un kašķīgi, nespēj vairs sadzīvot cits ar citu un var pat nogalināt viens otru.
Burunduku kopšana nepavisam nav sarežģīta - tā aprobežojas ar būra uzturēšanu tīrībā. Būrī pakaišiem vislabāk izmantot skaidas. Vienmēr burī jābūt svaigam ūdenim, ērti ir lietot putnu dzirdināšanai paredzētās tvertnes.
Pamatbarība šiem kopšanā vienkāršajiem sēklēdājiem ir maize, dažādi graudi un putraimi. Burundukiem īpaši garšo saulespuķu sēklas, dažādi rieksti, ābolu sēkliņas un arī daļēji nogatavojusies labība. No dzīvnieku izcelsmes barības, zvēriņiem var dot biezpienu, pienu, miltu tārpiņus, sienāzīšus un citus kukaiņus. Nelielos daudzumos viņi ēd arī zaļumus, augļus un burkānus, mēdz pagrauzt jaunos koku dzinumus un pumpurus.
Dabā burunduki dodas ziemas guļā rudenī un guļ līdz marta beigām. Mājas apstākļos zvēriņi ziemā kļūst mazkustīgi, reizēm pat nedēļām ilgi nerādās ārā no sava midzenīša, bet tomēr periodiski mostas, lai paēstu un paskraidītu.
Ja gribat saviem burundukiem pēcnācējus, tad labāk ziemas sezonā nodrošināt viņiem apstākļus, kas līdzinās dabiskajiem - pazeminātu temperatūru (tuvu nullei) un mieru , lai viņu miegs būtu pilnvērtīgs. Pāra būris jānodala divās daļās, eju starp abām daāļām atver tikai pavasarī, kad mātīte ar raksturīgām guldzoši - svilpjošām skaņām paziņo par saviem „precību" nolūkiem. Grūtniecība ilgst apmēram 30 dienas, piedzimst līdz 12 mazuļiem. Ar bērnu audzināšanu nodarbojas tikai māte, tāpēc tēviņu pēc pārošanās labāk nošķirt atsevišķi. Pusotra mēneša vecumā mazuļi kļūst pilnīgi patstāvīgi.
Turēt burundukus bez būra, vienkārši istabā, neiesaka, jo liels ir risks, ka nāksies zvēriņu zaudēt nejaušības pēc - izmuks pa atvērtām durvīm, logu, iesprūdīs kādā šķirbā vai pakļūs zem krēsla kājas. Bīstamas situācijas un blēņas būs ļoti daudz, ja brīvi turēsiet burunduku - sagrauztas grāmatas un drēbas, kefīra krūzē peldošs burunduks un tādā garā... Reiz kāds brīvi turēts burunduks ierīkoja savu mitekli skapja plauktā un eju uz turieni izgrauza caur plauktā salikto gultasveļu. Tāpēc vislabāk ir turēt burunduku būrī.
Burunduka būrim jābūt no metāla, tāpat kā priekš citiem grauzējiem. Koka detaļas ātri vien tiks sagrauztas. Ieteicams ierīkot srejriteni, tādu kā vāverēm, bet divkārt mazāku. Pa būra iekšmalā ierīkotu plauktiņu burunduki labprāt skraida, novērojot apkārtni un lūkojoties uz visiem „no augšas". Būrī parasti ievieto namiņu - ligzdiņu, kur zvērēns slēpj savus krājumus un arī guļ. Laiku pa laikam vjag namiņu iztīrīt no vecajiem krājumiem un dezinficēt ar vārošu ūdeni.
Ja nepieciešams ņemt burunduku rokās, to dara maigi piespiežot viņu ar plaukstu un vienlaikus paliekot īkšķi zem zvēriņa zoda, lai izvairītos no kodiena. Aiz astes ķert nedrīkst, jo astes ādiņa ir ļoti maiga un viegli to noraut. Pēc tam nākas kailo astes daļu amputēt.
Tāpēc nevajag ar varu ķert zvēriņu, ko var viegli pieradināt nākt klāt pie rokas, ievilināt būrītī ar kāruma palīdzību vai arī pārnēsāt aizvērtā namiņā.
Burunduka kodumi nav dziļi un nav tik sāpīgi kā vāveres kodumi.
Izdevīgā gadījumā burunduki uzbrūk maziem putniņiem, tāpēc telpā, kur viņi pastaigājas, putnu būriem jāatrodas drošā augstumā.
Burunduka dzīves ilgums ir aptuveni pieci gadi.
