Pazīmes: Vidēju izmēru sikspārnis. No citiem Latvijā sastopamajiem sikspārņiem viegli atšķirams pēc ļoti garajām un platajām ausīm, kuras sasniedz pusi dzīvnieka ķermeņa garuma. Ziemas guļā sikspārnis ausis paslēpj zem spārniem, redzami paliek tikai garie lancetveida auss radziņi (sk. apakšējo attēlu). Spārni plati. Epiblēmas nav. Apmatojums salīdzinoši garš, atstāj "izspūrušu" iespaidu. Apmatojuma krāsa uz muguras pelēkbrūna - gaišbrūna, vēderpusē gaiši pelēka vai dzeltenpelēka. Izmanto ļoti klusus FM tipa ultraskaņas orientēšanās saucienus, tāpēc grūti konstatējams ar ultraskaņas detektoru vasaras periodā.
Sastopamība: Bieži, visu gadu. Sastopams visā Latvijas teritorijā. Nemigrējoša suga, ziemošanas vietas parasti ne tālāk par 20 km no vasaras mītnēm.
|
|
|
Brūnā garausaiņa Plecotus auritus izplatība vasarā
1991. - 2006. g. Izplatība atspoguļota 25x25 km kvadrātos: tiek pieņemts, ka suga sastopama attiecīgajā kvadrātā, ja tā vismaz 1x tur konstatēta minēto 15 gadu laikā.
|
Brūnā garausaiņa Plecotus auritus izplatība ziemā
1991. - 2006. g. Izplatība atspoguļota 25x25 km kvadrātos: tiek pieņemts, ka suga sastopama attiecīgajā kvadrātā, ja tā vismaz 1x tur konstatēta minēto 15 gadu laikā.
|
Barošanās biotopi: Ļoti daudzveidīgi sauszemes biotopi, pārsvarā meži, parki, dārzi. Parasti izvairās no lielām atklātām platībām, kaut gan labprāt barojas atklātos pagalmos vai pie fermām, kūtīm. Līdzīgi Naterera naktssikspārnim spēj ļoti veikli manevrēt, pat plivināties gaisā uz vietas, nolasot kukaiņus un zirnekļus no zariem un lapām.
Vasaras mītnes: mītņu izvēlē ļoti plastisks. Apmetas gan dažādās slēptuvēs ēkās, gan koku dobumos un būrīšos. Aukļkolonijas nelielas, parasti daži līdz daži desmiti sikspārņu. Viena no nedaudzām sugām, kas Latvijā konstatēta vairojoties putnu būrīšos.
Ziemošana: ziemo praktiski visu veidu pazemes mītnēs; siltās ziemās daži eksemplāri, iespējams, var pārziemot arī virszemes mītnēs (ķieģeļu kaudzēs, malkas grēdās). Raksturīga mazo piemājas sakņu pagrabu suga - tas ir šai sugai nozīmīgākais ziemas mītņu tips. Tiek lēsts, ka tipiskā lauku ainavā ar viensētām garausaiņi var būt katrā trešajā piemāju pagrabā, kaut gan parasti vienā pagrabā reti ir vairāk par 1 - 5 sikspārņiem.
Angļu: Brown long-eared bat
Vācu: Braunes Langohr
Krievu: Бурый ушан
Franču: L'oreillard roux
Igauņu: Suukõrv
Lietuviešu: Rudasis ausylis
|
 Komentāri (0) | 2012-05-27 02:32 | Skatīts: 2457x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Pazīmes: Lielu izmēru sikspārnis, apakšdelms 48 - 58 mm. Apmatojums īss un biezs, apmatojuma krāsa mugurpusē rūsgana - rūsganbrūna. Vēderpuse gaiši brūna. Plats un strups purns. Ausis īsas, biezas un platas, to mugurējā mala nolocīta un sniedzas līdz mutes kaktiņam. Auss radziņš īss, virsotnē sēņveidīgi noapaļots. Labi attīstīta epiblēma. Spārna lidplēves apakšpuse gar ķermeņa sāniem un apakšdelmu apmatota, tās brīvā mala piestiprināta pie pēdas tās locītavas apvidū. Spārni ļoti šauri un gari, lidplēves brūnas. Lidojums ātrs, bet ne īpaši manevrējošs. Izmanto zemas frekvences (18 - 20 kHz) divu veidu alternatīvus orientēšanās saucienus, kurus labi var atpazīt ultraskaņas detektorā - pie pareizi noregulētas frekvences dzirdamas "plip - plop" skaņas.
