enexxyy.1s.lv

 

akmens cauna


Izskats

...
Komentāri (0)  |  2012-05-31 02:08  |  Skatīts: 7232x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


meža sesks


Izskats un īpašības

...
Komentāri (1)  |  2012-05-31 02:04  |  Skatīts: 9258x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


amerikas ūdele


Amerikas ūdele un Eiropas ūdele

Amerikas ūdele savvaļā Lietuvas teritorijā

Mūsdienās Eiropā Amerikas ūdele ir pārņēmusi Eiropas ūdeles dzīves telpu, savu mazāko radinieci padarot par izmirstošu sugu. Latvijā Amerikas ūdeles savvaļā sāka dzīvot 1950. gados, un jau 1970. gados tā kļuva par bieži sastopamu dzīvnieku Latvijas ūdenstilpju tuvumā.[3] Eiropas ūdele Latvijā nav redzēta kopš 1994. gada, toties Amerikas ūdele ir kļuvusi par visbiežāk sastopamo caunu dzimtas dzīvnieku Latvijā.[3] Abas ūdeļu sugas izmanto vienu un to pašu ekoloģisko nišu. Amerikas ūdeles, kas ir lielākas, stiprākas un agresīvākas par Eiropas ūdelēm, sacensībā par izdzīvošanu izkonkurēja mazākās "eiropietes" no kopējās nišas.[3]

Viens no iemesliem, kādēļ Eiropā izmirst Eiropas ūdeles ir arī tāds, ka Amerikas ūdeļu tēviņi ne tikai padzen Eiropas ūdeļu tēviņus,[3] bet arī sapārojas ar Eiropas ūdeļu mātītēm. Tomēr mazuļi pēc tam nepiedzimst. Mātītes gada laikā meklējas tikai vienu reizi.

Izskats un īpašības

Amerikas ūdelei ir balta apakšlūpa un pazode

Amerikas ūdelei ir slaids, garš ķermenis, un tēviņam tas ir apmēram 60 cm garš, un tas sver apmēram 0,9 - 1,2 kg. Mātītes ir apmēram 20% mazākas par tēviņiem.[5] Kažoks ūdelei ir gluds un biezs. Tā krāsa ir tumši brūna vai melna, ar baltu pazodi. Ziemā kažoka krāsa kļūst tumšāka.[6] Amerikas ūdelei ir garas ūsas, mazas apaļas acis un mazas austiņas. Kājas ir īsas un spēcīgas, ķepu pirksti daļēji savienoti ar peldplēvi, tādēļ ūdeles ir labas peldētājas un nirējas. Ūdeles mēdz saukt arī par ūdens seskiem.[3]

Amerikas ūdele un Eiropas ūdele ārēji ir ļoti līdzīgas un grūti atšķiramas. Lai arī Eiropas ūdele ir ne vien mazāka, bet arī gaišāka un brūnāka, un Amerikas ūdeles aste ir garāka, sasniedzot aptuveni pusi no ķermeņa garuma, bet Eiropas ūdeles aste ir aptuveni 1/3 no ķermeņa garuma, abas no attāluma ir grūti atšķirt pat profesionālim. Vislabāk tās var atpazīt, ja redz dzīvnieka purniņu. Eiropas ūdeles purna galā ir gaišs laukums, jo gan uz augšlūpas, gan apakšlūpas ir balts matojums, bet Amerikas ūdelei balta ir tikai apakšlūpa un pazode.[3]

Uzvedība

Amerikas ūdele dzīvo tikai ūdens tuvumā, un ūdenī jūtas drošāk un veiklāk kā uz sauszemes. Īso kāju dēļ dzīvnieks uz sauszemes ir nedaudz neveikls, tam ir raksturīgs pārvietošanās veids —īsi, pusmetrīgi lēcieni ar kūkumā saliektu muguru. Ūdele soļos tikpat kā neiet, arī kokā uzkāpt nespēj. Pazemes alas ūdelēm ir tikpat svarīgas kā ūdens. Alās ūdeles medī grauzējus, glabā barības krājumus, dienas laikā atpūšas pēc nakts medībām un slēpjas no ienaidniekiem. Ala, kas paredzēta gulēšanai vai mazuļu audzināšanai, tiek izklāta ar sausu zāli, sūnām, lapām un putnu spalvām.[3]

Tāpat kā ūdri, ūdeles ir ļoti rotaļīgi un inteliģenti dzīvnieki. Zinātnieki ir veikuši eksperimentus, kuros vērtēja dažādu dzīvnieku spēju mācīties. Tika salīdzinātas ūdeles, seski, skunksi un mājas kaķi.[7] Visgudrākās izrādījās ūdeles, tad seski, skunksi, un pēdējā vietā bija kaķi. Pētījumos tika atklāts, ka ūdele ir apķērīgāka par vairākām primātu sugām. Tā spēja mācīties tikai no viena piemēra, kas ir raksturīgi tikai augstākajām primātu sugām.

Amerikas ūdeles dabīgie ienaidnieki Amerikā ir koijots, lielais ragainais ūpis un dažādie Amerikas vilki. Cilvēki ūdeles medī, lai iegūtu to kažokādas.

Barība

Amerikas ūdele medī gan ūdenī, gan uz sauszemes. Lai nomedītu zivis, vēžveidīgos vai vardes, tā mēdz ienirt un medīt zem ūdens. Uz sauszemes tā medī putnus, čūskas, peles, dažādus citus grauzējus un trušus, ļoti labprāt izēd olas putnu ligzdās. Kopumā ūdele medīs jebko, kas tai patrāpīsies ceļā.

Amerikas ūdele ir galvenais putnu ligzdu postītājs mitrāju teritorijās Latvijā un vairāku sugu ūdensputnu skaita samazināšanās pēdējos gadu desmitos saistāma lielā mērā ar pieaugušo ūdeļu skaitu.

Vairošanās

Amerikas ūdele parasti ir vientuļniece. Riesta laiks iesākas agri februārī un beidzas aprīlī. Abiem dzimumiem var būt vairāki partneri. Mazuļi dzimst vienu reizi gadā, pēc 2 mēnešu[3] grūsnības perioda parasti piedzimst 4 - 5 akli un nevarīgi mazuļi. Māte tos zīda ar pienu 2 - 2,5 mēnešus, lai gan jau no mēneša vecuma tie tiek piebaroti ar gaļu. Sasniedzot 3 mēnešu vecumu, mazie sāk piedalīties medībās.[3] Ūdelēm ir augsta mirstība, un tās, kas sasniedz 1 gadu vecumu, savvaļā dzīvo apmēram 3 gadus, lai gan nebrīvē tās spēj sasniegt 10 - 12 gadu vecumu.

