Izskats
Lidvāvere ir krietni mazāka par parasto vāveri. Tās ķermeņa garums parasti ir no 13 līdz 20 cm, svars 95 - 170 g. Ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām raksturīga ādas kroka. Ausis īsas, acis lielas un tumšas, kas raksturīgi nakts dzīvniekiem. Ķermenis un aste saplacināti. Apspalvojumā dominē pelēkie toņi. Pakaļkājas mazliet īsākas par priekškājām, pēdas salīdzinoši garas - līdz 5 cm[2].
Lidvāveres lidojums
Nosaukums "lidvāvere" var maldināt un likt domāt, ka šīs vāveres varētu lidot, tomēr vāveres nelido, tās tikai planē. To ļauj darīt ādas kroka, kas ir izplesta starp visām četrām kājām. Planējot no viena koka uz otru, tā spēj veikt arī dažādus akrobātiskus trikus: pagriezties, planēt pa apli vai spirāli un nolaisties tajā pašā vietā, no kuras startējusi. Lidvāvere spēj planēt pat 50 metru tālu. Kad lidvāvere neplanē, ādas kroka ir savilkta, tādējādi tā netraucē tai kāpelēt pa kokiem. Planēt lidvavāverei palīdz arī aste, kas palīdz bremzēt vai izlīdzināt lidojumu[3]. |
 Komentāri (0) | 2012-05-26 22:16 | Skatīts: 1985x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Tēviņi ir lielāki nekā mātītes, attēlā koalas tēviņš
Koalai priekškājām ir 5 pirksti, no kuriem 2 ir īkšķi
Koala ārēji atgādina vombatu, kas ir tuvākais koalas radinieks. Salīdzinoši koalai ir biezāks kažoks, daudz lielākas ausis un garākas kājas. Koalai ir gari, asi nagi, kas ļauj tai kāpelēt pa kokiem un cieši turēties pie zariem. Koalas var būt diezgan dažādos augumos. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes, un dienvidos koalas ir lielākas kā ziemeļos. Dienvidu tēviņš var sasniegt 14 kg svaru, bet mātīte no ziemeļiem var svērt tikai 5 kg.
Priekškājām koalai ir 5 pirksti, turklāt 2 no tiem ir īkšķi, lai vieglāk būtu satvert koka zaru.[2] Koalas ir vienīgie dzīvnieki bez primātiem, kuriem ir individuāli pirkstu nospiedumi. Turklāt tie atgādina cilvēka pirkstu nospiedumus.[3]
Koalas zobi ir piemēroti tās veģetārajai barībai un ir līdzīgi pārējiem diprotodontiem. Tiem ir asi griezējpriekšzobi, ar kuriem nokost koku lapas. Tiem nav ilkņu, un starp priekšzobiem un dzerokļiem ir atstarpe. Koalu tēviņiem tāpat kā daudziem somaiņiem ir divdaļīgs loceklis, kas atbilst mātītes divām makstīm. Mātītei ir arī 2 dzemdes.[4]
Ja salīdzina mūsdienu koalu smadzenes ar tās aizvēsturisko priekšteču smadzenēm, tad mūsdienās tās ir kļuvušas mazākas, neaizpildot visu galvaskausu. Šo deģenerāciju zinātnieki skaidro ar pielāgošanos zemākas kvalitātes barībai.[5] Koalas smadzenes ir vienas no mazākajām no visiem somaiņiem. Tās nesver vairāk kā 0,2% no visa ķermeņa masas,[6] tās aizpilda apmēram 60% no galvaskausa, pārējo piepilda smadzeņu šķidrums (Liquor cerebrospinalis). Smadzenes atgādina divas valrieksta puses, kas novietotas smadzeņu stumbra galā. Tās nav savienotas nedz viena ar otru, nedz ar galvaskausu. Tas ir vienīgais dzīvnieks uz zemeslodes, kuram šādā veidā ir samazinājušās smadzenes.[7]
Koalu variācijas
Koalai mūsdienās ir pieņemts, ka nav pasugu, lai gan kādreiz tika izdalītas 4 pasugas (P. cinereus cinereus, P. cinereus victor, P. cinereus adustus un P. cinereus aurum). Dienvidos dzīvojošās koalas ir lielākas kā tās, kas dzīvo ziemeļos. Tām ir garāks, mīkstāks un biezāks kažoka matojums. Krāsa ir tumšāka, bieži ar šokolādes brūnu muguru un priekškājām, toties ausis ir gaišākas un pūkainākas. Tās vidējais svars ir 12 kg tēviņiem un 8,5 kg mātītēm. Vidējais ķermeņa garums tēviņiem ir 78,2 cm, mātītēm 71,6 cm.[8] Ziemeļos dzīvojošās Kvīnslendas apkārtnes koalas ir mazākas, tēviņa vidējais svars ir 6,5 kg, mātītei 5 kg. Vidējais ķermeņa garums tēviņiem 70,5 cm, mātītēm 68,7 cm.[8] Kažoka krāsa ir gaiši pelēka. Matojums ir īsāks un plānāks. Vēl ir sastopamas koalas ar zeltainu kažoku, kuras mēdz saukt par zelta koalām. Variācijām nav noteiktas ģeogrāfiskas robežas, tās plūstoši nomaina viena otru un katrai koalai var būt individuāls kažoka tonis. Ir sastopamas arī baltas koalas.