Sastopamība: Bieži, bet tikai vasarā. Izplatīts nevienmērīgi visā Latvijas teritorijā.
|
|
Rūsganā vakarsikspārņa Nyctalus noctula izplatība vasarā 1991. - 2006. g. Izplatība atspoguļota 25x25 km kvadrātos: tiek pieņemts, ka suga sastopama attiecīgajā kvadrātā, ja tā vismaz 1x tur konstatēta minēto 15 gadu laikā.
|
Barošanās biotopi: Dažādi ūdeņi (ezeri, dīķi, lielās upes), parki, meži - gk. klajumiņos, izcirtumos un jaunaudzēs; retāk lauksaimniecības zemēs. Parasti barojas 10 - 70 m augstumā, visai reti nolaižas zem 5 m. Viens no visagrāk vakarā medībās izlidojošiem sikspārņiem, reizēm barojas kopā ar vēlīnām svīrēm. Uz labām barošanās vietām vienā naktī var veikt līdz 10 km garus pārlidojumus.
Vasaras mītnes: koku dobumu suga, tikai atsevišķos gadījumos daži īpatņi atrasti ēkās. Dobumi parasti vismaz 4 m augstumā. Aukļkolonijas nelielas, līdz dažiem desmitiem pieaugušām mātītēm.
Migrācijas: tālmigrējoša suga. No Latvijas zināmi 3 pārlidojumi uz ziemošanas vietām bijušās Čehoslovākijas teritorijā.
Ziemošana: Latvijā neziemo. Pārziemo Viduseiropā dažāda tipa virszemes mītnēs (patiltēs, koku dobumos u.tml.)
Vairāk šīs sugas attēlu var redzēt fotogalerijā zem sadaļas
Angļu: Noctule bat
Vācu: Großer Abendsegler
Krievu: Рыжая вечерница
Franču: Noctule commune
Igauņu: Suurvidevlane
Lietuviešu: Rudasis nakviša
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 02:27 | Skatīts: 4438x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Vampīrs jeb vampīrsikspārnis ir neliels spārnots zīdītājs, kas sūc citu dzīvnieku asinis uzturam. Pastāv trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek dzerot asinis - Parastais vampīrsikspārnis (Desmodus rotundus), Spalvkāju vampīrsikspārnis (Diphylla ecaudata) un Baltspārnu vampīrsikspārnis (Diaemus youngi). Visas trīs sugas dzīvo Amerikā no Meksikas līdz Brazīlijai, Argentīnai un Čīlei.
Vampīrsikspārņi dzīvo kolonijās (vairāki desmiti un pat simti sikspārņu) līdzenumos un kalnu piekajēs. Tāpat kā citas sikspārņu sugas, vampīri ir nakts dzīvnieki un orientējas tumsā ar skaņu signālu palīdzību. Dienā viņi patveras koku dobumos, alās, un pat cilvēku māju bēniņos - vietās, kur ir tumšs un vēss. Savukārt naktī tie dodas barības meklējumos. Parastie vampīrsikspārņi uzbrūk guļošiem zirgiem, kazām, cūkām vai līdzīgiem dzīvniekiem, bet spalvkāju un baltspārnu vampīrsikspārņi barojas no putniem. Ar diviem asajiem priekšzobiem viņi iegriež upura ādu un ar mēli nolaiza asinis, kas tek no izveidojušās brūces. Vampīrsikspārņu siekalas satur īpašu vielu, kas padara brūci nejūtīgu un aizkavē asiņu sarecēšanu, ļaujot sikspārnim netraucēti baroties.
Vampīrsikspārņi labi lido un spēj ātri skriet, salikuši plecus priekšpleca garumā.
Vampīrsikspārņi ir nelieli dzīvnieki un nespēj izdzert tik daudz asinis, lai upuris nomirtu no asiņu zuduma. Taču šie sikspārņi bieži ir bīstamu slimību pārnēsātāji un šī iemesla dēļ ikgadus ir vanojami daudzu tūkstošu mājdzīvnieku nāvē.