Amerikas ūdele un cilvēks

Lai arī ūdeles ir gudri, apķērīgi un rotaļīgi dzīvnieki, ar piemīlīgu ārējo izskatu, tomēr tās nav kļuvušas par mājdzīvniekiem. Tām ir spēcīgs sakodiens, asi zobi, tās ir ļoti agresīvas un aktīvas. Lielākajai daļai cilvēku pietrūkst zināšanu un pacietības, lai izaudzinātu ūdeli par mājdzīvnieku. Kopumā cilvēki ir centušies tās pieradināt nu jau vairāk kā 100 gadus, tomēr tās joprojām ir savvaļas dzīvnieki, un visdrošāk tās ir turēt krātiņā.[8]

Amerikas ūdele ir iecienīts kažokādas dzīvnieks, un vēl nesenā pagātnē tās tika audzētas lielās kažokzvēru fermās visā pasaulē, Latviju ieskaitot. Mūsdienās kažokādām zaudējot savu nozīmi modes industrijā, daudzas fermas ir likvidētas.

Komentāri (0)  |  2012-05-31 02:01  |  Skatīts: 7111x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties


zebiekste


Izskats

Zebiekstes kažoks vasarā ir brūns ar baltu, bet ziemā viscauri balts

Zebiekste ir ne tikai mazākā caunu dzimtā, tā ir arī mazākais plēsējs visā pasaulē. Lielākais plēsējs uz sauszemes ir leduslācis, kas var svērt pat veselu tonnu, tas nozīmē, ka leduslācis ir apmēram 25 000 reižu lielāks par zebieksti.[1]

Zebiekste ir slaida, gara un veikla. Tai ir īsas kājas, garš kakls un saplacināta galvas forma. Ausis nelielas, platas un noapaļotas, acis salīdzinoši lielas un apaļas, purniņš strups un aste īsa.[3] Siltajās zemēs un kalnos dzīvojošās zebiekstes ir mazākas par ziemeļu reģionu un līdzenumu populāciju pārstāvjiem.[1] Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums kopā ar asti ir 13 - 26 cm,[4] astes garums 2,5 - 4 cm, svars 40 - 55 g, mātītes ķermeņa garums kopā ar asti ir 11 - 22,5 cm,[4] astes garums 2,2 - 3 cm, svars 30 - 50 g.[5]

Kažoks zebiekstei vasarā ir šokolādes brūns ar baltu pavēderi, pakakli un pazodi. Rudenī ziemeļu reģionu zebiekstes kažoks kļūst balts līdz pašam astes galam. Dienvidu reģionu zebiekste paliek brūna visu gadu. Pie mums Latvijā zebieksti mēdz sajaukt ar sermuli. Lai arī sermulis ir lielāks, masīvāks un smagāks par zebieksi, visvieglāk abus atšķirt pēc astes. Zebiekstes aste, salīdzinot ar sermuļa asti ir īsa, turklāt vasarā tā ir viscauri brūna kā pārējais kažoks, bet ziemā pilnīgi balta. Toties sermulim astes gals ir melns gan vasarā, gan ziemā.[1]

Uzvedība

Zebiekstes ir izteiktas vientuļnieces un savā starpā bieži sakaujas

Zebiekste ir aktīva visu gadu un mēdz medīt gan naktī, gan dienā.[6] Pirms zebiekste uzbrūk savam upurim, tā to novēro,[2] tad dzen medījumu zigzag lēcieniem un izdevīgā brīdī uzbrūk upurim, aptinoties ap to ar savu ķermeni un iekožoties kaklā pie galvaskausa pamatnes.[6] Ja ir iespējams, zebiekste nogalina vairāk kā var apēst un pārpalikumu noglabā noliktavā zem zemes vēlākam laikam.[7]

Zebiekste ir daļējs pēdminis, pēdas ir relatīvi lielas, salīdzinot ar ķermeņa izmēru un svaru, tāpēc tā neiegrimst pat irdenā, dziļā sniegā. Zebiekste pārvietojas kūkumojot, lunkaniem lēcieniem, kas parasti ir 25 — 35 cm gari. Virszemē zebiekste uzturas salīdzinoši maz, tā galvenokārt pārvietojas pa savu upuru, grauzēju un arī kurmju alām. Ziemā zebiekste nirst sniegā, pārvietojoties zem sniega 0,5 - 1 metru, tad atkal iznirst. Novērojot pēdas sniegā, var redzēt zigzagotas lēcienu virtenes, kas nomainās ar ieniruma un pēc tam izniruma caurumiem kupenā.[1]

Zebiekste ir izteikta vientuļniece, pat pārošanās laikā tās mēdz sakauties. Ja barības ir daudz mātīte sapārojas vairākas reizes gadā. To skaidro ar zebiekstu mazo augumu.

Barība

Zebiekstes galvenā barība ir mazie grauzēji. Katru dienu tā apēd tik daudz barības, ko var salīdzināt ar pusi no zebiekstes svara. To var pielīdzināt divām pelēm vai vienai strupastei.[6] Ja nav pieejami grauzēji, tā medī arī kukaiņus un ķirzakas, izēd no ligzdām olas un mazos putnēnus. Ziemeļu reģionos sliktos medību laikos zebiekste ēd arī maitu.[2]

Vairošanās

Jaunie zebiekstu tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 8 mēnešu vecumā, toties mātītes nobriest jau 4 mēnešu vecumā. Tēviņi ir seksuāli aktīvi visu gadu, tomēr vibiežāk pārošanās notiek pavasarī un vasaras beigās. Zebiekstēm mazuļi dzimst vairākas reizes gadā, kas ir atšķirīgi no pārējiem sermuļu ģints dzīvniekiem. Grūsnība ilgst 35 dienas. Māte rūpējas par mazuļiem viena.[2] Parasti piedzimst 1 - 6 mazuļi, tie ir rozā, nevarīgi, akli, kurli un bez matojuma. Pēc 11 dienām mazuļiem jau ir smalks un balts kažociņš, bet pēc 18 dienām to muguras matojums ir kļuvis brūns. Šajā laikā mazuļi sāk ēst gaļu. Jau pēc 40 dienām zebiekste spēj pati doties medībās.[6]

Zebiekste un cilvēks

Ziemeļamerikas indiāņiem zebiekstes noķeršana un turēšana mājas apstākļos nozīmēja iegūt amuletu laimei. Viduslaikos Eiropā uzskatīja, ka vienīgais dzīvnieks, kas spēj nomedīt pūķi, ir zebiekste.[8]

Latvijā zebieksti uzskatīja par lietuvēnu, kas nakts laikā nodzen saimnieka zirgus. Faktam, ka zebiekste jāj zirgus, ir atrasts arī racionāls skaidrojums. Zebiekstei garšo sāls, bet zirgi svīst. Savukārt sviedri satur sāls kristāliņus. Zebiekste kāpelē pa zirga krēpēm, skraida pa tā muguru un laiza izžuvušo sviedru sāļos pilienus. Jo ātrāk zebiekste skraida, jo vairāk zirgs bailēs svīst.[1]

