enexxyy.1s.lv

Izskats un īpašības

Rietumu piekrastes gorillas apspalvojums var būt brūns vai pelēks ar sarkanbrūniem pieres matiem

Gorillas ir lielākie dzīvnieki primātu kārtā. Tēviņš ir 1,65 - 1,75 metrus augsts un sver 140 - 200 kg. Ļoti liels tēviņš var sasniegt 1,8 metru augstumu un 230 kg svaru. Mātīte ir apmēram 1,4 metrus augsta un sver 100 kg. Nebrīvē gorillas izaug smagāki. Tēviņš nebrīves apstākļos var sasniegt 270 kg svaru. Salīdzinoši zemieņu gorillas ir slaidākas un veiklākas nekā kalnos dzīvojošās.^[4]

Austrumu gorillas ir tumšākas nekā rietumu gorillas, bet vistumšākās ir kalnu gorillas. Kalnu gorillai ir arī visbiezākais kažoks. Rietumu piekrastes gorillas apspalvojums var būt brūns vai pelēks ar sarkanbrūnu pieres apspalvojumu. Tēviņi, sasniedzot 12 gadu vecumu, kļūst nobrieduši. Tā apspalvojums uz muguras kļūst sidrabaini pelēks, un tam ir izauguši gari, spēcīgi ilkņi. Tēviņam līdz 11 gadu vecumam mugura ir melna.

Gandrīz visām gorillām ir B asins grupa.^[5] un tāpat kā cilvēkiem tām ir individuāli pirkstu nospiedumi.^[6]

Uzvedība

Baru vada tēviņš, kuram ir izveidojusies galvenā brieduma pazīme - sidrabaini pelēks muguras apspalvojums

Lai arī gorillām ir kājas un rokas, tie staigā uz visām četrām ekstremitātēm, rokas atbalstot uz pirkstu kauliņiem. Īsas distances gorilla var staigā arī uz divām kājām, īpaši gadījumos, ja rokās kaut kas tiek nests.^[3]

Gorillu dzīve noris nelielās grupās, kurās ir 5 - 30 īpatņi. Grupu vada pieaudzis, spēcīgs tēviņš, kura mugura ir kļuvusi jau sidrabaini pelēka. Tā ir viena no galvenajām pazīmēm nobriedušam, dominantam tēviņam. Tas pieņem visus lēmumus, kas saistīti ar grupas dzīvi: nosakot virzienu, kurā grupa pārvietosies, meklējot barību un ūdeni; ieviešot kārtību savstarpējās attiecībās, izšķirot viņaprāt nevajadzīgus ķīviņus; un galvenais rūpējoties par grupas drošību un labsajūtu. Jaunāki tēviņi palīdz dominantajam tēviņam gādāt par grupas drošību un kārtību. Pieaugušas mātītes pamatā ir katra par sevi, neveidojot ciešas attiecības ar citām grupas mātītēm.

Mazuļi turas blakus savām mātēm 3 - 4 gadus

Jaunie tēviņi, sasniedzot 11 gadu vecumu, sāk pamest savu ģimenes baru.^[7] Reizēm kāds tēviņš paliek tēva grupā līdz brieduma gadiem un pārmanto grupas vadību.^[8] Arī jaunās mātītes, sasniedzot dzimumbriedumu, pamet ģimeni. Kad mātīte atstāj tēva baru, tā meklē tēviņu ar pelēku muguru. Tomēr, meklējot jauno ģimeni, mātīte baru var nomainīt vairākas reizes. Tā cenšas izvēlēties spēcīgu un agresīvu tēviņu, kas var nodrošināt drošību un labākās barošanās vietas. Kad mātītei piedzimst mazulis, tā baru vairs nemaina un kļūst par ģimenes locekli uz mūžu.^[9]

Mazuļi turas cieši pie savām mātēm 3 - 4 gadus. Ja kāds mazulis zaudē māti, par to rūpes uzņemas tēvs - bara līderis, tomēr tas nekad nenēsā mazuli kā to dara mātītes. Ja baram tuvojas svešs tēviņs vai kāds bara jaunais tēviņš izaicina līderi, dominantais tēviņš pieceļas kājās, sit ar rokām pret krūtīm, skaļi kliedz, lauž koku zarus, rāda zobus un tad, ja nepieciešams, uzbrūk. Ja dominantais tēviņš iet bojā, grupa izirst un katrs dodas uz savu pusi, meklējot jaunu baru. Ļoti bieži jaunatrastais dominantais tēviņš nogalina mazuļus, kas ir zīdaiņa vecumā.^[9]