Uzvedība
Kad koala ir uz zemes, tā iet uz visām četrām kājām
Koala dienā guļ 16 - 18 stundas
Kopumā koala ir kluss dzīvnieks, bet tēviņiem piemīt skaļš sauciens, ko tas izmanto, lai piesaistītu mātītes uzmanību riesta laikā. Sauciends ir dzirdams kilometra attālumā. Ja koalu izbiedē tas kliedz līdzīgi raudošam cilvēkbērnam. Par koalas dzīves ilgumu savvaļā pietrūkst pārbaudītu faktu, bet nebrīvē tas var sasniegt 18 gadu vecumu.[2]
Tāpat kā vombati un sliņķi kolas kustās ļoti maz, pavadot 16 - 18 stundas bez kustībām, lielāko daļu no šī laika noguļot. Koalas var būt ļoti agresīvi viens pret otru. Tie apķeras pretiniekam apkārt ar priekšķepām un cenšas sāpīgi iekost.[9]
Barība
Koalas pamatā pārtiek tikai no eikaliptu lapām. Koalas evolūcijas gaitā ir piemērojušās pie barības resursa, kas lielāko daļu dzīvnieku neinteresē, jo eikaliptu lapās ir maz olbaltumvielu, tām ir liels daudzums nesagremojamu šķiedru, un tās satur terpēnus un fenolus, kas lielai daļai dzīvnieku ir indīgi. Koalu vielmaiņa ir ļoti lēna. Dienā tas ir aktīvs apmēram 5 stundas, no kurām 3 stundas tas pavada ēdot. Ēšana var notikt jebkurā diennakts laikā, bet visbiežāk naktī. Katru dienu koala apēd puskilogramu eikaliptu lapas. Lapas tiek sakošļātas līdz smalkai putriņai un tikai pēc tam norītas. Koalu aknas deaktivizē eikaliptu toksiskās vielas, bet resnā zarna, īpaši cecum kamera ir palielinātas, lai no trūcīgās barības iegūtu maksimālo labumu. Gremošanas procesā liela nozīme ir bakteriālajai fermentācijai.
Koalas barojas ar dažāda veida eikaliptu lapām, reizēm tie ēd arī citu koku lapas, kā akāciju (Acacia), tējas koku (Leptospermum) un melaleuku (Melaleuca) lapas. Eikaliptiem ir apmēram 680 dažādas sugas, un tās, kuras ēšanai izvēlas koala, ir atkarīgas no vairākiem faktoriem, kā ģeogrāfiskā reģiona, sezonas un lapu toksiskā līmeņa. Iecienītākās ir baltais eikalipts, zilais eikalipts un purva eikalipts.[10]
Reprodukcija
Koala ar mazuli eikaliptu kokā
Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 2 - 3 gadu vecumā, bet tēviņi 3 - 4 gadu vecumā. Veselīgai koalu mātītei katru gadu piedzimst mazulis. Grūsnības periods ilgst 35 dienas. Ļoti reti piedzimst dvīņi. Riesta laiks koalām ir no decembra līdz martam.