Komentāri (0)  |  2012-05-31 01:58  |  Skatīts: 5301x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties


sermulis


Izskats un raksturojums

Sermulim ziemā ir balts kažoks, tikai tā astes gals paliek melns

Sermulis ir neliels plēsējs ar tievu, garu, lokanu ķermeni - tā masa ir ap 200 g, bet garums (bez astes) 18,7 - 32,5 cm. Tēviņi ir lielāki par mātītēm, kājas īsas, aste gara, apmatota, bet ne kupla. Ķermeņa apmatojums biezs un īss. Ziemā ķermeņa apmatojums ir balts, vasarā divkrāsains: galva, mugura, sāni un ekstremitātes ir sarkanbrūnas vai tumši brūnas, pakakle, krūtis un vēders — balts. Astes gals gan ziemā, gan vasarā melns vai brūns. Ziemas kažoks ir daudz biezāks par vasaras kažoku.

Ne visās ģeogrāfiskās vietās sermuļa kažoks ziemā kļūst balts. Reģionos, kas ir vairāk uz dienvidiem, sermulis visu gadu paliek brūns, bet reģionos, kas ziemas laikā ir bagātīgi ar sniegu, sermulis iegūst savu izcilo, balto kažociņu. Sermulis gan izskatā, gan augumā ir līdzīgs abos Amerikas kontinentos dzīvojošā garastes zebiekstei (Mustela frenata), kura arī ziemeļu reģionos kļūst balta, un tās astes gals paliek tumšs. Abas sugas vienu no otras ir diezgan grūti atšķirt. Galvenā uzkrītošā pazīme ir astes garums; sermulim tā ir daudz īsāka kā garastes zebiekstei. Ziemeļamerikā sermuli tādēļ bieži sauc par īsastes zebieksti.

Lai arī sermulis ir gandrīz 2x lielāks par zebieksti, ziemas laikā Latvijā sermuli var viegli sajaukt ar zebieksti, jo abiem ir balts kažoks. Novērojot dabā, ir grūti salīdzināt augumus, bet galvenā atšķirības pazīme ir astes gals, kas sermulim ir melns, bet zebiekste ir balta viscauri.[1]

Izplatība

Sermulis izplatīts Ziemeļu puslodes ziemeļu daļā - tā izplatības apgabals aptver lielāko daļu Eiropas un Āzijas ziemeļus, kā arī Kanādu un ASV ziemeļrietumus.[2] Latvijā sermulis ir reti sastopams un mīt visā valsts teritorijā, nedaudz vairāk sastopams ziemeļaustrumu rajonos. Lai gan 19. gadsimta un 20. gadsimta sākumā sermulis bija reti sastopams, iespējams, ka mūsdienās sermuļu skaits Latvijā samazinās, taču nav izpētīti skaita samazināšanās apmēri un iemesli. Viens no iespējamajiem iemesliem ir grauzēju populācijas, kas ir viens no sermuļa pārtikas avotiem, samazināšanās, lauksaimniecības attīstības dēļ. Sermulis, lai regulētu trušu populāciju, ir introducēts Austrālijā un Jaunzēlandē.

Dzīves vieta

Sermulis kokā
Sermulis spēj nomedīt upuri, kas ir krietni lielāks par pašu mednieku, piemēram, trusi

Sermulis mājo visdažādākajās vietās — mežmalās, izcirtumos, laukmalās un grāvmalās ūdenstilpju piekrastēs un citur. Dažkārt ziemā sastopams arī apdzīvotās vietās un to tuvumā. Sermulis mājo alās, lai gan pats tās nerok, bet aizņem grauzēju, piemēram, ūdensžurku veidotās alas. Dažkārt midzeni ierīko arī akmeņu kaudzēs, iedobumos zem koku saknēm, zem kritušiem kokiem, zemos koku dobumos, blīvā niedru sagāzumā un tamlīdzīgās vietās. Midzeni izklāj ar sausu zāli, lapām vai sūnām un zīdītājdzīvnieku apmatojumu. Sermuļa individuālā teritorija ir vidēji 0,2 — 0,3 km2.

Uzvedība

Sermulis ir aktīvs galvenokārt naktī, dienā tas ļoti reti izlien no savas alas. Pateicoties savam lokanajam un slaidajam ķermenim, tas medī gan pazemē, grauzēju alās, gan virs zemes. Sermulis, kad meklē medījumu, pa zemi pārvietojas zigzag veidā īsiem lēcieniem. Tas ir ļoti ātrs dzīvnieks, spēj veikli rāpties krūmos un kokos. Veiklībā kokā tas neatpaliek no vāveres, un spēj norāpties no koka ar galvu pa priekšu. Ļoti labi peld, tādēļ sermulis ir kolonizējis arī salas, kas neatrodas pārāk tālu no krasta. Pa jūru sermulis var nopeldēt līdz 1,5 km.

Sermuļa dabīgie ienaidnieki ir vilki, lapsas, koijoti, kaķi un āpši.

Uzturs

Sermuļa galvenā barība ir sīkie un vidēja lieluma zīdītājdzīvnieki (peles, kurmji, truši un ūdensžurkas), arī putni, to olas, abinieki, zivis un kukaiņi. Sliktos barības apstākļos ēd kritušus dzīvniekus un ogas. Kad barības netrūkst, veido krājumus.

Sermulis spēj nogalināt upuri, kas ir daudz lielāks par pašu mednieku. Ļoti bieži sermulis nokož upuri, pārlaužot tā kakla skriemeļus pie galvas pamatnes, nesavainojot pārējo ķermeni. Zinātnieki uzskata, ka tādā veidā medījums ilgāk uzglabājas svaigs sermuļa noliktavās. Lai arī pastāv mīts, ka sermulis trusi spēj nohipnotizēt un pienākt tam pavisam klāt, lai nokostu, video novērojumos sermulis trušus dzenā tik ilgi līdz tie ir pārguruši.[3] Paņēmiens, ko lieto sermulis un pārējie caunu dzimtas dzīvnieki, nokožot upurus pie galvaskausa pamatnes, ir ļoti efektīgs tādēļ, ka plēsējs sasniedz smadzeņu centrus, kas atbild par elpošanu.

Vairošanās

Jauns sermulis

Sermulis ir ļoti teritoriāls un savā teritorijā necieš citus sermuļus no sava dzimuma. Vairojas reizi gadā. Pārošanās notiek pavasarī un vasaras sākumā. Mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem. Grūsnība (kopā ar garo latento periodu) ilgst 9 — 10 mēnešus. Mazuļi piedzimst nākamā gada pavasarī, metienā 3 — 18, vidēji 4 — 8 mazuļi. Mazuļus aprūpē abi vecāki, kuri līdz rudenim dzīvo kopā, bet vēlāk, mazuļiem kļūstot patstāvīgiem, atgriežas katrs savā teritorijā.