Inteliģence

Gorilla spēj domāt gan par pagātni, gan nākotni

Dzimuma dimorfisms ir labi novērojams arī galvaskausu formā

Gorillām piemīt augsta inteliģence. Piemēram, nebrīvē augušajam gorillu tēviņam Koko tika iemācīta zīmju valoda, lai varētu ar to sazināties. Gorillas spēj smieties, skumt, tiem ir dažādas emocionālas reakcijas un tie veido spēcīgas ģimenes attiecības. Tie spēj izgatavot vienkāršus darba rīkus un spēj domāt par pagātni un nākotni.^[10] Daži zinātnieki uzskata, ka gorillām piemīt garīgums un reliģiska rakstura sentiments.^[3] Gorillām piemīt individualitāte barības sagatavošanā ēšanai, kā arī krāsu izvēlē.^[3]

Savvaļā 2005. gadā tika novērots, kā kāda gorillu mātīte šķērsoja purvu ar koka nūju rokās. Pirms tā izvēlējās vietu iešanai, gorilla ar nūju izmērīja ūdens dziļumu.^[11] Šī paša gada septembrī tika novērots, kā pusgadu veca gorilla ar akmeni pāršķeļ kokosrieksta čaumalu, lai piekļūtu tā kodolam.^[12] Līdz 2005. gadam valdīja uzskats, ka tikai šimpanzes lieto darba rīkus barības iegūšanai.

Barība

Gorillas uzturas uz zemes un pamtā barojas ar augu izcelsmes barību. Tās ēd augļus, koku un krūmu lapas un jaunos dzinumus. Reizēm gorillas apēd kādu kukaini, piemēram, skudras un termītus gorillas ēd tāpat kā šimpanzes.^[13] Lielākā dienas daļa paiet ēdot. To lielie un spēcīgie zobi tām ļauj nokost un sakošļāt samērā cietas šķiedras, kā, piemēram, bambusu. Zemieņu gorillas pamatā barojas ar augļiem, turklāt kalnu gorillas pamatā pārtiek no augiem, to stiebriem un saknēm.^[4]

Reprodukcija un dzīves ilgums

Gūsnības periods gorillām ir 8,5 mēneši. No vienas dzimšanas līdz nākamai paiet 3 - 4 gadi. Mazuļi paliek kopā ar māti līdz nākamā mazuļa dzimšanai. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 10 - 12 gadu vecumā, nebrīvē tas notiek ātrāk. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 11 - 13 gadu vecumā. Dzīves ilgums ir 30 - 50 gadi, lai gan daži indivīdi nebrīvē nodzīvo ilgāk. Visvecākā zināma gorilla sasniedza 55 gadu vecumu.^[14] Nesenākie pētījumi ir atklājuši, ka gorillas pārojas arī tādā veidā, kad seja ir vērsta vienam pret otru. Līdz šim valdīja uzskats, ka tā ir unikāla cilvēku un bonobo īpašība.^[15]

Vai tā ir tiesa, ka

■ Ziemā Japānas makaki sildās karstajos strautos?
■ Japānas makaki pirms ēšanas nomazgā barību?
■ Mazuļu audzināšanā liela loma ir tēvam?

Zoodārzā

Tā kā Rīga un Japānas pilsēta Kobe ir sadraudzības pilsētas, tad Rīgas zoodārzā mīt arī Japānas makaki. 1996. gadā mūsu zoodārzs uz Kobi nosūtīja ziloņmeiteni Zuzi, pretī saņemot dažādus Japānas dzīvniekus, ieskaitot neradniecisku Japānas makaku grupiņu – tēviņš Gondo dzimis Osakas zoodārzā, bet trīs mātītes – Geiša, Čana un Seiko – Akitas zoodārzā. Tolaik tikko uzbūvētajā Japānas makaku ekspozīcijā bija paredzēta vieta divām pērtiķu grupām.