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 19:59 | Skatīts: 902x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
 Pieaudzis pundurtrusis ir 1,5 - 3 kg smags. Dzīves ilgums 6 - 8 gadi. Grūsnība - 28 -36 dienas, piedzimst 2 - 4 mazuļi (akli un kaili). Angoras pundurtrusim regulāri jāķemmē apmatojums. Regulāri jāpārbauda zobu stāvoklis un nagu garums ( ja nagi atauguši tie jāpagriež).
Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu vai plastikāta būrī. Minimālie būra izmēri (vienam dzīvniekam) 50 x 50 x 50 cm. Būri aprīko ar mājiņu. Var laist pastaigā pa dzīvokli. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).
Ēdināšana: Kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību un sienu. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes (nomazgātus) augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, burkāni, salāti, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - diedzētus graudus, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi + sāls). Pie zaļbarības pieradina pakāpeniski.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta
Viss par trušiem:
 Trusis par mājdzīvnieku kļuva samērā nesen. Tā dzimetene ir Eiropas dienvidaustrumi. Sākotnēji truši apdzīvoja Spāniju, no kurienes Romas karavīri tos ieveda Itālijā. Garšīgās gaļas dēļ tie tika audzēti un pamazām izplatījās visā pasaulē. Viduslaikos klosteros jau bija pazīstamas vairākas trušu šķirnes. Pēc Otrā pasaules kara turšiem bija liela nozīme kā gaļas dzīvniekiem, taču mūsdienās trušu audzēšana pārvērtusies vairāk par vaļasprieku. Kā mājas mīluļi bieži vientiek turēti pundurtruši.
Visas pazīstamās trušu šķirnes cēlušās no savvaļas truša (Oryctolagus cuniculus). Savvaļas truši, atšķirībā no vientuļniekiem zaķiem, dzīvo kolonijās alās, un to mazuļi piedzimst akli un kaili. Grūsnības ilgums trusenei ir 28-36 dienas. Mazā trusēna lielums piedzimstot ir atkarīgs no vecāku šķirnes un svara. Dzimumgatavību pundurtruši sasniedz 6-8 mēnešu vecumā. Vairoties tie spēj augu gadu – tas izskaidro trušu masveida savairošanos, kas dažos reģionos sasniedz katastrofiskus apmērus. Dzīves ilgums – no 5-7 gadiem.
Pastāv vairāk par simts dažādām mājas trušu šķirnēm un krāsu variācijām. Pundurtruši pirmo reizi parādījās Vācijā kā mutācijas parasto trušu metienos. Atšķirībā no parastajiem trušiem, pundurtruši ir ļoti mazi eugumā. Parasto trušu svars parasti ir 5-8 kg, bet pundurtruši nepārsniedz 1-1,5 kg. Pundurtrušiem ir apaļāki purniņi un ievērojami īsākas ausis nekā lielajiem brāļiem.
Pundurtrušiem ir diezgan daudz šķirņu – gandrīz katrai lielo trušu šķirnei ir savs miniatūrais variants – sastopami ir gan pundurauntruši ar nokareām ausīm, gan Angoras pundurtruši ar garu vilnu, gan īpatnējā īsspalvainā kažoka īpašnieku pundurreksi. Japānas pundurtrusis izceļas ar interesantu kažoka krāsojumu. Pundurtrušu apmatojuma krāsojumu variantu ir vairāk par 60.
Turēšana
Neatkarīgi no trusēnu šķirnes to aprūpe neatšķiras. Īsspalvaino trušu apmatojuma kopšanai lielas raizes nesagādā – pietiek ar regulāru izsukāšanu. Vairāk rūpju prasīs garspalvaino Angoras trušu kažoka kopšana. Ķemmējot dzīvnieku, īpaši, ja apmatojums ir savēlies, jāatceras, ka trušiem ir ļoti plāna un maiga āda, ko viegli var savainot. Mazgāt trušus nav nepieciešams.
Truša turēšanai mājās nepieciešams būris, kurā tam būtu iespējas izkustēties. Pundurtrusim nepieciešams vismaz 40 x 30 x 30 cm liels būris. Bez metāla režģu būriem nopērkami arī plastikāta būrīši, kuri ir nosegti no visām pusēm, tikai augšdaļa atstāta restota. Šādi būri ir piemēroti dzīvnieka turēšanai, jo netiek izmētāti pakaiši un trusis necieš no caurvēja. Tā kā truši ir alu dzīvnieki, tiem ir nepieciešama paslēptuve. Vispiemērotākā mājvieta ir būris ar tajā ievietotu mājiņu, kurā trusis var noslēpties un justies pasargāts. Pakaišiem būrī izmanto sienu, salmus vai skaidas. Smalkas zāģu skaidas nav piemērotas, jo, iekļūstot acīs vai degunā, var radīt iekaisumu. Brīvi dzīvojoši truši mājās var nodarīt ievērojamus postījumus, noplēšot tapetes, apgraužot mēbeles, elektrības un telefona vadus, kas bieži vien ir nelaimes gadījumu cēlonis. Truši ir tīrīgi dzīvnieki, brīvi mājās dzīvojošu trusi var iemācīt lietot kaķu tualeti ar piemērotiem pakaišiem.