Interesanti fakti

Viduslaikos valdīja uzskats, ka sermulis tik ļoti uztraucas par sava kažociņa tīrību, ka nomirst, ja to nosmērē - līdz ar to tas bija "aristokrātiskās tīrības" simbols un ar sermuļādu izoderētas mantijas kalpoja kā monarhu regālija.[4]

Komentāri (0)  |  2012-05-31 01:56  |  Skatīts: 4913x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties


darba murgs




Strādāju par sisadminu vienā kantorī, regulāri sastopos ar lietotāju stulbumu.
Šodien atnāk pie manis viens tantuks un saka…

- Es apsēdos pie cita datora, pārnesiet uz turieni manu paroli.
- ?!?!? Kādēļ?
- Nu manējā tur neder.
- ievadiet savu lietotāja vārdu un paroli no vēcā datora, viss darbosies.

Paiet minūtes 15:
- Neizdodas...
- Kādu vārdu un paroli jūs ievadījāt?
- Savu... (nosauc savu vārdu un paroli)
- ?!?!? TĀ IR NO VECĀ DATORA?
- Nē, tas ir mans vārds un jaunā parole.
- Es taču jums teicu, lai ievadiet lietotāja vārdu un paroli no vecā datora!
- Es gribu, lai būtu tā kā rakstu un jaunu paroli.
- Labi.

Uztaisu jaunu lietotāju ar viņas jauno paroli.
- Nu, tikāt sistēmā?
- Kādā sistēmā?!? Man vispār vindovzā vēl neiegāja, raksta, ka kļūdaina
parole!
- Kādu paroli jūs ievadījāt?
- 19111976!
- Tak jūs prasījāt paroli ROMASHKA!
- Es jau pārdomāju.
- Es tūlīt pienākšu.

Aizeju pie šamās, rakstu lietotāja vārdu un paroli. Ielogojos sistēmā.
Nospiežu akordu:
- Kādu paroli vēlaties?
- 19111976.
- Tiešām? Jūs kārtīgi izdomājāt?
- Jā, es šito tiešām neaizmirsīšu.
- Labi.

Paiet apmēram 40 minūtes:
- Man vindovz neielādējas, saka, ka nepareiza parole.
- Kādu paroli jūs ievadījāt?
- (kaut kāds burtu salikums).
- Es taču jums uzliku 19111976!
- Bet es to nomainīju, lai jūs nezinātu!
- Nu tad ko jūs man zvanat???
- Es aizmirsu jauno paroli......
- KO?????
- Es aizmirsu jauno paroli.

Uzlieku viņai paroli 123456 un atslēdzu iespēju pašai nomainīt.
- Jūsu parole būs 123456! Nomainīt nevarēs, varat pat nemēģināt!
- Paldies.

Vēl pēc apmēram 10 minūtēm:
- Man meili pazuduši un visi dokumenti!
- Un tie tur bija?
- JĀ! Protams! Vecajā datorā.
- Bet jūs tagad esat pie vecā datora?
- Nē, pie jaunā...
- Un kā tie meili un dokumenti varētu nokļūt jaunajā datorā?
- Automātiski vajadzētu! Es par to grāmatā lasīju!
- Kādā? "Dators tējkannām"?
- Īsti neatceros, it kā nē.
- Labi, pārnesīšu jūsu datus.

Pārkopēju profilu, pielaboju, pārbaudu:
- Visi meili vietā?
- Jā, it kā.
- Un dokumenti?
- Jā.
- Un darbavirsmas attēls?
- Jā, paldies.
- No manis vēl kaut ko vajadzēs?
- Nē, ja nu kas, es piezvanīšu.
- Labi.

Pēc apmēram 15 minūtēm:
- Man bija pastakastīte uz inbox.lv, bet tagad tās nav. Kā tur tikt?
- Inbox.lv izmantošanu vadība ir aizliegusi.
- Bet.. man tur... darba lietas!
- Rakstiet vadībai!
- Jūsu vai manai?
- Mums ir viena vadība!
- Bet kas?
- Tak vienalga, kaut direktoram vai nodaļas priekšniekam!
- Labi...

Zvana šefs:
- Uztaisi viņai pastakastīti, pieriebās jau...
- Labi.

Taisu viņai pastakstīti outgļukā.
- Adrese?
- (nosauc pastakastīti)
- Parole?
- Es neatceros... Vai tad jūs neziniet?
- !?!?! No kurienes? Es par jūsu personīgajām pastakastītēm neatbildu.
- Bet jūs esat sisadmins! Izdariet kaut ko!
- Griezieties pie inbox.lv administrācijas.
- Kāds tur telefona numurs?
- Nav ne jausmas.
- Jūs vispār kaut ko varat?
- Jā, aiznest šefam izdruku par pēdējām jūsu apmeklētajām lapām.

Nosarka kā biete: - Bet neviens neredzēja, kur es eju.
- Es visus brīdināju mēnesi atpakaļ, ka serveris glabā apmeklēto lapu vēsturi. Kurš
kur līdis. Jūs sanāksmē nebijāt?
- Biju... Tad jūs to paroli sameklēsiet?
- Nē.

Piecas minūtes, zvana šefs:
- Sameklē tai job...ai paroli.
- Es pamēģināšu, bet neapsolu.
- Izdomā kaut ko!

Šefs parasti ir labsirdīgs un atsaucīgs cilvēks, bet šitā vecene novedusi viņu līdz
baltkvēlei. Izvelku paroli no vecās sistēmas.
- VISS!? Tagad VISS?
- Jā, paldies. Bet jūs tiešām varat paskatīties, kur kurš ir līdis?
- Protams!
- Bet var izdarīt tā, lai neviens neredzētu, kur es eju?
- Var, bet tur vajag GTO un pamācību.
- Kas ir GTO?
- Gastronoms tur! O!
- Kāpēc O?
- Tas ir joks, nevar tā izdarīt.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka lietot internetu personīgām lietām pie mums AIZLIEGTS!
- Kurš par to atbild?
- Es!
- Skaidrs, tikai neziņojiet par mani direktoram.
- Es padomāšu.
- Paldies.
- Nav par ko.

Eju pie šefa, skatamies izdruku, visādi iepazīšanās portāli un cita draza. Ja
skatās pēc trafika, varētu padomāt, ka filmas pumpē.
- Viņa vispār strādā? - jautā šefs.
- Nez, varbūt arī strādā.
- Lapas nogriezt vari?
- Protams.
- Tikai tai durai nesaki, piesiesies pēc tam.
- Ok.