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 02:24 | Skatīts: 3713x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Ķermeņa garums 36–51 mm
Apakšdelma garums 28–33 mm
Auss garums 9–13 mm
Svars 3,5–9 g
|
 |
Pazīmes. Mazākais Latvijas sikspārnis. Ausis īsas un platas, auss radziņš īss, nedaudz noliekts uz priekšu. Spārna lidplēve piestiprināta pie pēdas ārējā pirksta pamata. Labi attīstīta epiblēma. Apmatojums mugurpusē rūsgans vai brūns, vēderpusē pelēkbrūns vai dzeltenbrūns. Spārna 5. pirksts 36–42 mm garš. Augšžoklī otrais priekšzobs (i2) parasti īsāks nekā pirmā priekšzoba (i1) papildvirsotne. Apakšžoklī visi trīs priekšzobi (i1–i3) cieši satuvināti kopā. Dažādos Eiropas reģionos, tai skaitā arī Latvijā, pundursikspārņiem konstatēti divu veidu orientēšanās saucieni – ar maksimālo enerģiju 45 KHz un 52 KHz frekvencēs. Daļa sikspārņu pētnieku uzskata, ka atšķirīgie skaņu signālu tipi pieder dažādām sugām. Tomēr drošas morfoloģiskas atšķirības tiem līdz šim nav konstatētas. Līdzīgās sugas. Ļoti līdzīgs Natūza sikspārnis, kurš atšķiras ar izstieptāku purnu, garāku augšdelmu un 5. pirkstu. Šaubīgākos gadījumos jāizmanto priekšzobu uzbūves īpatnības (skat. augstāk). Bārdainais naktssikspārnis un Branta naktssikspārnis: parasti garāks apakšdelms, garākas ausis un auss radziņi, neattīstīta epiblēma. Sastopamība, izplatība. Samērā reti sastopams, jo Latvija ir tuvu šis sugas areāla Z robežai. Ceļotājs. Latvijā V(IV)–IX(X). Vietējo populāciju ziemošanas vietas nav zināmas, domājams, tās atrodas Viduseiropā vai Dienvideiropā. Paslēptuves, kolonialitāte. Mātītes veido nelielas (daži desmiti īp.) aukļkolonijas spraugveida slēptuvēs aiz ēku ārsienu apšuvumiem starp jumta dubultklājumiem, reizēm kopā ar Natūza sikspārņiem un Branta naktssikspārņiem. Natūza sikspārņu kolonijās var atrast arī atsevišķas vairojošās pundursikspārņu mātītes. Šie sugas pieaugušie tēviņi Baltijā līdz šim nav atrasti. Acīmredzot tie vasaro rajonos, kas atrodas tuvāk ziemas mītnēm. Lidojums, barošanās biotopi. Izlido no mītnes ļoti agri, daļa īpatņu pirms saulrieta. Raksturīga barošanās koku lapotnē, pārsvarā 5–10 m augstumā. Nelielie izmēri, veiklais lidojums ļauj manevrēt šaurās telpās, starp koku zariem. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 02:22 | Skatīts: 2654x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Papua-Jaungvinejas mūžamežu apvidū, kurš sasniedzams tikai ar helikopteru, pētniekiem izdevies atklāt „zudušo pasauli” – veselu lērumu jaunu dzīvnieku sugu! Viņu vidū sevišķu interesi un simpātijas radījis kāds augļsikspārnis, kura izskats ir dīvains un atgādina vairākus mūsdienu fantastikas filmu un animācijas tēlus, ar ko viņu tagad aizrautīgi salīdzina interneta komentētāji. ... |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 01:48 | Skatīts: 862x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Apraksts
Eiropas kurmis apdzīvo pašizveidotu pazemes tuneļu sistēmu, kuru tas ik pa laikam pārveido un uzlabo. Tuneļus kurmis izmanto, galvenokārt, efektīvākai medīšanai. Alu rakšanas laikā liekā augsne tiek izgrūzta pa izejas eju virszemē, veidojot kurmju rakumus. Kurmja cilindra formas ķermenis garumā sasniedz 12 cm. Lielās, spēcīgās priekškājas sekmē vieglu un ātru rakšanos augsnē zem zemes. Mātītes ir daudz mazākas izmērā. Acis ir mazas, noslēptas apmatojumā un vāji attīstītas. Ausis ar tikai mazu ādas izvirzījumu grūti saskatāmjas kurmja galvas sānu daļā. Apmatojuma krāsojums kurmjiem var atšķirties: pelēks, melns, balts. Kā galveno barību kurmis lieto dažādus kukaiņus, sliekas, zirnekļus, sīkgliemežus (3.)
Atpazīsti dabā pats
Ķermenis pārklāts ar mīkstiem matiem. Mati biezi un mīksti. Aste labi redzama un pusotru reizi garāka par pēdu. Priekšējās ekstremitātes lielākas par pakaļējām, to pēdas platas, lāpstveida ar lieliem nagiem. Ausis bez ārējās gliemežnīcas. Acis stipri reducētas. Aste īsāka nekā puse no ķermeņa garuma (2.) |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 01:43 | Skatīts: 4250x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
- latviski: lielais ūdenscirslis
- angliski: water shrew
- vāciski: Wasserspitzmaus
- zviedru: vattennäbbmus
- igauņu: vesimutt
- lietuviešu: vandeninis kirstukas
- krievu: обыкновенная кутора
Apraksts: Ķermenis garens, kopumā cilindrisks, pakaļējā trešdaļā nedaudz saplacināts. Galva salīdzinoši liela. Purns pāriet slaidā, ļoti kustīgā, ar gariem taustes matiem klātā snuķī. Ausis (0,5)0,8-1 cm garas, apslēptas apmatojumā, to gliemežnīcas noapaļotas. Acis apaļas, mazas. Kājas īsas, vienāda garuma, pēdas piecpirkstainas. Kājas īpaši pielāgotas amfibiotiskam dzīves veidam: ir vairāk nekā citiem ciršļiem apmatotas; pakaļkājas novirzītas uz aizmuguri, mazliet izvērstas uz ārpusi, to pēdas relatīvi garas; pēdu un pirkstu malās atrodas rindā izkārtoti rupji, elastīgi, pagarināti mati (peldsari), kurus dzīvnieks spēj viegli izvērst un sakļaut. Arī aste pielāgota funkcionēšanai ūdenī – ir blīvi apmatota, apakšpusē tā ķemmveidā klāta ar pagarinātiem, izvēršamiem matiem. Astes garums manāmi pārsniedz pusi no ķermeņa garuma.
Lielākais cirslis Eiropā. Ķermeņa un galvas kopējais garums - (6,5)7–9(11) cm, astes garums - (4,5)5,3–6,5(7,7) cm. Dzīvnieka svars – (10)12-18(23) grami.
Ķermeņa apmatojums īss, mīksts, biezs, ļoti blīvs un izteikti divkrāsains - virspusē tas viscaur (no purna gala līdz astes galam) vienmērīgi melns, tumšbrūns vai melni brūns (vienīgi aiz acs neliels gaišs plankums), apakšpuse ir viscaur sudrabaini balta (nereti ar viegli rudu vai tumši pelēku punktējumu). Tumšā virspuse krasi (bez pārejas) nodalīta no gaišās apakšpuses. Ziemas kažokam virspuse spīdīga. Jauniem dzīvniekiem apmatojuma krāsojums blāvāks.
Starp dzimumiem ārējas atšķirības nav.
Zobu formula: I 3/2, C 1/0, P 2/1, M 3/3 = 30
Kariotipā 2n = 52 hromosomas.
Izplatība: Sugas pamatareāls plašs - ietver lielu Eirāzijas teritoriju: no ziemeļrietumu Spānijas un Britānijas rietumos līdz Klusā okeāna piekrastei austrumos; ziemeļos tā robežas sasniedz Ziemeļu Ledus okeānu Skandināvijā, Taimiras pussalu, Jakutijas dienvidus un Magadānu, dienvidos – Itālijas centrālo daļu, Grieķijas, Mazāzijas, Mongolijas un Ķīnas ziemeļus, iesniedzas Ziemeļkorejā.
Latvijā sastopams visā valsts teritorijā vietās, kur netrūkst piemērotu slēptuvju un barības. Dzīvo galvenokārt pie ūdenstilpēm (upēm, vecupēm, strautiem, ezeriem, dīķiem, novadgrāvjiem), ja vien to krasti ir aizauguši. Apdzīvo arī purvus, slapjos mežus, palieņu pļavas. Siltajā sezonā sausā laikā allaž mājo tikai ūdenstilpju tiešā tuvumā, bet ar nokrišņiem bagātos periodos mēdz attālināties no tām vairākus simtus metru. Ziemā izvēlas ūdeņus, kuros pat lielā salā saglabājas ledus nesegtas vietas un kuru piekrastē dziļi nesasalst augsne.
Dzīves veids: Aktīvs visu gadu. Vienpatis. Nometnieks. Izteikti teritoriāls. Izdala asu specifisku smaku. Regulāri iezīmē apdzīvojamo teritoriju un aktīvi to aizsargā no sugasbrāļiem.
Pēdminis. Pārvietojas ātri, galvenokārt soļos vai 8–10 cm tāliem lēcieniem.
Amfibiotisks dzīvnieks. Meistarīgi peld un nirst. Ar ūdeni viņu saista galvenokārt barības ieguve.
Ūdensciršļa apmatojums ir gana blīvs, lai sargātu ķermeni no ūdens piekļuves. Turklāt, kažoks spēj zināmu laiku saglabāt sevī gaisa slāni, kas novērš samirkšanu. Gaisa slāņa dēļ dzīvnieks skaidrā ūdenī izskatās sudrabains. Tiesa, gaiss pamazām izdalās, tāpēc dziļumā nirstoša ūdensciršļa pārvietošanās maršrutu nodod burbuļi.
Īpaši veidotā ūdensciršļa aste peldot funkcionē gan kā dzenskrūve, gan kā stūre. Pēdu un pirkstu sānu sari, kad dzīvnieks tos ūdenī izvērš, pilda peldplēvju funkciju. Izkāpjot krastā, sari tiek cieši piekļauti. Līdzko pametis ūdeni, dzīvnieks, ja netiek traucēts, tūdaļ susina un sakopj kažoku.
Skrienot pa zemi, ūdenscirslis raksturīgi uzliec augšup snuķīti.
Alas (apmēram 2 cm diametrā) dzīvnieks pats rok vienīgi irdenā augsnē tiešā ūdens tuvumā; tās ir īsas. Izmanto arī kurmju un peļveidīgo grauzēju veidotas pazemes ejas.
Atpūtas kameras un migas guļai atrodas krastā netālu no ūdens; tās ūdenscirslis ierīko paša izraktos vai dabiskos, vai citiem nelieliem dzīvniekiem atņemtos pazemes tukšumos. Mājokļiem allaž ir vairākas (vismaz 3) izejas: viena - zem ūdens, otra - krastā tieši pie ūdens līmeņa, pārējās - sausumā.
Ūdenscirslim raksturīga intensīva vielmaiņa un vāja termoregulācija, tādēļ diennaktī viņš apēd barības daudzumu, kas pārsniedz apmēram pusi no paša svara. Nedrīkst badoties ilgāk par 2 diennaktīm. Ir aktīvs dienu un nakti, atpūšas relatīvi maz. Barību gādā gan uz sauszemes, gan – galvenokārt - ūdenī, tostarp, nirstot dziļumā. Tomēr vienā piegājienā zem ūdens uzturēties spēj neilgi, apmēram 20 s, bet aktīvi nirt – tikai apmēram 10 s. Ūdenī iegūto barību apēd uz sauszemes.
Ēdienkartē ietilpst visdažādākie bezmugurkaulnieki (gliemji, tārpi, kukaiņi, zirnekļi, vēžveidīgie), pat nelieli mugurkaulnieki (zivis, abinieki, grauzēji un putnu mazuļi), arī zivju un abinieku ikri.
Lielais ūdenscirslis ir viens no retajiem indīgajiem zīdītājiem. Viņa zemmēles siekalu dziedzeris izdala toksīnu ar neiroparalītisku iedarbību. Pateicoties tam, dzīvnieks spēj sarūpēt un noglabāt slēptuvēs barības rezerves, kas sastāv no dzīviem, bet nekustīgiem mugurkaulniekiem (nelieliem grauzējiem, vardēm).
Vairojas siltajā sezonā – no aprīļa līdz septembrim. Poligāms. Metienā (4)6–9(12) mazuļi. Gadā mātītei var būt 1 līdz 3 (Latvijā parasti ir 2) metieni. Katrā nākamajā metienā mazuļu skaits samazinās. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem. Vairošanās sezonas beigās pieaugušie dzīvnieki mirst.
Grūsnība ilgst 24-27 dienas. Pirms dzemdībām mātīte pazemē izkārpa īpašu midzeni, ko izpolsterē ar sausu zāli, lapām, sūnām.
Mazuļi nāk pasaulē kurli, akli, bezzobaini. Zīdīšanas periods – 38-40 dienas. Apmēram 50 dienu vecumā jaunie dzīvnieki pamet māti – kļūst patstāvīgi. Dzimumgatavību sasniedz 8-10 mēnešu vecumā.
Dzīves ilgums 14-18 mēneši.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir lapsas (nokož, bet parasti neapēd) un caunveidīgie zvēri, lielie putni (piekūnveidīgie, pūces, stārķi) un lielas plēsīgās zivis.
Mēsli: Ūdensciršļa ekskrementi ir spirveidīgi, 7–10 mm gari, atgādina rīsu graudus, sastāv no cieši sapresētiem nesagremotās barības gabaliņiem; to krāsa - melna.
Statuss: Aizsargājams. Iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā.