Mazulis piedzimst ļoti maziņš (6 mm), tas ir akls, kurls un bez matojuma. Pēc piedzimšanas mazulis ierāpo mātes somā un pieķeras pie viena no 2 piena dziedzeriem. Tas paliek mātes somā apmēram 6 mēnešus, visu laiku zīžot pienu. Šajā laikām tam izaug ausis, atveras acis un uzaug kažoks. Paaudzies, tas sāk izzināt pasauli ārpus mātes somas. Šajā laikā tas nelielos daudzumos sāk ēst mātes zarnu īpašos izdalījumus no resnās zarnas sākmudaļas kameras cecum. Kādreiz zinātnieki domāja, ka tie ir ekskrementi, tomēr izdalījumi ir daļēji pārstrādātas eikaliptu lapas, kas satur visus nepieciešamos mikrobus un baktērijas, lai mazuļa gremošanas sistēma spētu sagremot eikaliptus.[11] Mazulis paliek pie mātes vēl 6 mēnešus vai nedaudz ilgāk. Māte šo laiku to nēsā uz savas muguras kā mugursomu. Tas barojas gan ar pienu, gan eikalipta lapām līdz sasniedz gada vecumu. Jaunās mātītes pamet māti un atrod savu teritoriju netālu no mātes, bet jaunie tēviņi paliek mātes teritorijā līdz sasniedz 2 - 3 gadu vecumu. |
| Komentāri (0) | 2012-05-26 22:09 | Skatīts: 2339x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
garums 52 - 80 cm
aste 23 - 30 cm
masa 4 - 12 kg
Tasmānijas velns jeb velnsomainis (latīņu: Sarcophilus harrisii) ir plēsīgais somainis, kurš savvaļā ir sastopams tikai Austrālijai piederošajā Tasmānijas salā. Tasmānijas velns ir vienīgā pašlaik vēl joprojām dzīvojošā suga Sarcophilus ģintī. Viņa balss atgādina raudulīgu ņurdēšanu. Velnsomaiņu dzīves ilgums ir aptuveni 7—8 gadi. Tasmānijas velnsomainis ir ļoti rijīgs.
|
| Komentāri (0) | 2012-05-26 21:55 | Skatīts: 1947x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Virdžīnijas oposumi pieder pie Somaiņiem (Zīdītāju apakšklase). Tie plaši izplatīts no Kanādas dienvidiem līdz Paragvajai un Pēru austrumiem. Dzīvnieka ķermeņa garums ir 36-53 cm, astes garums - 25-33 cm, masa - 1,6-5,7 kg. Parasti dzīvnieki ir pelēcīgi, ļoti reti gādās melni. Dzīvnieki aktīvi pārsvarā naktī. Briesmu gadījumā izliekas par mirušiem. Dzimumgatavību sasniedz 6-8 mēnešu vecumā. Grūsnība ilgst 12-13 dienas. Metienā ir 8-18 mazuļi. Mātītei ir vēdera soma, kur mazuļi arī uzturas 2-3 mēnešus. Parasti visu jaundzimušo kopēja masa nepārsniedz 2-3 gr. Ar labi attīstīto nadziņu palīdzību mazuļi pārvietojas uz mātītes somu, kur piestiprinās pie piena dziedzera. Pēc 2 mēnešiem maziem oposumiem parādās apmatojums, un atveras acis, vēl pēc 5-10 dienām tie sāk pārvietoties patstāvīgi un uzņemt cietu barību. Taču mātīte baro mazuļus 70-100 dienas. Nebrīvē oposumi dzīvo ap 7-8 gadiem.
Turēšana: dzīvniekus tur būrī ar metāla restojumu, kad oposums pieradināts, to var laist pastaigā pa dzīvokli. Minimālie būra izmēri - 120x60x70. Iesaka tomēr izmantot lielus putnu voljerus, jo oposumi lieliski rāpo pa kokiem, lec. Būri aprīko ar mājiņu, tuneļiem, kokiem, lai dzīvnieks varētu spēlēties un aktīvi kustēties. Taču turot visu laiku būrī, dzīvnieki var palikt agresīvi. Būri novieto tālāk no sildierīcēm un pasargā no caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā). Veselam oposumam nav smaržas. Ja dzīvniekam ir parādījusies smarža , tad dzīvnieks ir slims.
Ēdināšana: Oposumi ir visēdāji. Dzīvniekus baro ar svaigiem dārzeņiem ,atkaulotu vistas un zivju gaļu, miltu tārpiem, sienāžiem (kas ir zems proteīna avots), sieru, olām, jogurtiem un citiem piena produktiem (nedot pilnpienu vai trekno sieru!), nerafinētu olīveļļu, augu eļļu, graudaugiem, graudiem, riekstiem (jāuzmanās no alerģiskas reakcijas). Augļus var dot 2-3 reizes nedēļā. NEDRIKST DOT liellopa gaļu, kaķu un suņu barību! Nebarot ar komerciāli ražotu barību!
Dzirdināšana: Brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens,
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārstiem.
 |
| Komentāri (0) | 2012-05-26 19:43 | Skatīts: 791x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
garums 40 - 60 cm aste 8,5 - 16 cm masa 0,8 - 2,5 kg
Pīļknābji (latīņu: Ornithorhynchus anatinus) ir Austrumaustrālijā un Tasmānijā ... |
| Komentāri (2) | 2012-05-26 19:35 | Skatīts: 3525x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
garums 60 - 100 cm aste nav masa 5 - 10 kg Proehidnas izliektais snuķis var pārsniegt 20 cm garumu. Tā galā atrodas neliela mute,savukārt acis ir novietotas pie snuķa pamatnes. Līdzīgi kā ehidnas,arī šīs sugas mātītes rok olām alu,tomēr izšķīlušos mazuļus nēsā līzi somā uz vēdera. Proehidna ir vislielākaiā no kloākaiņiem. Viņa pārvietojas ļoti lēnam un briesmu gadījumā savelkas adatainā kamolā. Adatas parasti ir nedaudz garākas par garo,melno apmatojumu.  |
| Komentāri (0) | 2012-05-26 19:29 | Skatīts: 1032x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Pirmo reizi Austrālijas ehidnu aprakstīja Džordžs Šovs 1792. gadā. Viņš to nosauca par Myrmecophaga aculeata, domājot, ka tā ir radniecīga Dienvidamerikas skudru lācim. Pēc tam ehidnas zinātniskais vārds ir mainījies vairākas reizes: Ornithorhynchus hystrix, Echidna hystrix, Echidna aculeata un beidzot Tachyglossus aculeatus[2]. Vārds "Tachyglossus" nozīmē "ātrā mēle", raksturojot ehidnas mēles ātrās kustības, lai noķertu skudras un termītus. Toties vārds "aculeatus" nozīmē adatains.
Izskats
Austrālijas ehidna ar labi saskatāmiem pakaļkājas atliektajiem nagiem
Austrālijas ehidna ir 30 - 45 cm gara, tai ir 75 mm garš purns un tās svars ir 2 - 5 kg. Tomēr Tasmānijā dzīvojošā Austrālijas ehidnas pasuga (Tachyglossus aculeatus setosus) ir lielāka kā pārējās Austrālijas ehidnas. Tā kā ehidnai kaklu nevar redzēt, tad vizuāli izskatās, ka galva un ķermenis veido vienotu, kopēju formu. Ausis ir bez auss gliemežnīcas, acis mazas un atrodas pie ķīļveida purniņa pamatnes. Nāsis un mute atrodas purniņa pašā galā; ehidna muti nevar atvērt platāk par 5 mm[3]. Purniņš ir ļoti jūtīgs un uztver informāciju par temperatūru, un tam ir arī taustes īpašības.
Visu ķermeni, izņemot pavēderi, seju un kājas sedz gaiši brūnas adatas. Adatas var būt 5 cm garas, un tās ir modificēti apspalvojuma mati, kas galvenokārt sastāv no keratīna. Starp adatām ir mīksts kažoka apspalvojums, kas variē no medus krāsas līdz tumšai sarkanbrūnai krāsai, pat melnai. Pavēderi un asti sedz kažoka apspalvojums. Kājas Austrālijas ehidnai ir piemērotas ātrai rakšanai. Tās ir īsas, ar spēcīgiem nagiem. Pakaļkāju nagi ir garāki un atliekti uz atpakaļu, jo ar tiem ehidna tīra savu kažoku starp adatām.
Austrālijas ehidnai ir zema ķermeņa temperatūra. Tā ir 30 - 32 °C, kas var pazemināties līdz 5 °C[4]. Ehidna nesvīst un neelso, un karstā laikā meklē slēptuvi. Rudenī un ziemā ehidnas guļ dziļu ziemas miegu, tā laikā tai pazeminās ķermeņa temperatūra. Tā kā ehidnai ir zema ķermeņa temperatūra, tad ļoti karstā un aukstā laikā tā ir lēna un mazkustīga.
Ehidnas muskulatūra
Austrālijas ehidnas muskulatūrai ir vairākas neparastas īpašības. Muskulis panniculus carnosus ir ļoti liels, tas ir uzreiz zem ādas un sedz visu ķermeni. Saraujoties dažādām panniculus carnosus daļām, Austrālijas ehidna var mainīt ķermeņa formu. Raksturīga ir aizsardzības poza, ehidnai saraujoties lodes formā, aizsargājot vēderu un izslienot asās adatas pret ienaidnieku. Ehidnai ir vienas no visīsākajām muguras smadzenēm, stiepjoties tikai līdz krūšu kurvim[5].
Ehidnas sejas, žokļa un mēles muskulatūra ir veidota tā, lai ehidnai būtu ērti ēst. Mēli tā var izbāst ārpus mutes līdz 18 cm. Mēle ir lipīga, un ātri kustinot mēli iekšā un ārā, ehidna veikli uzlasa skudras un termītus. Mēles izstiepšanas spēja slēpjas mēles gredzenveida muskulatūrā, kas maina mēles formu. Izstiepta mēle ir stīva, un to nodrošina strauja asins cirkulācija. Mēles kustības ir ļoti ātras. Vienas minūtes laikā ehidna var izbāst un ievilkt mēli 100 reizes[6].
Uzvedība
Austrālijas ehidna savilkusies lodes formā
Austrālijas ehidnas ir vientuļnieces. Tām nav noteiktas teritorijas, ligzdas vai migas. Tās klejo diezgan plašā teritorijā. Ehidnas ir aktīvas dienas laikā, tomēr tās ir jūtīgas pret lielu karstumu, jo nesvīst un neelso. Tādēļ, ja laiks ir pārāk karsts, tās kļūst aktīvas vakarā un naktī. Tās labi pārcieš aukstu laiku, iegrimstot ziemas miegā[7].
Austrālijas ehidna var dzīvot jebkur, ja tikai ir pietiekami daudz skudru un termītu. Tās atrod kukaiņus, izmantojot ožu. Ožas orgāni atrodas purniņa pašā galā. Ehidnas ir ļoti labas zemes racējas, ar spēcīgajām priekškājām tās izrok skudras un slēptuvi no saules vai ienaidniekiem. Briesmu gadījumā ehidnas strauji ierokas zemē, ja nav citas slēptuves.
Austrālijā tās pamatā var sastapt meža apvidos, kas ir bagāti ar termītiem, bet ehidnas dzīvo arī atklātās vietās. Nav daudz zināms par ehidnu ieradumiem Jaungvinejā.
Vairošanās
Kā visi ehidnu dzimtas dzīvnieki Austrālijas ehidna dēj olas, un kopīgi ar pīļknābju dzimtu (Ornithorhynchidae) tie ir vienīgie zīdītāji, kas dēj olas. Mātītei, sasniedzot dzimumbriedumu, pavēderē kabatas formā izveidojas ādas kroka, kurā tā nēsā izdēto olu. Riesta laiks ehidnām ir no maija līdz septembrim. Sajā laikā gan tēviņi, gan mātītes izdala spēcīgu smaržu, lai pievilinātu pretējo dzimumu. Vienai mātītei var sekot pat 10 tēviņi, paliekot kopā apmēram 4 nedēļas[8], tomēr mātīte pārojas tikai vienu reizi[9]. Pēc pārošanās 21. - 28. dienā mātīte izdēj vienu olu. Kamēr ola nobriest, mātīte izveido migu nākamajam mazulim. Ādainā ola tiek izdēta tieši pavēderes somā. Tā ir 13 - 17 mm liela. Pēc 10 dienām no olas izšķiļas embrijs. Lai izšķiltos, embrijs izveido "olas zobu", ar kuru tiek atvērta ola. Pēc izšķilšanās zobs pazūd.
Izšķīlies mazulis ir 1,5 cm garš un sver 0,3 - 0,4 g. Mazulis pieķeras pie mātes piena laukuma ādā (ehidnām nav ārēju piena dziedzeru). Ehidnas piens ir rozā krāsā, jo satur daudz dzelzs. Kad mazulis ir 2 - 3 mēnešus vecs, tas tiek burtiski izmests no somas, jo tā adatas sāk durties mātes ādā. Ar pienu tas tiek barots līdz 6 mēnešu vecumam. Kad jaunā ehidna ir 180 - 240 dienas veca, tā pamet migu.
Dzimumbriedumu ehidnas sasniedz apmēram 4 - 5 gadu vecumā, bet tas var notikt arī tikai 12 gadu vecumā [10]. Tās pārojas reizi divos līdz sešos gados. Austrālijas ehidna savvaļā dzīvo līdz 45 gadiem. |
| Komentāri (0) | 2012-05-26 19:11 | Skatīts: 5172x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