Aizveru visas XXX un iepazīšanās lapas.
- Man internets nestrādā, - atkal pazīstama balss.
- Viss vai tikai atsevišķas lapas?
- Viss.
- Kādu lapu mēģinājāt?
- .......... vienalga kādu.
- Pamēģiniet atvērt www.lv, strādā?
- Jā.
- Tātad internets strādā, nosauciet konkrētu adresi, kura nestrādā.
- ........... eeeessss ne-ne-neziiinu..... piemēram draugiem.lv.
- Ko raksta?
- Akses denaid.
- Un ko tas nozīmē? (šī par tekstu tulkotāju strādā)
- Pieeja liegta.
- Tas nozīmē, ka jums nav tiesību izmantot šo resursu.
- Kāpēc?
- Lapas saturs saistīts ar iepazīšanos, čatiem un tamlīdzīgām lietām. Un serveris
nelaiž cauri.
- Pie kā man vērsties?
- Pie Proksī-servera.
- Bet kāds viņam numurs?

IT-departamenta puiši krita zem galdiem no smiekliem. Uzgriežu kaut kādu numuru. Nodaļā klātesošie rēc. Šī trāpa uz recepšenu un prasa:
- Sveiki, es vēlos runāt ar Proksī-Serveri!
- ...... Tas nav iespējams!
- Kāpēc? Viņa nav? Vai arī kļūdījos ar numuru?
- Nē, ir, taču baidos, ka atbildēt nevarēs...
- Nododiet viņam, lai atzvana man steidzami. - Šī atstāj savas koordinātas un nomet klausuli.
- Vēlāk atzvanīšot. vai arī pati vēlreiz piezvanīšu!

Vairāk tantuks mūsu nodaļā nav rādījies. Un šitā gandrīz katru dienu. Vēl runā, ka sisadminiem haļavnais darbs...
Komentāri (0)  |  2012-05-29 06:59  |  Skatīts: 873x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties


bērna loģika



Meita: Tēti, kas ir padauza?
Tētis: Ak, Dievs! Kur tu dzirdēji šo vārdu?...

M.: Bērnudārzā. Jānīts teica, ka es esmu padauza. Jo es vinjam vairāk nedodu. Bet dodu Pēterītim.
T.: KO?!
M.: Mīksto lācīti. Nedodu spēlēties ar mīksto lācīti.
T.: Ak, Kungs! Muļķis tas tavs Jānīts. Bet padauza, tā ir slikta sieviete, lūk kas tā tāda ir!
M.: Slikta? Kāpēc?
T.: Tāpēc ka tā ir pārdodama.
M.: Tātad Māras tante arī ir padauza? Viņa taču pārdod veikalā. Tātad pārdodama.
...
Komentāri (0)  |  2012-05-29 06:40  |  Skatīts: 869x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.



Komentāri (0)  |  2012-05-29 04:51  |  Skatīts: 757x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties


kinkažu


Evolūcija

Ārēji kinkažu ir ļoti līdzīgs olingam, abus bieži nepieredzējuši novērotāji mēdz sajaukt. Tomēr ģenētiskie pētījumi ir pierādījuši, ka kinkažu ir bijuši paši pirmie, kas atdalījušies no aizvēsturiskā kopējā jenotu dzimtas priekšteča, un tas nav tuvradniecīgs ne arvienu citu sugu jenotu dzimtā.[3] Ārējā līdzība starp olingu un kinkažu ir piemērs paralēlai evolūcijai, ko nosaka dzīves veids un apstākļi. Kinkažu no olinga var atšķirt pēc astes, kas kinkažu ir ar tveršanas funkciju, kā arī kinkažu purniņš ir īsāks, tam ir ļoti gara mēle un zem astes nav smaržu sekrēta dziedzeri. Pasaulē ir tikai vēl viens plēsējs ar tvērējasti, un tas ir Dienvidaustrumāzijā dzīvojošais binturongs (Arctictis binturong).[3]

Kinkažu vēsturiskā izcelsmes vieta ir Centrālamerika, bet Dienvidameriku tas sāka apdzīvot pirms vairākiem miljoniem gadu.[3]

Izskats

Kinkažu savu tvērējasti izmanto tikai, lai pieturētos. Atšķirībā no primātiem aste nekad netiek lietota, lai satvertu barību

Kinkažu ir neliels augums, kas atgādina kaķi. Tā ķermeņa garums ir 42 - 57 cm, astes garums 40 - 56 cm, svars apmēram 2,7 kg.[4] Kinkažu ir ļoti gara mēle, salīdzinot ar paša mazo augumu, mēle sasniedz 13 cm garumu.[5] Kažoka matojums ir īss un mīksts. Tā krāsa ir brūna vai dzletenbrūna, ar gaišāku pavēderi. Pazodē, tuvu mutei kinkažu ir smaržu sekrēta dziedzeri, šādi dziedzeri ir arī uz vēdera. Tādējādi, kamēr kinkažu pārvietojas pa koka zariem, norīvējoties gar tiem, tiek atstātas smaržu pēdas. Kinkažu tā iezīmē teritoriju un savu ceļu kokos.

Kinkažu ir vairāki pielāgojumi dzīvei kokos; gara tvērējaste, ko reizēm sauc par "piekto kāju", izveicīgi, nagaini pirksti un apvēršamas pakaļkāju pēdas. Ārkārtīgi lokanais mugurkauls ļauj, turoties zaros ar kājām, kinkažu ķermeni pagriezt pa 180°. Šī īpašība piemīt tikai kinkažu jenotu dzimtā.[2]

Uzvedība

Kinkažu Kostarikas zvēru novietnē

Kinkažu apdzīvo dažādus mežus: sausos tropu mežus, Amazones lietus mežus, tropu mūžzaļos mežus un mežus stepju zonā, savukārt palmu džungļos dzīvot izvairās.[2]

Tas dzīvo pamatā kokos. Pa dienu tas atpūšas koka dobumā, izvairoties no tiešās saules gaismas. Tas bieži guļot acis aizsedz ar priekšķepām.[4] Naktī kinkažu dodas barības meklējumos. Kinkažu ir aktīvs no vakara līdz pusnaktij, un pēc tam atkal pirms saullēkta. Tas, izmantojot tvērējasti, veikli pārvietojas pa zariem, bet, kad jāpārkāpj uz otra koku, kļūst piesardzīgāks. Tas spēj arī pārlekt no viena koka uz nākamo.[4] Kinkažu veiklību kokā var salīdzināt ar primātiem. Nereti barojas kājām gaisā, ar asti un pakaļkājām karājoties zaros, bet ar priekškājām sniedzoties pēc augļiem. Kad pienāk rīts, atgriežas atpūsties savā migā.[2]

Kinkažu uzturas pa vieniem, pāros vai mazās grupiņās. Tipiska grupiņa ir viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem. Visa ģimene guļ kopā un palīdz viens otram sakopt kažokus.