Truši ir ziņkārīgi un aktīvi dzīvnieki, tos var viegli pieradināt, ja regulāri un pacietīgi ar tiem nodarbojas. Dzīvnieks atsaucas uz savu vārdu un pacietīgs saimnieks var iemācīt pundurtrusim vienkāršus trikus.
Vasarā, ja jūs dzīvojat vasarnīcā, trusi var turēt arī ārā, vienīgi nevajadzētu aizmirst, ka arī šeit tam nepieciešams patvērums no saules un lietus. Būrim vai nožogojumam arī no augšpuses jābūt pārklātam ar sietu, lai trusi neapdraudētu plēsēji. Režģu būri var laiku pa laikam pārvietot pa zālāju, lai dzīvniekam netrūktu svaigas zāles.
Truši ir ļoti jutīgi un maigi dzīvnieki, kas bieži vien cieš no stresa. Ar dzīvnieku jāapietas uzmanīgi un maigi. Paceļot to var ņemt aiz skausta, ar otru roku pieturot zem pakaļkājām. Jāievēro piesardzība, jo pretojoties trusis var lauzt mugurkaulu. Nekādā gadījumā trusi nevar celt aiz ausīm.
Barošana
Mājās trusim par pamatbarību var izmantot zooveikalos nopērkamās barības, kur granulētie, bieži vien ar dažādām piedevām papildinātie maisījumi satur nepieciešamās uzturvielas. Bez tam trusim vienmēr jābūt pieejamam pietiekamā daudzumā svaigam ūdenim un sienam. Truši labprāt ēd svaigus dārzeņus un augļus. Pavasarī, kad parādās jaunā zāle, tā truša barībai jāpievieno ļoti pakāpeniski, pretējā gadījumā var rasties gremošanas traucējumi. Dodot svaigus zaļumus, jāuzmana, lai barībā negadītos indīgi augi.
Trušiem patīk grauzt svaigus lapu koku zarus, ziemā arī egles zariņus. Jālūko, lai truša barībā netrūktu minerālvielu un vitamīnu. Bieži ziemā un pavasarī, īpaši mazajiem trusēniem, trukst kalcija.
Kombinēto barību trusim pasniedz traukā, kuru tas nevar sagrauzt vai apgāzt. Ūdenim piemērotākas ir pudeles veida mehāniskās dzirdinātavas, kuras dzīvnieks ļoti ātri iemācās lietot.
Veselība
Truši ir jutīgi dzīvnieki un cieš no caurvēja un krasām temperatūras mainām. Sevišķi mazi trusēni ir jāsargā no saaukstēšanās, jo mazuļus bieži vien ir ļoti grūti ārstēt
Trušiem, īpaši garspalvainajiem, kuņģī mēdz sakrāties apmatojuma kamoli, kas veidojas no norītās vilnas. Pastiprināta vilnas izkrišana, nepietiekama ēdināšana, rupjas barības trūkums ēdienkartē veicina vilnas norīšanu. Sakrājušies apmatojuma kamoli var izraisīt gremošanas trakta nosprostošanos. Jāseko, lai truša barībā netrūktu šķiedrvielu, kas stimulē zarnu darbību un palīdz izvadīt norīto apmatojumu dabiskā ceļā.
Barības nomaiņa vai jaunu barības sastāvdaļu ieviešana jāveic pakāpeniski, lai izvairītos no gremošanas traucējumiem. Dārzeņiem, augļiem un zaļumiem, kas tiek pasniegti trusim, ir jābūt pilnīgi svaigiem un tīri nomazgātiem.
 Regulāri jāpārbauda un jāregulē truša zobu un nagu stāvoklis. Grauzējiem priekšējie zobi aug visu mūžu, un, ja dzīvniekam ir liegta iespēja grauzt koka zariņus un citu cietu barību, tie izaug tik gari, ka trusis vairs nespēj ēst. Tas pats sakāms arī par nagiem. Ja trusis dzīvo uz mīkstas pamatnes, nagi izaug pārāk gari un apgrūtina dzīvniekam pārvietošanos.
Lai izvairītos no dažādām problēmām, kas saistītas ar mīluļa veselību, vislabāk ir kopā ar to regulāri apmeklēt veterinārārstu, kas palīdzēs objektīvi novērtēt dzīvnieka stāvokli un atbildēs uz jūsu jautājumiem.
Pundurtrusi obligāti jāvakcinē pret divām slimībām: miksomatozi un hemorāģisko vīrususlimību.
Miksomatoze ir lipīga trušu slimība. Citi dzīvnieki, izņemot trušus un zaķus, ar šo slimību neslimo. Slimības sākumā novēro acu asarošanu, uz ausīm, purna daļā, ap acīm veidojas tūska un iekaist deguna dobums. Slimībai progresējot, veidojas plaušu iekaisums, kas pēc 5-7 dienām beidzas ar nāvi.
Hemorāģiskā vīrusu slimība ir lipīga un bīstama, tā noris ļoti strauji. Parasti ar to saslimst truši, kas vecāki par 2-3 mēnešiem. Ārēji gluži veseli pieauguši truši pēkšņi nokrīt un pēc nelielas krampju lēkmes nomirst. Ārstēšanas līdzekļu nav, tāpēc, lai trušus no tās pasargātu, tie jāvakcinē.
Vēl būtu piemināmas trušu iesnas jeb rinīts, kā arī pastereloze. To var izraisīt caurvējš, samirkšana, dūmi, putekļi. Pazīmes: trusis šķauda, viņam ir mitrs deguns, reizēm no tā ir duļķaini izdalījumi. Lai pasargātu, lieto vakcīnu.
|
|
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 19:54 | Skatīts: 866x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izskats un īpašības
Ejot pa zemi, zvīņnesis priekšķepas savelk dūrēs, lai pasargātu ļoti garos nagus, attēlā Indijas zvīņnesis ( Manis crassicaudata)
Zvīņnešu lielums ir dažāds, atkarībā, kurai sugai tas pieder. Mātītes parasti ir mazākas nekā tēviņi. Lielākais dzimtas zvīņnesis ir milzu zvīņnesis (Manis gigantea). Liela tēviņa ķermeņa garums bez astes ir 90 cm, aste - 80 cm, svars - 33 kg.[3] Mazākais dzimtā ir garastes zvīņnesis (Manis tetradactyla). Tā ķermeņa garums bez astes ir 30-35 cm, aste - 50 cm, svars - 1,2 kg.[3]
Zvīņnešu ādu sedz lielas, cietas keratīna zvīņas. Piedzimstot zvīņas ir mīkstas, bet nocietē dzīvniekam pieaugot. Zvīņnesi izskata dēļ bieži salīdzina ar čiekuru vai artišoku. Briesmu gadījumā tas spēj saripināties kamolā līdzīgi kā ezis. Samērā asās zvīņas saceļas augšup, aizsargājot zvīņneša ķermeni. Saveļoties kamolā, galvu tas pabāž zem astes. Priekškāju nagi ir ļoti gari un nav piemēroti staigāšanai pa zemi. Tādēļ ejot, ķepas tiek savilktas dūrēs, lai aizsargātu nagus. Nagus zvīņnesis izmanto, lai rakstu termītu un skudru pūžņus, kā arī, lai uzrāptos kokā. Kājas ir īsas un spēcīgas. Aizsardzībai līdzīgi kā skunksi no dziedzeriem zem astes zvīņneši spēj izšļākt smirdīgu sekrētu.
Zvīņnešu mēle ir ļoti gara, atgādinot ārēji aukliņu. Tā nav piestiprināta pie mēles kaula, un tā iestiepjas dziļi rīklē un vēdera dobumā. Šāda mēle ir arī skudrulāčiem un nektārsikspārnim (Anoura fistulata).[4] Mēle atrodas starp krūšu kaulu un elpvadu. Lielākajiem zvīņnešiem mēle var sasniegt 40 cm garumu, bet tās diametrs ir tikai 0,5 cm.[5]
Uzvedība un barība
Lielākā daļa sugu ir aktīvas nakts laikā. Pa dienu zvīņneši parasti guļ, saripinājušies kamolā.[5] Kokos dzīvojošie zvīņneši apmetas kādā koku dobumā, bet uz zemes dzīvojošie izrok sev dziļas alas, kas var būt 3,5 metrus garas.[5] Zvīņneši ir arī ļoti labi peldētāji.
Zvīņnešiem nav zobu un spēja košļāt. Tie ar saviem asajiem priekšķepu nagiem uzrok termītu vai skudru pūžņus un kukaiņu ejās iebāž savu garo mēli. Zvīņnesim ir īpaši dziedzeri, kas izdala lipīgas siekalas, ar tām nosedzot mēles virsmu. Termīti un skudras pielīp pie mēles un nevar aizbēgt. Dažas sugas, piemēram, mazais koku zvīņnesis (Manis tricuspis) spēj karāties savā astē koka zarā, kamēr ar nagiem atskrāpē koka mizā paslēpušos kukaiņus.
Vairošanās
Grūsnība ilgst 120-150 dienas. Āfrikas zvīņnešiem parasti piedzimst 1 mazulis, bet Āzijas zvīņnešiem var piedzimt 1-3 mazuļi.[5] Piedzimstot mazulis sver 80-450 g, un tā zvīņas ir mīkstas. Mazuļi parasti pieķeras pie mātes astes, bet zem zemes dzīvojošajiem zvīņnešiem mazuļi paliek alā pirmās 2-4 nedēļas. Māte mazos zīda ar pienu pirmos 3 mēnešus. Dzimumbriedumu jaunie zvīņneši sasniedz 2 gadu vecumā.[6] |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 19:43 | Skatīts: 3586x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Izskats un īpašības
Milzu bruņnesis ( Priodontes maximus) ir lielākais bruņnešu dzimtas bruņnesis
Bruņnešu vidējais ķermeņa garums ir apmēram 75 cm, ieskaitot asti. Lielākais kārtas bruņnesis ir milzu bruņnesis (Priodontes maximus), kura ķermeņa garums sasniedz 150 cm, svars 40 kg.[3] Bet mazākais ir sārtais bruņnesis (Chlamyphorus truncatus), kura garums ir 8 - 12 cm.[4]
Bruņnešiem ir gari un asi nagi, kurus tie lieto, lai izraktu no augsnes kukaiņus vai alas dzīvošanai. Pakaļkājām ir 5 pirksti, bet priekškājām 3-5 pirksti. Tiem ir zema ķermeņa temperatūra (33–36°C) un bāzes vielmaiņa. Šādas īpašības ir raksturīgas dzīvniekiem, kas pamatā pārtiek no termītiem[5] Bruņnešiem ir arī gara un lipīga mēle, kas piemērota kukaiņu uzlasīšanai. Tiem ir liels skaits "vaiga zobu", kas neiedalās dzerokļos un priekšdzerokļos. Bruņnešiem ir tikai griezējzobi un ilkņi.[6] Bruņnešu raksturīgākā pazīme ir to ārējais ragveida plākšņu apvalks, kas veido bruņas.[7] Bruņas parasti klāj galvu, plecus, muguru, gurnus, kāju augšējo daļu un asti. Pavēderi bruņas nesedz. Tā ir mīksta un bieži pūkaina.[8]
Lai arī dažas sugas briesmu gadījumā savelkas kamolā un tā paglābjas no ienaidniekiem, tomēr lielākā daļa glābjas bēgot un slēpjoties asos krūmos, jo nespēj savilkties kamolā. To bruņām ir pārāk daudz plākšņu. Gardeguna bruņnesis briesmu gadījumā mēdz palēkties augstu gaisā, tādējādi izbiedējot ienaidnieku.[9] Lai arī bruņnešiem ir īsas kājas, tie spēj paskriet samērā ātri. Bruņneši spēj samērā ilgstoši atrasties zem ūdens, apmēram 6 minūtes. Ūdens tilpnes tie šķērso divējādi: sarijas kuņģī un zarnās gaisu un pārpeld ūdens tilpni kā gaisa balons, vai tie šķērso ūdens šķērsli kā zemūdene, paejot zem ūdens un pārsoļojot tilpni pa apakšu.[9] Sakampjoties gaisu, tā vēders kļūst divas reizes lielāks.
Uzvedība un barība
Bruņneši ir vientuļnieki un medīt dodas naktī.[8] Tie pamatā barojas ar kukaiņiem, to kāpuriem un citiem bezmugurkaulniekiem. Ir bruņneši, kas specializējušies, piemēram, tikai barojoties ar skudrām vai termītiem. Bruņnešiem ir ļoti vāja redze, un medījot tie izmanto ožu.
Grūsnības periods bruņnešiem ilgst 60 - 120 dienas, atkarībā no sugas. Visbiežāk piedzimst 4 mazuļi, bet var piedzimt 1-8 mazie bruņneši. Mazajiem bruņu vietā ir mīksta āda, kas vairāku nedēļu laikā nocietē. Dzimumbriedumu bruņneši sasniedz 3-12 mēnešu vecumā, atkarībā no sugas. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 19:40 | Skatīts: 8669x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