Kopsavilkums: Lielākais cirslis Latvijā. Sastopams visā valsts teritorijā, bet sporādiski, galvenokārt pie dažādām ūdenstilpēm. Apdzīvo arī purvus, slapjos mežus, palieņu pļavas.
Aizsargājams. Iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā.
The biggest shrew in Latvia. Distributed sporadically throughout the country, mostly in close proximity to various water-bodies. Sometimes can be found in mires, wetland forests, and floodplain meadows.
Protected species. Redlisted species (Category IV).
Самый большой вид семейства Soricidae в Латвии. Встречается спорадически по всей стране, в основном по близости разных водоемов. Иногда - также на болотах, заливных лугах и в топяных лесах.
Охраняемый вид. Занесен в Красную книгу (категория IV).
Līdzīgās sugas
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 01:38 | Skatīts: 4771x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Apraksts
Meža cirslis ir viens no visbiežāk sastopamajiem ciršļiem Ziemeļu Eiropā, ieskaitot Britāniju, bet neieskaitot Īriju. Vidējais ciršļa ķermeņa garums ir 55-82 mm, svars 5-12 g. Šis cirslis ir aktīvs visu diennakti, bet, galvenokārt, rosās vakarpusē un naktī. Dzīves ilgums apmēram 23 mēneši. Meža ciršļi apdzīvo mežus un pļavas. Kā mājvietu, tie veido un apdzīvo 370-630m garas alas zem zemes. Abi dzimumi veido alas, galvenokārt tikai pārošanās sezonā, tēviņi ir izteikti teritoriāli. Ligzda tiek ierīkota zem zemes vai zem kāda zālaugu pudura. Meža ciršļi barojas ar kukaiņiem, zirnekļiem, tārpiem. Straujā vielmaiņa katru dienu cirslim liek notiesāt gandrīz tik pat daudz barības, cik cirslis pats sver. Diennaktī barošanās tiek nodrošināta katru trešo stundu. Ziemas mēnešos cirslis ir ļoti maz aktīvs un barojas nedaudz.lai gan redze cirslim ir vāji attīstīta, ļoti augsti attīstīta dzirde un oža ļauj medībās būt veiksmīgam, saožot upuri pat caur 12cm biezas augsnes kārtas (3.)
Atpazīsti dabā pats
Pakaļkājas pēdas garums nav lielāks par 15 mm.Ķermeņa garums – 56-80 mm, pakaļkājas pēdas garums lielāks nekā 11,5 mm, pieauguša dzīvnieka masa lielāka nekā 5 g (6-13). Matojumā dominē divas-trīs krāsas: brūna mugura, vēderpuse netīri pelēka un gar ķermeņa sāniem stiepjas asi norobežota dzeltenīgi pelēka plata josla. Astes gals divkrāsains: augšpuse tumši brūna, apakšpuse gaiši brūna vai pelēka (2.) |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 01:32 | Skatīts: 4025x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Apraksts
Ķermenis īss, drukns; Garums 23-30 cm; Masa: 450-1200 g. Apdzīvo kultūrainavu biotopus (parkus, dārzus, apstādījumus), mežmalas, krūmājus, sīkmežus. Izvairās no mitrām vietām. Aktīvs vakaros un naktīs. Nometnieks. Guļ ziemas miegu (no novembra līdz aprīlim). Pēdminis (atbalstās uz visas pēdas apakšējās virsmas) (1.)
Ievietots Latvijas Sarkanajā grāmatā 3.kategorijā (5.)
Atpazīsti dabā pats
Mugurpuse ar garām, asām adatām. Citās ķermeņa daļās cieti un reti mati. Ķermenis īss, drukns un var saritināties kamolā. Aste un kājas ļoti īsas, aste nav garāka par pēdu.. Ārējās ausis un acis labi attīstītas. Ķermeņa vēderpuse ir pelēka ar dažādām nokrāsām un ar brūnganu joslu no kakla līdz anālajai atverei (2.)
Kājas īsas, piecpirkstu, vienāda garuma. Pēdas garums: brūnkrūtainajam ezim - 3,5-4,0 cm, baltkrūtainajam ezim - 3,9-4,5 cm. Pirksti samērā gari. Spilventiņi labi attīstīti. Nagi gari. Pēdu nospiedumos labi saskatāmi nagu un pirkstu iespiedumi. Pārvietojas soļos vai rikšos. Ejot izpleš pirkstus (priekškājām mazliet vairāk nekā pakaļkājām). Soļa garums 7-9 cm. Ejot pakaļkājas pēda novietojas uzreiz aiz priekškājas pēdas vai daļēji pārklāj to. Pēdu nospiedumi izkārtoti zigzagveidā. Vidējo trīs pirkstu nagi var "strīķēt" zemi, atstājot starp pēdu nospiedumu pāriem ievilktas paralēlas svītras. Pēc pēdām sugas nav atšķiramas (1.)
Mēsliem velteniska desas forma. Tievākais gals nedaudz izstiepts. Krāsa - ļoti dažāda (biežāk tumša). Konsistence - samērā irdena. Garums - 3-4 cm (¼ 1-1,5 cm). Saturā: galvenokārt kukaiņu hitīna, gliemežu čaulu un nelielu mugurkaulnieku (pārsvarā - abinieku) kaulu daļiņas, dažādu augu dažādu daļu fragmenti; retumis - putnu olu čaumalu gabaliņi, atsevišķos gadījumos - peļveidīgo mati un putnu spalvas. Atradumi - visdažādākajās vietās. Brūnkrūtainā eža mēsli no baltkrūtainā eža mēsliem nav atšķirami (1.) |
| Komentāri (0) | 2012-05-26 23:13 | Skatīts: 2509x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Vēsture
Rudais ķengurs ( Macropus rufus) ir lielākais mūsdienās sastopamais somainis un lielākais Austrālijas vietējais zīdītājdzīvnieks
Ķenguri ir aktīvi nakts laikā, bet dienā tie atpūšas ēnainā vietā
Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka ķenguri ir dīvaini dzīvnieki. Pirmajos ķenguru aprakstos tiek rakstīts, ka tie ir dzīvnieki ar briežu galvām bez ragiem, stāv uz divām kājām kā cilvēki un lec kā vardes. Pirmais ķengurs, kas tika aizvests uz Eiropu, lai to publiski izrādītu, bija Džona Gora 1770. gada medību trofeja.[1] Uz Eiropu tika atvesta dzīvnieka āda un galvaskauss, un demonstrācijai tika pagatavots izbāzenis. Turklāt taksodermists, kas strādāja pie izbāzeņa, nekad dzīvu ķenguru nebija redzējis.
Izskats
Īstie ķenguri ir vislielākie somaiņi ķenguru dzimtā un somaiņu infraklasē. Tiem ir lielas, spēcīgas pakaļkājas un lielas pēdas, kas piemērotas lēkšanai. Tiem ir gara, muskuļota aste, kas notur ķenguru līdzsvarā un pret kuru ķengurs atspiežas stāvot. Un tiem ir salīdzinoši maza galva. Kā visiem somaiņiem ķenguru mātītēm uz vēdera ir soma, kurā tiek nēsāts līdzi mazulis.
Uzvedība
Ķenguri var sasniegt ievērojamu ātrumu, lecot uz divām kājām. Pastaigas solis ķenguram ir apmēram 20 - 25 km/st, bet bēgot īsā distancē tas sasniedz 70 km/st. Distancēs līdz 2 kilometriem, ķengurs var skriet ar 40 km/st.[2] Lēciens ir 6 - 7 metrus garš, bet no paugura uz leju tēviņš var aizlēkt līdz 12 metriem. Augstumā tēviņš bez piepūles var pārlekt 2,5 m žogu. Aizstāvoties ķengurs sper ar pakaļkājām. Trieciens ir tik spēcīgs, ka cilvēkam var salauzt galvaskausu. Ķenguri bieži, bēgot no suņiem un dingo, glābiņu meklē kādā ūdenstilpnē. Iebridis līdz krūtīm ūdenī, tas stabili nostājas uz pakaļkājām, atbalstoties pret asti, un gaida vajātāju. Ja dingo tam tuvojas, tad ķengurs to saķer ar priekškājām un slīcina, turot tā galvu zem ūdens tik ilgi, kamēr suns aizrijas ar ūdeni.[3]
Vidējais ķengura dzīves ilgums savvaļā ir 4 - 6 gadi.[4]
Ķengura ienaidnieki
Tasmānijas tīģeris, kas izmira 20. gadsimta sākumā bija lielākais Austrālijas sauszemes plēsējs
Ķenguriem ir tikai daži dabīgie ienaidnieki. Daži nozīmīgi plēsēji, kas regulēja ķenguru populāciju, mūsdienās ir izmiruši, kā, piemēram, Tasmānijas tīģeris (Thylacinus cynocephalus). Citi lielie plēsēji izmira pirms 46 000 gadu, kā somainā lauva (Thylacoleo carnifex). Tomēr līdz ar cilvēku ierašanos Austrālijā pirms 50 000 gadiem ķenguru populāciju iespaido arī cilvēka faktors. Pirms 5000 gadiem kontinentā ieradās dingo un kļuva par galveno ķenguru ienaidnieku. Mazākiem ķenguriem ir bīstami arī krokodili un varāni.
Barība un zobu anatomija
Dažādu sugu ķenguriem ir atšķirīgi ēšanas ieradumi, lai gan visis ir veģetārieši. Piemēram, austrumu pelēkais ķengurs ir izteikts zālēdājs, toties rudais ķengurs barojas arī ar dažādu'krūmu dzinumiem un zariem. Daudzas ķenguru sugas ir aktīvas nakts un krēslas laikā, pa dienu atpūšoties krūmu ēnā.
Tā kā ķenguri ganās, ēdot dažādas stiebrzāles, to priekšzobi ir veidoti tādā veidā, ka spēj nokost zāli tuvu pie zemes, bet dzerokļi zāli samalt un sakošļāt. Ķengura apakšžoklis ir daudz īsāks kā augšžoklis, to kompensē garie apakšžokļa priekšzobi, līdz ar to ķenguram veidojas dziļš sakodiens.[5] Ķenguriem nav ilkņu, un starp priekšzobiem un dzerokļiem veidojas atstarpe. Silīcijs, ko satur zāle, aktīvi deldē zobus, tādēļ dzerokļi visas ķengura dzīves laikā augot stumjās uz priekšu un vienkārši krīt laukā, bet to vietā no žokļa dziļuma izaug jauni dzerokļi.[2]
Ķenguru adaptācijas
Māte mazuļus zīda ar pienu 18 mēnešus
Ķenguri ir labi piemērojušies dzīvei sausā biomā ar nabadzīgu veģetāciju un mainīgu klimatu, kur jāpārvar lieli attālumi ūdens un barības meklējumos.
Reprodukcija
Kā visiem somaiņiem mazuļi piedzimst pēc ļoti īsa grūsnības perioda, kas ir 31 - 36 dienas. Šajā laikā mazulim ir attīstījušās tikai priekškājas, kas ļauj mazulim aizrāpot līdz mātes somai un pieķerties pie piena dziedzera. Salīdzinot ar cilvēku, cilvēkbērns šādā attīstības pakāpē būtu 7 nedēļas vecs, un parasti, piedzimstot jaunākiem par 23 nedēļām, tie neizdzīvo. Ķengura mazulis somu nepamet pirmos 9 mēnešus, tad pamazām sāk apgūt ārpasauli. Māte to zīda ar pienu 18 mēnešus.
Ķenguru mātīte gandrīz visu laiku ir grūsna, izņemot mazuļa piedzimšanas dienu. Tomēr tā spēj embrija attīstību atlikt līdz iepriekšējais mazulis spēj dzīvot ārpus somas vai līdz ir pietiekams daudzums barības resursu. Mātīte spēj ražot divejādu pienu, atkarībā no mazuļa vecuma. Tā spēj ražot divējādu pienu pat vienlaicīgi. Jaundzimušajam mazulim, kas atrodas pirmajos 9 attīstības mēnešos un otram lielākam mazulim, kas joprojām tiek zīdīts un ik pa laikam iekāpj somā.
Tēviņiem sausā un karstā laikā neizstrādājas sperma, bet mātītes meklējas tikai tad, ja ir pietiekams daudzums zaļās barības.[6]
Kāju anatomija
Ķenguru un valabiju pakaļkājām ir spēcīgas, elastīgas un atsperīgas cīpslas, kas uzkrāj kustības enerģiju. Tādējādi lēcieniem vajadzīgo enerģiju pamatā nodrošina saišu elastība un atsperīgums, nevis muskuļu spēks.
Elpošana
Ķenguriem ir tieša sasaiste lēkšanai ar elpošanu. Līdzko pēdas atraujas no zemes un pievelkas pie ķermeņa, gaiss tiek izspiests no plaušām, toties līdzko pēdas sāk stiepties virzienā pret zemi, plaušas piepildās ar gaisu. Šāda elpošana nodrošina to, ka, palielinot lēkšanas ātrumu, tikai nedaudz palielinās patērētā enerģija, piemēram, salīdzinot ar zirgu, suni vai cilvēku. Ķenguriem, lai aizbēgtu no vajātājiem, svarīgāks par ātrumu ir izturība un spēja nenogurstoši veikt lielus attālumus. |
| Komentāri (0) | 2012-05-26 22:50 | Skatīts: 6085x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