Kinkažu dabīgie ienaidnieki ir lielie, plēsīgie putni un jaguārs.[2]

Barība

Kinkažu ir visēdājs, tas barojas ar augļiem, ziediem un lapām. Iemīlots auglis ir vīģe, kas Dienvidamerikas mežos ir pieejams visu gadu. Kinkažu garā mēle ir piemērota kukaiņu uzlasīšanai un nektāra iegūšanai. Iecienīti kukaiņi ir skudras. Kinkažu pie iespējas ēd arī medu un sīkus mugurkaulniekus un putnu olas.[5] Kinkažu ir iecienījis arī nenobriedušus kokosriekstus, par ko nepriecājas kokospalmu audzētāji.[2] Kinkažu pētījumos ir noskaidrojie, ka 90% no apēstās barības ir augļi.[5]

Kinkažu ir derīgi koku sēklu izplatītāji. Ēdot augļus, kinkažu apēd arī lielu daudzumu sēklu, kas dzīvnieka barības traktā paliek neskartas. Pētījumos atklāts, ka koku sēklas, izejot cauri kinkažu gremošanas sistēmai, labāk dīgst. Tā kā kinkažu barojas arī ar ziedu nektāru, to sejas apmatojumā sakrājas putekšņi, kas pēc tam tiek pārnesti uz nākošajiem ziediem.[2]

Vairošanās

Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem kinkažu tēviņi dzimumgatavību sasniedz ātrāk kā mātītes; tēviņi sasniedz 1,5 gadu vecumā, mātītes — 2,25 gadu vecumā. Gan mātītes, gan tēviņi pārojas ar vairākiem partneriem. Pārošanās var notikt jebkurā gada laikā, bet visbiežāk tas notiek augļu sezonā.[2]

Grūsnība ilgst 112 — 118 dienas. Piedzimst 1 - 2 nevarīgi, akli mazuļi. Jaundzimušie sver 150 —200 g. Pēc 7 — 19 dienām mazuļiem atveras acis. Pēc 7 nedēļām jaunie kinkažu sāk izmantot tvērējasti. Par mazuļiem rūpējas galvenokārt māte, tēviņš labprāt uzturas ģimenes tuvumā un dažreiz spēlējas ar mazuļiem.[2]

Maz zināms par kinkažu dzīves ilgumu dabā, bet nebrīvē tas var nodzīvot ilgāk par 55 gadiem.[2]

Komentāri (0)  |  2012-05-29 04:48  |  Skatīts: 6829x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties


jenots


Vēsture

Kārlis Linnejs jenotu klasificēja kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku un nosauca to par garastes lāci (Ursus cauda elongata)

Kolumbs bija viens no pirmajiem, kas eiropiešiem aprakstīja jenotu. Tā laika sistemātiķi piedēvēja jenotam radniecību gan ar suņiem, gan kaķiem, gan āpšiem un arī lāčiem.[3] Kārlis Linnejs klasificēja jenotu kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku, nosaucot to par Ursus cauda elongata (latviešu: garastes lācis), vēlāk desmitajā izdevumā tas tika nosaukts par Ursus lotor (latviešu: lācis mazgātājs).[3] Zinātnieks Gotlībs Stors 1780. gadā klasificēja jenotu kā jenotu ģints (Procyon) dzīvnieku, kas tulkojumā nozīmē "sunim līdzīgais" jeb "pirms suņa", vai arī Stors ņēma vērā jenota nakts dzīves veidu un iedeva tam zvaigznes Procyon vārdu.[3]

Evolūcija

Fosīliju atradumi Francijā un Vācijā pierāda, ka senākie jenotu dzimtas (Procyonidae) dzīvnieki ir dzīvojuši Eiropā vēlīnajā oligocēnā pirms 25 miljoniem gadu.[4] Aizvēsturiskā dzīvnieka galvaskauss un zobi liecin, ka jenotu un caunu dzimtai ir bijis kopējs priekštecis, toties DNS analīzes norāda par jenotu un lāču radniecību. Aizvēsturiskie jenoti ir šķērsojuši Beringa jūras šaurumu vismaz pirms 6 miljoniem gadu. Tie migrēja līdz Centrālamerikai, un tur izveidojās un attīstījās mūsdienās esošās jenotu dzimtas [suga]]s.[4] Degunlācīši un jenoti iespējams attīstījās no viena aizvēsturiskā dzīvnieka, kas piederēja Paranasua ģintj, un kurš dzīvoja pirms 5,2 - 6 miljoniem gadu.[4] Šis pieņēmums balstās uz morfoloģiskās analīzes datiem, toties tas ir pretrunā ar 2006. gada ģenētiskajām analīzēm, kas pierāda, ka jenoti ir tuvāki radinieki kakomiclijiem.[5] Lielākā daļa mūsdienu jenotu dzimtas sugu dzīvnieki dzīvo siltajos Centrālamerikas un Dienvidamerikas reģionos, toties parastā jenota (Procyon lotor) priekštecis pliocēnā pirms 2,5 miljoniem gadu, kā to pierāda fosīlie atradmi, migrēja ziemeļu virzienā, atstājot tropu un subtropu biomu.[6]

Izskats

Jenota raksturīgākā pazīme ir melnais, brillēm līdzīgais matojums ap acīm, ko mēdz saukt par "bandīta masku"

Jenots ir neliels dzīvnieks ar masīvu ķermeņa uzbūvi un salīdzinoši īsām kājām. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Vidējais ķermeņa garums bez astes ir 41 - 71 cm, astes garums 19 - 40 cm, bet visbiežāk tā nav garāka par 25 cm,[6] augstums skaustā 22 - 30 cm,[7] svars var būt 1,8 - 13,6 kg, bet parasti tas ir 3,6 - 9,0 kg. Vismazākie jenoti dzīvo Floridas dienvidos, toties ziemeļu pasugas ir lielākas.[4] Ziemas sākumā jenots var svērt 2x vairāk kā pavasarī, jo pirms ziemas tas uzkrāj tauku rezerves. Jenota svars ir ļoti mainīgs, to varētu nosaukt par vienu no mainīgākajiem dzīvniekiem pasaulē. Vissmagākais novērotais jenots ir svēris 28,4 kg.[8]

Visraksturīgākā ārējā jenota pazīme ir melnais matojums ap acīm, kas līdzinās maskarādes brillēm. Melno matojumu ap acīm bieži mēdz saukt par "bandīta masku". Ausis stāvas un nedaudz noapaļotas, to maliņa ir ar baltu matojumu. Astei ir gredzenveida krāsojuma matojums. Kažoka krāsa parasti ir pelēka, brūna vai pelēkbrūna. Vācijas jenotu populācijai ir ļoti tumši kažoki.[9] Kažoks ir dubults, apakšā ir bieza pavilna, kas sastāda 90% no visa matojuma, tās garums ir 2 - 3 cm.[4] Pavilna sargā jenotu no aukstuma, bet stingrākā un garākā akotspalva aizsargā pavilnu no samirkšanas.