Izplatība savvaļā

Japānas makaks, ko dēvē arī par sniega makaku, ir vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošā primātu suga. Sastopami Japānā. Suga ir plaši izplatīta, un pēdējos gados populācija palielinās. 1990. gadā vērtēja, ka savvaļā ir 35–50 tūkstoši Japānas makaku.

Nepastāv nozīmīgi faktori, kas varētu apdraudēt sugas izdzīvošanu. Sugai piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas. Jo vairāk cilvēks ielaužas dabā, jo biežāka kļūst cilvēka un makaku saskarsme. Japānā makaki nu jau nereti apmeklē piepilsētas un sāk kaitēt cilvēkiem. Pastāvīgi palielinās makaku nodarītie postījumi lauksaimniecības ražai. Makaku medības Japānā aizliegtas no 1947. gada, tomēr tagad ik gadus kā ražas postītāji tiek iznīcināti 5–10 tūkstoši Japānas makaku.

Ir divi rajoni Japānā, kur notiek Japānas makaku hibridizācija ar introducētiem citu sugu makakiem – Taivānas makakiem (Macaca cyplopsis) Vakajamā un Rēzus makakiem (Macaca mulata) Čibā. Lai saglabātu vietējās sugas ģenētisko tīrību, Čibā lielākā daļa Rēzus makaku jau izvākti.

Sugas saglabāšana

■ Japānas makaks iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā.

Dzīves vide

Japānas makaki apdzīvo dažādu tipu mežus, ieskaitot platlapju, jauktos, subtropu mūžzaļos un kalnu mežus līdz 1500 m virs jūras līmeņa. Daļā sugas areāla gaisa temperatūra ir no –15^oC ziemā līdz 23^oC vasarā. Ziemas mēnešos makaku kažoks kļūst ļoti biezs. Interesanti, ka ziemā makaki daudz laika pavada, atpūšoties karstajos vulkāniskajos strautos.

Barība

Japānas makaku pamatbarība ir augļi. Ēd arī sēklas, lapas un ziedus, kukaiņus un koku mizu, pie iespējas – arī sīkus mugurkaulniekus, putnu olas, sēnes. Kā minēts – arvien biežāk ēd arī labību un citus kultūraugus.

Japānas ziemeļu un centrālajā daļā makaku barības sastāvs mainās atkarībā no sezonas. Pavasarī un vasarā tie pārtiek no jaunajām lapiņām, ziediem un dzinumiem, bet rudenī – galvenokārt augļiem. Ziemā pārtikā lielākoties ir koku pumpuri un miza. Ziemas barība ir mazāk barojoša, un Japānas makakiem jāizmanto savi ķermeņa tauku uzkrājumi. Pētījumos atklāts, ka ziemas barība makakiem var nodrošināt tikai 55% no enerģētiskajām un 38% no olbaltumvielu prasībām. Savukārt Japānas dienvidos dzīvojošajiem makakiem ziemas ir vieglākas, jo pamatbarība cauru gadu ir augļi, kas šeit pieejami arī ziemā.

Dzīves cikls

Japānas makaki dzīvo baros, kuros parasti ir 20–30 dzīvnieku, bet skaits var pārsniegt arī 100. Galvenais faktors, kas ierobežo baru lielumu, ir pieejamās barības daudzums. Katram baram ir savs barvedis – alfa tēviņš. Dzimumu proporcija barā ir apmēram 3 mātītes uz 1 tēviņu. Japānas makaki viedo ciešas sabiedriskās saites, īpaši – mātītes savā starpā. Japānas makaki savā starpā reti ir agresīvi.

Dzimumgatavību sasniedz 3 gadu vecumā. Pārošanās notiek cauru gadu, bet mazuļu ieņemšana notiek tikai vairošanās sezonā. Visvairāk mazuļu piedzimst maijā–septembrī un aprīlī–jūlijā. Mātītes dzemdē ik pa 2–3 gadiem. Gan tēviņiem, gan mātītēm vienā vairošanās sezonā var būt vairāki partneri. Mātīte sezonā pārojas ar apmēram 10 tēviņiem. Partneru izvēle ir atkarīga ne vien no tēviņu ranga, bet arī no mātīšu viedokļa. Mātītes izvairās pāroties ar tiem pašiem tēviņiem, ar kuriem jau pārojušās pēdējos 4–5 gadus. Tātad – jo ilgāku laiku tēviņš pavadījis barā, jo mazākas kļūst tā iespējas pāroties. Šī pārošanās stratēģija ne vien palielina ģenētisko daudzveidību, bet arī novērš tuvradniecību.

Grūsnība ilgst 173 dienas (ap 6 mēnešiem). Dzimst viens ap 0,5 kg smags mazulis. Mazuļa atšķiršana no pupa ir ilgstošs un pakāpenisks process un iestiepjas vēl otrajā dzīves gadā. Vecāku rūpēs dalās arī tēviņi – tie nēsā mazuļus, rotaļājas ar tiem, ieskā, aizsargā. Mazuļu audzināšanā līdztekus tiešajiem vecākiem piedalās arī citi pieaugušie makaki, un tēviņiem un mātītēm ir gandrīz vienāda loma mazuļu aprūpē.

Japānas makaku baros jaunie tēviņi atstāj baru ap laiku, ka sasniedz dzimumgatavību. Turpmākajā dzīvē tie pakāpeniski pāries no bara uz baru. Tēviņu rangu grupā nosaka to spēks un konkurences spēja. Savukārt mātītes dzimtajā grupā parasti paliek uz visu dzīvi. Meitas rangu saņem mantojumā no mātēm.

Japānas makaku dzīves ilgums savvaļā ir ap 30 gadiem, bet nebrīvē var pārsniegt 38 gadus.

Dažādi fakti

1972. gadā 150 Japānas makaku grupa tika aizvesta uz Laredo Teksasā (ASV). Bars labi iejutās savvaļas apstākļos, strauji savairojās (1989. gadā to skaits jau sasniedza 470) un sāka sagādāt nepatikšanas tuvējiem iedzīvotājiem.

Tāpat kā citi primāti, Japānas makaki var slimot ar daudzām tām pašām slimībām kā cilvēks, ieskaitot Ebola vīrusu un AIDS. Šī iemesla dēļ tie ir noderīgi medicīniskajos pētījumos. Japānas makaki izmantoti arī neiroloģijas pētījumos, narkotiku testēšanā u.tml.

Japānas makaki ir populāra suga dzīvnieku uzvedības pētījumos jau kopš 20. gs.
40.–50. gadiem. Tā iemesls bija ne vien iespēja Japānas makakus pētīt uz vietas Japānā to dabiskajā vidē, bet arī tas, ka makaki bija viegli pievilināmi ar barību. Makaku apgādāšana ar barību radīja interesantas pārmaiņas makaku dzīvē un iespēju veikt fascinējošus to "kultūras" novērojumus. Labi pazīstams piemērs ir saldo kartupeļu piedāvāšana makaku grupai Košimā. Kad pētnieki piekrastē izlika saldo kartupeļu virknes, lai izvilinātu makakus pludmalē, viens no makakiem (mātīte vārdā Imo) sāka no saldajiem kartupeļiem nomazgāt smiltis ūdenī tā vietā, lai smiltis vienkārši noslaucītu ar ķepu kā pārējie makaki. Ar laiku šo uzvedību pārņēma arī pārējie grupas locekļi, un šis paņēmiens tika nodots no paaudzes paaudzē. Uzskatīja, ka šī uzvedība kļūst vēl sarežģītāka, makakiem sākot kartupeļus mazgāt sālsūdenī nevis saldūdenī – izteica minējumu, ka, lai uzlabotu garšu.

Vēl viena pētnieku fiksēta interesanta Japānas makaku uzvedība, kurai nav atrasts cits pamatojums kā socializācija un darbība sava prieka pēc – ziemā Japānas makaki kalnos ķepās izveido sniega pikas, kuras pēc tam ripina pa sniegu, izveidojot sniega bumbas (kā ceļot sniegavīru).

Makaku ieradumi peldēties karstajos strautos ziemā un peldēšanās okeānā svelmainās vasaras dienās Japānā tiek izmantoti kā atrakcija tūristu piesaistei un izklaidēšanai.

Vēsture

Tarsiju fosilijas ir atrastas gan Āzijā, gan Eiropā, gan Āfrikā, kā arī Ziemeļamerikā. Salīdzinot ar pārējiem primātiem, tarsiju fosiljas ir visvecākās,^[3] kā arī tarsiji kā primātu grupa pēdējo 45 miljonu gadu laikā nav daudz mainījusies.

Tarsiju vieta kopējā primātu sistemātikā ir aktīvi diskutēta pēdējo 100 gadu laikā. Jaunākie DNS pētījumi pierāda, ka tarsiji ir līdzīgāki pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem, nekā pārējiem puspērtiķiem no slapjdeguna pērtiķu apakškārtas (Strepsirrhini). Ar pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem tarsijiem ir kopīga gēna mutācija, kas organisma normālai funkcionēšanai rada nepieciešamību uzņemt C vitamīnu ar barību.^[4] Pārējiem puspērtiķiem jeb slapjdeguna pērtiķiem šādas mutācijas nav, un tie spēj C vitamīnu saražot paši. Tieši šīs mutācijas dēļ pēdējos gados tarsijus sistematizē sausdeguna pērtiķu apakškārtā (Haplorrhini), nevis kā kādreiz puspērtiķu apakškārtā (Prosimiae).

Izskats un īpašības

Tarsiji ir nelieli dzīvnieki ar ļoti lielām acīm. Katrs acs ābols diametrā ir apmēram 16 mm liels. Cilvēkam tās būtu ābola lielumā.^[1] Tarsija acis ir vienā lielumā ar tarsija smadzenēm^[5], bet lielākas kā tarsija kuņģis.^[2] Lai arī tarsija acis ir lielas, tas nevar tās pagrozīt, tādēļ tarsijs spēj pagriezt galvu gandrīz par 360 grādiem. Piedevām tā kakls gandrīz nav redzams.^[2] Tarsijiem ir arī ļoti garas pakaļkājas, patiesībā tā pēdām ir ļoti gari pēdas pamata kauli, kurus latīniski sauc "tarsus", kas arī ir devuši vārdu šiem primātiem.

Ķermeņa un galvas kopējais garums ir 8 - 16 cm, bet pakaļkāju garums kopā ar pēdām ir 2x garāks. Arī kailā aste tarsijiem ir gara, 13 - 28 cm, astes galā ir retu spalvu otiņa.^[1] Tarsiji sver 80 - 160 g.^[1] Pirksti ir slaidi un gari, bet visgarākais ir trešais pirksts, kas ir gandrīz tikpat garš kā rokas augšdelms. Lielākajai daļai pirkstu ir plakani nagi, izņemot pakaļkāju otro un trešo pirkstu, tiem ir dzīvniekiem raksturīgie asie nagi, kas tiek lietoti kažoka tīrīšanai. Tarsijiem ir ļoti mīksts, samtains kažoks, kas parasti ir tumši vai gaiši brūnā krāsā.^[6] Ausis neproporcionāli lielas, bez apmatojuma.^[1]

Visas tarsiju sugas ir nakts dzīvnieki, lai gan reizēm tie ir aktīvi arī dienas laikā. Atšķirībā no citiem nakts dzīvniekiem tarsiju acīs nav gaismas paklāja (tapetum lucidum), kas nodrošina ienākošās gaismas atstarošanos, uzlabojot redzi naktī. Šāds gaismas paklājs ir slapjdeguna pērtiķiem, bet nav sausdeguna pērtiķiem, cilvēkus ieskaitot. Kā arī tarsijiem ir acs centrālā bedrīte (fovea centralis), kas arī nav raksturīgi nakts dzīvniekiem.

Tarsiju smadzenes ir atšķirīgas no pārējo primātu smadzenēm, analizējot vizuālā attēla uztveršanu. Puspērtiķi un pērtiķi vizuālo attēlu uztver vienādi,^[7] tādēļ daži zinātnieki uzskata, ka tarsiji būtu jāizdala kā pilnīgi patstāvīga primātu grupa, nesaistīta nedz ar slapjdeguna pērtiķiem, nedz sausdeguna pērtiķiem.^[8]

Uzvedība

Tarsiji brīvi pārvietojas, lecot no koka uz koku, Filipīnu tarsijs (Tarsius syrichta)

Tarsiji ir vienīgie primāti, kas ir plēsīgi un ēd tikai gaļu. Pamatā tie barojas ar kukaiņiem, kurus tie noķer tiem lecot virsū. Ir novērots, ka tarsiji medī arī nelielus mugurkaulniekus, kā putnus, čūskas, ķirzakas un sikspārņus.^[6] No kukaiņiem tarsiji ir iecienījuši prusakus un circeņus.^[2] Mangrovju audzēs dzīvojošie tarsiji medī arī zivis un krabjus.^[2] Medībās tie balstās uz savu īpaši labo dzirdi, ausis tie spēj grozīt kā radarus, lai precīzāk noteiktu skaņas avotu.^[2] Tarsiji ir lieliski lēcēji, tie var aizlekt 10 savus augumus: 2 - 3 metrus horizontālā plaknē, 1,5 metrus vertikāli. Ir sugas, kuru lēcieni sasniedz 5 - 6 metrus.^[2] Pa zemi tarsiji pārvietojas līdzīgi ķenguriem, pārliecot garo asti lokā pār muguru. Uz zemes lēcieni ir 1,2 - 1,7 metrus gari.^[2]

Piezemējoties tie stingri pieķeras pie koka ar saviem garajiem pirkstiem, kuru gali kalpo kā piesūcekņi. Tarsijs, piespiežot pirkstu pie stikla, to var pacelt ar pirkstgalu, stiklu nesatverot plaukstās.^[2] Medībās tarsiji medī apmēram 1 metra augstumā no zemes, bet dienas laikā tie pārvietojas augstāk kokos, lai izgulētos.^[2]

Grūtniecības periods tarsijiem ir apmēram 6 mēneši,^[9] piedzimst viens mazulis. Jau piedzimstot tam ir mīksts kažoks, un tā acis ir vaļā, kokos tas ir spējīgs rāpties jau 1 dienas vecumā. Dzimumbriedumu jaunie tarsiji sasniedz 2 gadu vecumā. Sociālā uzvedība un pārošanās dažādām sugām ir atšķirīga. Piemēram, tarsiji Sulavesi salā dzīvo mazās ģimeņu grupās, bet Filipīnu tarsiji ir vientuļnieki.

Vai tā ir tiesa, ka

■ Ja koku iemītniekiem galago nākas pārvietoties pa zemi, tie lēkā kā ķenguri?
■ Galago savas kāju pēdas samitrina ar urīnu, lai tās neslīdētu, lēkājot pa zariem?
■ Galago pa dienu slēpjas putnu ligzdās?

Zoodārzā

Senegālas galago mīt zoodārza Tropu mājas Nakts ekspozīcijā kopā ar poto.

Izplatība savvaļā

Visizplatītākā no galago sugām, sastopama Āfrikas centrālajā daļā uz dienvidiem no Sahāras. Kenijā ir rajoni, kur sastopami pat 300–500 Senegālas galago uz meža kvadrātkilometru. Sugu var apdraudēt dzīves vides iznīcināšana, izcērtot mežus platību atbrīvošanai lauksaimniecības sējumiem.

Sugas saglabāšana

■ Senegālas galago iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Galago sastopami ne vien meža biezokņos, bet arī skrajos mežos, kalnu mežos, krūmājos, mežsavannās un mežu puduros savannās.

Dzīvo kokos, aktīvi naktī. Vienā naktī barības meklējumos veic ap 2 km. Galago ir veikli un kustīgi, pārvietojas lēcieniem no zara uz zaru. Lēcieni var sasniegt 3–5 m. Retajos gadījumos, kad jāpārvietojas uz līdzenas virsmas, lec kā ķenguri.

Galago ķermeņa uzbūve ir labi pielāgota to dzīves veidam. Pakaļkājas ir spēcīgas, ar attīstītu muskulatūru. Garā aste palīdz lēkājot uzturēt līdzsvaru. Pirkstu galos ir sabiezinātas ādas polsterīši, kas palīdz tverties pie zariem un slidenām virsmām. Kad atklājās, ka galago ar urīnu samitrina kāju pēdas, sākumā uzskatīja, ka tas tiek darīts teritorijas iezīmēšanai, bet tas darbojas arī kā vēl viens pielāgojums, kas uzlabo tvērienu un atvieglo veiklu pārvietošanos pa zariem.

Nakts redzi nodrošina lielās acis. Kukaiņu medībās palīdz labā dzirde – galago lielajām ausīm ir četras šķērseniskas krokas, kas ļauj ausis sagrozīt uz priekšu vai palocīt uz aizmuguri.

Pa dienu galago atpūšas kādā no 2–3 iecienītajām naktsmītnēm. Atpūtas periods ir arī nakts vidū. Paslēptuvēm izmanto koku dobumus, sablīvējumus lapotnē, pamestas putnu ligzdas, vai arī paši uzbūvē ligzdiņas biezos, dzeloņainos krūmos. Atpūšas vairāki galago kopā, bet barības aktivitātēs pa nakti dodas pa vienam. Tuvojoties ausmai, grupas locekļi izmanto īpašu saucienu, kas rosina visus salasīties uz kopīgu guļu.

Barība

Galago ir visēdāji, kas pārtiek no kukaiņiem un citiem sīkiem dzīvniekiem, koku sveķiem un dažādu citu augu barību. Iecienītā barība ir sienāži, bet labprāt ēd arī sīkus putnus un to olas, augļus, sēklas un ziedus. Lietus sezonā barojas lielākoties ar kukaiņiem, bet sausuma periodā pārtiek praktiski tikai no akāciju sulas un sveķiem. Kukaiņus ķer ar strauju vienas "rokas" vēzienu.

Dzīves cikls

Galago grupā ir 2–5 dzīvnieki. Šīs grupas sastāv no radnieciskām mātītēm un to mazuļiem. Pieaugušie tēviņi uztur atsevišķas teritorijas, kas pārsedzas ar mātīšu grupu teritorijām. Tēviņi konkurē par pieeju mātītēm, un konkurencē vislielākās priekšrocības ir augumā lielākajiem tēviņiem. Savukārt jaunie tēviņi, kas savas teritorijas vēl neuztur, veido vecpuišu grupas.

Galago vairojas divreiz gadā – riests notiek lietus sezonas sākumā (novembrī) un beigās (februārī). Grūsnība ilgst 110–126 dienas (ap 4 mēnešiem). Metienā var būt 1–3 mazuļi. Tikko piedzimuši galago mazuļi sver 12 g, ir klāti ar vilnu un jau ir redzīgi, bet vēl nespēj patstāvīgi pārvietoties. Sākumā māte mazuli tur lapu ligzdā, bet pēc dažām dienām sāk mazuli pārnēsāt mutē un, kamēr pati barojas, novietot to blakus uz piemērota zara. Māte mazuli pārnēsā, turot mutē aiz čupra, bet vēlāk tas iemanās pats turēties mātes vilnā. Mazuļi paši sāk atstāt ligzdu no 10–11 dienu vecuma. Ar mātes pienu barojas ap 3,5 mēnešiem, bet dzīves pirmā mēneša beigās jau nomēģina cieto barību un ātri iemācās ķert kukaiņus. Jaunie tēviņi sāk patstāvīgu dzīvi 10 mēnešu vecumā, kad sasnieguši dzimumgatavību, bet jaunās mātītes pie mātes paliek ilgāk.

Galago mātītēm ir divi pāri zīdekļu.

Senegālas galago dzīves ilgums savvaļā parasti nepārsniedz 3–4 gadus. Nebrīvē var nodzīvot 16 gadus.

Dažādi fakti

Domājams, ka galago dabiskie ienaidnieki ir sīkie savvaļas kaķi, čūskas, pūces. Galago spēj no plēsoņām aizmukt, lecot no koka uz koku. Sugas brāļus par briesmām brīdina ar īpašiem trauksmes kliedzieniem. Galago arī mēdz vairāki reizē uzbrukt sīkākiem plēsoņām.

Šimpanzu pētījumos atklājies, ka šimpanzes Senegālā medī galago, izmantojot paštaisītus pīķus. Kad sameklēts dobums, kur, iespējams, pa dienu atpūšas galago, šimpanze no tuvējā koka nolauž zaru, ar zobiem nosmailina tā galu un strauji dur dobumā. Šī metode sekmes dod vienā no 22 gadījumiem.

Galago savstarpēji sazinoties izmanto daudzus dažādas nozīmes balss signālus. Galago angliskais nosaukums "bušbēbijs" (meža bērniņš) radies no tā, ka daži no šiem kliedzieniem atgādina zīdaiņu raudāšanu.