Īpašības

Jenota priekšķepas plauksta ar labi saskatāmiem taustes matiņiem ap nagiem

Jenots spēj nostāties uz pakaļkājām, kamēr ar priekšķepām tas pārbauda vai manipulē ar dažādiem priekšmetiem.[6] Tā kā tā kājas, salīdzinot ar ķermeni, ir īsas, tas nespēj ātri skiet vai tālu lēkt. Jenots īsā distancē skrien ar ātrumu 16 - 24 km/st.[10] Tas labi kāpj kokā un, neskatoties uz savu masīvo augumu, spēj nokāpt no koka ar galvu uz leju. Jenots labi peld, un peldot tā ātrums ir 4,8 km/st.[8] Tas var atrasties ūdenī stundām ilgi. Jenotam ir ļoti laba siltumregulācija, tas var sevi atvēsināt gan svīstot, gan elsojot.

Tā kā jenots ir visēdājs, tā zobi nav tik asi un ilkņi nav tik gari kā tipiskiem plēsējiem, kā arī dzerokļi nav tik plati kā zālēdājiem. Jenotam ir izkopta vokalizācija, zinātnieki izšķir 13 dažādas skaņas, no kurām 7 tiek lietotas starp māti un mazuļiem. Viena no tām ir putniem līdzīgā vidžināšana, skaņa, ko izdod tikko dzimuši mazuļi.

Maņas

Vissvarīgākā jenota spēja un maņa ir tauste.[11] Priekšķepas ir īpaši jūtīgas, tās sargā stingra, izturīga, ragaina, bet plāna āda, kas samirkstot kļūst elastīga.[6] Jenota ķepām ir 5 pirksti, un starp tiem ir peldplēves. Apmēram 2/3 no plaukstas piemīt spēja sataustīt priekšmetu virsmu. Jenots spēj identificēt priekšmetu to aptaustot un pirms priekšmetam pieskaras ļoti jūtīgie matiņi, kas aug tieši virs nagiem.[6] Nagus jenots ievilkt nespēj. Lai arī vienu no pirkstiem jenots lieto kā īkšķi, tas nav īkšķis, kāds piemīt primātiem, līdz ar to arī ķepu spēja manipulēt priekšmetus ir ierobežota, salīdzinot ar primātiem.

Pastāv pieņēmums, ka jenots nav spējīgs atšķirt krāsas, tas visu redz zaļā gaismā. Lai arī jenots lieliski redz tumsā, tā redze tuvumā ir laba, bet tālumā tā ir vāja.[6] Jenotam ir lieliska oža, kas ir svarīgi pie savstarpējās komunikācijas. Savu teritoriju tas iezīmē gan ar sekrētu no dziedzeriem, kas atrodas zem astes, gan ar urīnu un fekālijām. Arī dzirde jenotam ir lieliska, izšķirot skaņas līdz 50 - 85 kHz un spējot sadzirdēt slieku zem zemes.[6]

Inteliģence

Jenots pie putnu barotavas Kvebekas piepilsētā

Ar jenotiem ir veikti tikai daži zinātniski eksperimenti, lai noskaidrotu to ineteliģenci un spēju mācīties. Jenotu lielā priekšrocība ir tauste. Zinātnieks H.B. Deiviss 1908. gadā pārbaudot jenotu inteliģenci, veica eksperimentu ar 13 sarežģītām atslēgām, no kurām jenots spēja atvērt 11, un visas atslēgas jenots atvēra ar mazāk kā 10 mēģinājumiem. Pēc tam, kad jenots bija apguvis atslēgu, viņš spēja šo pašo atslēgu atvērt arī tad, ja tā bija apgriezta kājām gaisā. Deiviss nonāca pie secinājuma, ka jenots spēj aptvert un izprast atslēgas mehānisma abstraktos principus un ka jenota mācīšanās ātrums un inteliģence bija vienlīdzīga ar rēzus pērtiķa spējām.[12]

Pētījumi 1963., 1973., 1975. un 1992. gadā koncentrējās uz jenotu atmiņas izpēti. Šajos pētījumos noskaidrojās, ka jenots spēj atcerēties uzdevumus, ko mācījies pirms 3 gadiem. Zinātnieka B. Pola 1992. gada pētījumā tika noskaidrots, ka jenots spēj nekļūdīgi atšķirt un pazīt vienādus un atšķirīgus simbolus pat pēc 3 gadu pārtraukuma, pirms tam tos mācoties īsu brīdi.[6] Jenots spēj arī saprast atšķirību starp 2 kastēm, kur vienā no tām ir ievietotas 2 vai 4 vīnogas, bet otrā 3 vīnogas.

Uzvedība

Jenoti ķiršos.

Kādreiz pastāvēja uzskats, ka jenots ir vientuļnieks, tomēr 1990. gadu pētījumos noskaidrojās, ka starp jenotiem pastāv specifiskas sociālas attiecības.[13] Radniecīgas mātītes, lai arī katra dzīvo atsevišķi, tomēr dzīvo vienā, kopīgā teritorijā, un reizēm mēdz satikties iemīļotās barošanās vai atpūtas vietās.[11] Neradniecīgi tēviņi bieži apvienojas vientuļo tēviņu kopienā, lai riesta laikā kopīgi aizsargātu iespējamo pārošanās teritoriju pret nepazīstamiem tēviņiem. Šādā grupā var būt līdz 4 tēviņiem. Tā kā tēviņi var būt agresīvi pret svešiem mazuļiem, tad mātītes izolējas no pārējiem jenotiem, kamēr mazuļi ir ļoti mazi un nevarīgi.[6]

Jenotu teritorijas lielums var būt ļoti atšķirīgs, tas atkarīgs no jenota dzimuma, vecuma un barības resursiem. Pieauguša indivīda teritorija var būt 2x lielāka kā jaunam jenotam. Dakotas ziemeļu prērijās jenota tēviņa teritorija variē no 6,7 līdz 49,5 km2, bet mātītes teritorija 2,3 - 16,3 km2. Purvainajā Ēri ezera apkārtnē vidējais teritorijas lielums ir 0,49 km2.[8] Jenoti ārpus riesta laika, ja barības resursi ir pietiekami, nav agresīvi un centīgi robežu sargātāji. Tie mēdz satikties, lai kopīgi ēstu, pagulētu un paspēlētos.[6] Tomēr apmēram 10 - 15% jenotu neatbilst tipiskajam uzvedības modelim.[14]

Barība

Jenots Ķelnes zoodārzā "mazgā" barību

Visbiežāk jenoti ir aktīvi nakts laikā, bet reizēm mēdz doties barības meklējumos arī dienas laikā. Tas ir visēdājs un 33% no apēstā ir dažādi augļi un augi, 40% bezmugurkaulnieki un 27% mugurkaulnieki.[6] Pavasarī un vasaras sākumā jenots pamatā pārtiek no kukaiņiem, tārpiem un citiem dzīvniekiem, kas pieejami šajā laikā. Vasaras beigās un rudenī jenots labprātāk ēd augļus, riekstus, piemēram, zemes riekstus un valriekstus. Tas izvēlas pēc iespējas treknāku un olbaltumvielām bagātāku barību, jo tiek uzkrāta tauku rezerve ziemai.[6] Pastāv uzskats, ka jenots lielus dzīvniekus kā putnus un zīdītājus ēd reti, jo priekšroku dod medījumam, ko vieglāk noķert. Tas īpaši ir iecienījis zivis un abiniekus. Kad dabā ir pieejami bagātīgi barības resursi, jenots kļūst izvēlīgs un individuāls, atšķirīgiem jenotiem, piemēram, var garšot atšķirīgi augļi.[8] Ziemeļu reģionos jenots guļ ziemas miegu tik ilgi, kamēr zemi klāj sniegs un barības meklēšana ir apgrūtināta.[8]

Barības mazgāšana

Jenots barību vienmēr pārbauda ar savām priekšķepām, to iztaustot, apgrozot, un daļas, kas viņam nepatīk, atdala un aizmet. Tā plaukstas kļūst īpaši jūtīgas zem ūdens, jo ūdens stingro ķepu ādu mīkstina. Tomēr nebrīvē novērotais jenotu ieradums, barību pirms apēšanas izmazgāt vai izmērcēt, nav novērots savvaļā.[7] Naturālists Žoržs Bufons (1707–1788) uzskatīja, ka jenotiem trūkst siekalu, ar ko samērcēt barību, tādēļ tie mērcē to ūdenī, bet tas neapšaubāmi neatbilst patiesībai.[7] Ir noskaidrots, ka nebrīvē jenots mērcē barību, ja ūdens tilpne nav tālāk par 3 metriem, un tiem labāk patīk tekošs ūdens.[8] Visplašāko piekrišanu ir ieguvis skaidrojums, ka jenots barību mērcē, imitējot barības meklēšanu ūdens tilpēs savvaļā. Šim skaidrojumam atbilst arī fakts, ka ūdens dzīvnieki tiek mērcēti daudz biežāk kā pārējā barība.[6]

Vairošanās

Jenotu ģimene kokā

Jenotu riests ir cieši saistīts ar gaišā dienas laika pieaugumu, tas sākas janvāra beigās un beidzas marta vidū.[6] Lai gan ir reģioni, kuros riesta sākšanos nevar izskaidrot ar saules gaismas pieaugumu. Pētījumos 1990. un 1992. gadā noskaidrots, ka mātītes sapārojas ar vairākiem tēviņiem,[15] kā arī, ja mātīte agri zaudē mazuļus, tā sapārojas atkārtoti. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz gada vecumā, tēviņi 2 gados.

Grūsnība ilgst apmēram 63 - 65 dienas. Parasti piedzimst 2 - 5 akli, kurli un nevarīgi mazuļi, bet ar viegli saskatāmu melno sejas matojumu.[6] To skaits var būt arī lielāks reģionos, kuros mazuļu mirstība ir augsta sakarā ar bargām ziemām un medībām. Jaundzimušie ir 9,5 cm gari un sver 60 - 75 g.[4] Mazuļus audzina tikai mātīte. Ausu kanāli atveras pēc 18 - 23 dienām, acis atveras dažas dienas agrāk. Kad mazuļi sasniedz apmēram 1 kg svaru, tie sāk apgūt alas apkārtni. Pieaugušu dzīvnieku barību tie sāk ēst pēc 6 - 9 nedēļām. Ar pienu māte tos zīda 16 nedēļas. Rudenī ģimene šķiras. Jaunās mātītes paliek mātes tuvumā, bet jaunie tēviņi migrē, meklējot savu teritoriju. Tomēr aukstajos reģionos ģimene bieži paliek kopā arī ziemas laikā, kopīgi iekārtojoties vienā migā, lai aizmigtu ziemas miegā.

Nebrīvē jenots var nodzīvot 20 gadus, bet savvaļā tie vidēji dzīvo līdz 3 gadiem. Ir zināms, ka puse no mazuļiem nesasniedz gada vecumu. Jenoti tiek medīti, tie aiziet bojā auto negadījumos un bargajos ziemas apstākļos. Dabīgie ienaidnieki jenotam ir lūši, koijoti un lielie, plēsīgie putni, kas pamatā medī mazuļus.

Parastā jenota pasugas

Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor)

Piecas jenota sugas, kas dzīvo nelielās teritorijās Centrālamerikā un Karību jūras salās, kādreiz tika uzskatītas par patstāvīgām jenotu sugām. Bet 2000. gados, veicot DNS pētījumus, tika noskaidrots, ka 4 no tām ir parastā jenota pasugas, un tikai viena - Kosumelas jenots (Procyon pygmaeus) ir atzīstama par patstāvīgu sugu. Tās ir Bahamu jenots (Procyon lotor maynardi), Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor), kas savstarpēji ir ļoti līdzīgi, tad Mariju salu jenots (Procyon lotor insularis), kas ir lielāks par pārējiem, un izmirušais Barbadosas jenots (Procyon lotor gloveralleni).[16] Ģenētiskie pētījumi pierādīja, ka starp Gvadelupas jenota un Bahamu jenota populācijām praktiski nav atšķirību. Šobrīd "Pasaules Zīdītāju sarkastā" (Mammal Species of the World) Gvadelupas jenots tiek sistematizēts kā Bahamu jenots, un nosaukums Procyon lotor minor tiek uzskatīts par Bahamu jenota Procyon lotor maynardi sinonīmu.[17]

Kopumā parastam jenotam ir 28 pasugas; 3 jaunas pasugas un 25 vecās pasugas.[18] Apmēram 15 pasugas savstarpēji ir ļoti līdzīgas un pamatā atšķiras ar kažoka krāsu, auguma lielumu un citām nelielām atšķirībām. Visbiežāk sastopamās jenota pasugas ir austrumu jenots (Procyon lotor lotor) un Misisipi ielejas jenots (Procyon lotor hirtus). Abiem kopīga iezīme ir tumša kažoka krāsa un garš matojums, bet Misisipi ielejas jenots ir lielāks par austrumu jenotu. Austrumu jenots ir sastopams visos ASV šatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Dienvidkarolīnai un Tenesijai dienvidos. Arī Misisipi ielejas jenots ir sastopams visos ASV štatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Luiziānai, Teksasai un Jaunmeksikai dienvidos.[4]

Komentāri (0)  |  2012-05-29 04:45  |  Skatīts: 3213x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties