enexxyy.1s.lv

Izskats

Pelēkā vilka auguma izmēri ir ļoti dažādi, atkarībā, kādas pasugas vilks un kādā biomā tas dzīvo. Augstums skaustā variē no 60 - 95 cm, svars no 20 - 68 kg. Vilks ir lielākais suņu ģints savvaļas dzīvnieks. Lielākie vilki dzīvo Aļaskā, Kanādā un Krievijā. Smagākie nomedītie vilki ir datēti Aļaskā (79 kg) un Ukrainā (86 kg). Mazākie pelēkie vilki ir arābu vilki, arābu vilka mātīte var svērt pat tikai 10 kg. Visiem pelēkajiem vilkiem mātītes ir vieglākas par tēviņiem par apmēram 20%. Mātītēm ir arī šaurāki purni un galvas, nedaudz īsākas kājas un mazāk masīvi pleci. Kopumā visiem vilkiem ir spēcīgs augums, ar paaugstinātu skaustu, garām, spēcīgām kājām un izteikti kuplu asti. Ķermeņa garums ir robežās no 1,3 līdz 2 metriem, mērot no degungala līdz astes galam. Astes garums parasti ir viena ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma.

Pelēkā vilka skelets ir būvēts tā, lai tas spētu ilgi un nenogurstoši skriet. Vilki var ilgstoši skriet ar ātrumu 10 km/h, īsās distancēs ātrums var sasniegt 65 km/h. Ir zinātnieku datēts vilku mātītes lēciens, uzbrūkot medījumam, kas sasniedza 7 metrus.

Pelēkā vilka ķepas ir veidotas tā, lai varētu iet pa jebkādām virsmām, vilks ļoti labi var skriet pa sniegu. Starp katru pirkstu vilkam ir neliela ādas kroka, kas it kā veido pleznas efektu. Priekškājas ir lielākas nekā pakaļkājas. Pelēkajam vilkam atšķirībā no koijota un suņa, karstumā nesvīst ķepas.

Vilka kažoks ir dubults, ar blīvu un siltu pavilnu, un garāku, asāku akotspalvu, kas lieliski sargā vilku no lietus ūdeņiem, sniega un dubļiem. Pavasarī vilks nomet pavilnu. Pavilna parasti ir pelēkā krāsā, neatkarīgi kāda būtu akotspalva, kas variē no pelēkas līdz pelēkbrūnai un brūnai.

Ieradumi

Vilks ir bara dzīvnieks. Vientuļi vilki mēdz būt ļoti reti. Vientuļnieki parasti ir veci dzīvnieki, kas izdzīti no bara, vai jauni tēviņi, kas meklē savu teritoriju. Vilku bars nav tik kompakts un vienots kā Āfrikas savvaļas suņiem vai hiēnām, bet vilku bars ir noturīgāks nekā koijotu bars. Parasti barā dzīvo pieaugušu vilku pāris un viņu bērni, visi bara locekļi ir viena ģimene. Vilki sasniedz "pilngadību" tikai divu gadu vecumā. Visi palīdz audzināt mazos kucēnus. Bara lielums ir mainīgs, ko nosaka vairāki faktori; vilku vecums, individuālās īpašības un barības daudzums teritorijā. Barā var būt no 2 - 20 vilkiem. Reizēm mēdz būt ļoti lieli bari - 1967. gadā Aļaskā tika reģistrēts vilku bars ar 36 vilkiem. Lielākā daļa vilku pāru ir monogāmi, bet ir arī izņēmumi. Jaunākie vilki pakļaujas saviem vecākiem. Sasniedzot dzimumbriedumu, tie pamet baru. Ir zināmi atgadījumi nebrīvē, kad vilku baram pieaugot, meita nogalina māti, bet dēls nogalina tēvu, un vecākie bērni pārņem bara vadību. Savvaļā jaunie vilki meklē savu pāri un teritoriju. Vilki atšķirībā no citiem dzīvniekiem mēdz nogalināt vājākos savā barā, piemēram, kucēnu epileptiķi vai lamatu sakropļotu, vai sašautu, savainotu vilku^[2].

Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz 200 km². Vilku bars nepārtraukti pārvietojas, lai medītu. Katru dienu tas "izķemmē" apmēram 9% no teritorijas - apmēram 25 km dienā. Vilku bars necieš nepazīstamus vilkus savā teritorijā. Satiekoties ar svešinieku, tas parasti tiek nokosts. Teritorijas robežas tiek iezīmētas ar urīnu, kā arī vilki teritoriju iezīmē vokāli - gaudojot. Gaudošana norāda bara izmēru un atrašanās vietu, pēc tās vilki var izskaitļot teritorijai pieguļošo "buferzonu", lai izvairītos no sadursmēm. Vientuļš vilks reti atbild ar gaudošanu, tas klusējot izvēlas sev drošāko ceļu.

Reizi gadā vilkiem piedzimst kucēni. Tēviņam reizēm ir vairākas mātītes (harēms), tad metieni ir vairāki. Grūsnības periods ilgst 60-63 dienas. Parasti piedzimst 5-6 akli un kurli kucēni. Kucēni dzimst midzenī, kas tiek ierīkots attālākās meža nomalēs, salās, purvu malās. Bieži vilku midzeņi ir sastopami iedobēs zem kritušiem kokiem, retāk tiek izmantotas citu dzīvnieku izveidotās alas. Tas parasti atrodas ūdens tuvumā. Midzenī kucēni paliek apmēram 2 mēnešus. Vilki aug lēnāk nekā koijoti vai savvaļas suņi. Mātīte baro kucēnus ar pienu apmēram 2 nedēļas. Pirmās nedēļas mātīte paliek pie bērniem, bet bars tos apgādā ar barību. Kad kucēni ir 2 mēnešus veci, tos sāk ņemt līdzi, bet tie tiek atstāti kādā klusākā vietā, kamēr pieaugušie medī. Ar kucēniem vienmēr paliek kāds pieaugušais - "aukle", kas tos pieskata. Pēc dažām nedēļām tiem jau atļauj piedalīties medībās, ja tie spēj izskriet līdzi^[3]. Vilki savvaļā dzīvo 6 - 10 gadus, nebrīvē tie var nodzīvot divreiz ilgāk. Kucēni bieži nesasniedz briedumu, jo tie var nomirt tādēļ, ka trūkst barības, tie var krist par upuri lāčiem, tīģeriem vai citiem vilkiem.

Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Tas galvenokārt medī stirnas, staltbriežus, meža cūkas un mājdzīvniekus — aitas, kazas, teļus un citus mazos mājlopus — vistas, kaķus u.c. Ķer arī sīkākus zīdītājus — lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus, peles un žurkas. Barības trūkuma apstākļos ēd arī kritušus dzīvniekus (maitas).

Vilku izplatība

Vēsturiski vilku izplatība zīdītāju starpā ieņēma otro vietu teritorijas ziņā pēc cilvēka, aptverot Ziemeļu puslodes lielāko daļu. Eiropā vilks lielākoties sastopams tikai Spānijā, Portugālē, Itālijā, Polijā, Skandināvijā, Austrumeiropā un Krievijā. Latvijā šobrīd ir 500 - 600 vilku ^[4]. Latvijas teritorijā dzīvo Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus).

Āzijā vilki apdzīvo visu ziemeļu daļu - no Krievijas līdz Ķīnai. Ziemeļamerikā tas sastopams no Aļaskas līdz Meksikai.

Izskats

Āzijas dingo ir mazāki par Austrālijas dingo

Austrālijas dingo

Dingo augstums skaustā ir aptuveni 48 - 58 cm, svars 23 - 32 kg, lai gan ir datēti indivīdi, kas svēruši apmēram 55 kg^[3]. Dingo no Austrālijas dienvidiem ir nedaudz mazāki nekā dingo, kas dzīvo Austrālijas ziemeļos un rietumos, toties Āzijas dingo ir mazāki par Austrālijas dingo^[4]. Salīdzinot ar līdzīga auguma mājas suni, dingo ir garāka purna daļa, lielāki zobi, garāki ilkņi, plakanāks galvaskauss, ar lielāku pakausi^[4]. Dingo zobi ir veidoti tāpat kā pelēkajam vilkam^[3]. Dingo smadzenes ir par 25% mazākas nekā vilku smadzenes, toties par 15 - 20% lielākas kā sarkanajiem suņiem.

Dingo kažoks visbiežāk ir dzeltenpelēkā krāsā, bet ir sastopami arī rudi, smilšu krāsas, gandrīz balti vai melni dingo. Ir datēti arī albīni dingo^[3]. Dingo ķepas ir baltas, kā arī astes gals ir balts. Tā ausis ir smailas, aste kupla. Uz pakaļkājām tam nav liekā pirksta, kas ir raksturīgs mājas sunim^[3].

Ieradumi

Dingo visbiežāk ir sastopams viens pats, lai gan tas pieder pie neliela ģimenes bara, kas sastāv no 3 līdz 12 dzīvniekiem. Bara dzīvnieki mēdz sastapties ik pa laikam, neveidojot ciešas attiecības, lai gan ir dingo, kas veido ilgstošu attiecību pārus. Sociālās attiecībās dingo ir līdzīgs koijotam. Kopumā to ieradumi ir līdzīgāki pelēkajam vilkam nekā mājas sunim. Ja barā bez dominantā pāra dzīvo citi dingo, tie palīdz audzināt jauno paaudzi.

Dingo bara teritorija nav atkarīga no bara izmēra, tas ir vairāk saistīts ar medījuma resursu daudzumu teritorijā. Austrālijas dienvidteritoriju dingo teritorijas ir vislielākās. Dingo ir nenogurdināms skrējējs un ik dienas pieveic lielus attālumus. Ir datēti dingo pārceļojumi 250 km attālumā^[4]. Ziemā dingo migrē no iekšzemes apgabaliem uz kontinenta piekrasti.

Dingo neprot riet, viņi gaudo apmēram tāpat kā vilki vai arī smilkst. Zinātnieki izšķir 10 dažādus dingo gaudošanas veidus. Tā kā dingo bars dzīvo izklaidus, tas sazinās savā starpā gaudojot^[4].

Diēta

Pētot dingo diētas ieradumus, ir pētīti vairāk kā 170 dažādi dzīvnieki. Dingo diēta ir ļoti plaša, tas ēd gan kukaiņus, gan medī bifeļus. Medību ieradumi variē atkarībā no apdzīvotās teritorijas. Austrālijas ziemeļu purvājos visbiežāk tiek medītas zosis, žurkas un vallabiji. Toties centrālajā Austrālijā tiek medīti truši, garspalvainās žurkas, peles, ķirzakas un ķenguri. Ziemeļrietumu daļā dingo medī sarkanos ķenkurus, bet dienvidaustrumu daļā vallabijus, posumus un vombatus^[4].

Āzijā dingo dzīvo tuvāk cilvēkiem, un barojas ar rīsiem, augļiem un cilvēku atkritumiem. Taizemē un Sulavesi tie medī kukaiņus, žurkas un ķirzakas^[4].

Kad tiek medīti mazie dzīvnieciņi, piemēram, truši, dingo medī vienatnē, bet medījot lielāku dzīvnieku kā ķenguru, dingo apvienojas barā. Austrālijas dingo reizēm mēdz apvienoties, lai nomedītu kādu mājlopu. Dingo tāpat kā mājas suņi var iztikt ar sīkāku medījumu, kas ir atšķirīgi no pelēkā vilka. Dingo medī līdzīgi visiem suņu ģints dzīvniekiem, dzenot un nokausējot medījumu, uzbrūkot medījums tiek nokosts, iekožotos rīklē vai kaklā.

Reprodukcija

Dingo kucēni nobriest ātrāk nekā pelēkā vilka mazuļi

Dingo vairojas vienu reizi gadā tāpat kā vilki. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi no 1 - 3 gadu vecuma. Vairošanās sezonā bara dominantās mātītes sāk meklēties ātrāk nekā pārējās mātītes. Grūsnības periods ilgst 61 - 69 dienas, parasti piedzimst 5 kucēni. Biežāk piedzimst mātītes nekā tēviņi. Kucēni parasti pedzimst periodā no maija līdz jūlijam. Dienvidaustrumāzijas dingo vairošanās sezona nav noteikta, tā var būt visu gadu. Kucēni parasti piedzimst alā. Jaunie dingo nobriest ātrāk nekā vilku mazuļi. Dingo pamet savu dzimto baru 3 - 6 mēnešu vecumā, lai gan ir jaunie dingo, kuri paliek kopā ar ģimeni līdz 12 mēnešu vecumam^[4].

Izskats

Zelta šakālis Tanzānijā

Zeltainais šakālim ir īsa, asa spalva. Kažoks parasti ir no dzeltenīga līdz blāvi zeltainam tonim ar brūnu akotspalvu. Apspalvojuma krāsa atkarībā no sezonas un reģiona variē.

Zeltainā šakāļa ķermeņa garums ir 70 - 105 cm, astes garums apmēram 25 cm, augums skaustā ir 38 - 50 cm, svars 7-15 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Āfrikā dzīvojošie šakāļi ir lielāki nekā Āzijā dzīvojošie. Mātītēm ir 4-8 piena dziedzeri^[2].

Ieradumi un reprodukcija

Zeltainais šakālis ir izteikti monogāms. Lielākajā daļā šakāļu ģimenēs bez galvenā pāra mēdz būt vēl viens vai divi pieauguši šakāļi, kas palīdz audzināt bērnus. Tie parasti ir jau pieaugušie bērni, kas nav izveidojuši vēl savas ģimenes.

Ģimenei ir sava teritorija, kas tiek rūpīgi sargāta no citiem zvēriem, visi ģimenes locekļi, gan tēviņi, gan mātītes teritoriju iezīmē ar urīnu^[2].

Vecāki mazuļiem izrok ala. Grūsnības periods ilgst 63 dienas, parasti piedzimst 2-4 kucēni, kurus māte baro ar pienu 50-90 dienas. Mazuļi piedzimst 250 g smagi, piedzimstot tie ir akli un kurli, acis atveras pēc 10 dienām. Dzimumbriedumu šakāļu mātītes sasniedz 11 mēnešu vecumā, tēviņi 2 gadu vecumā^[2].

Diēta

Zeltainais šakālis ēd visu, ko var atrast. Tas ir visēdājs. Tā diēta sastāv no apmēram 54% gaļas un 46% dažādas veģetācijas. Šakālis medī nelielus dzīvniekus: trušus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un mērkaķus. Šakālim ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm šakālis nomedī dzīvniekus, kas ir 4 līdz 5 reizes smagāki par šakāli. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, kā, piemēram, gazeles, antilopes un citi. Šakālis parasti medī viens, bet reizēm tie veido medību grupas.

Ja šakālim būs iespēja, tas nozags medījumu lielajiem plēsējiem kā lauvām un tīģeriem, sagaidot brīdi, kad lielie plēsēji ir paēduši. Šakālis neapēsto barību norok un paslēpj no citiem plēsējiem, lai vēlāk atgrieztos pie krājuma^[2].

Sistemātika

Lai arī par šakāļiem sauc gan zeltaino šakāli, gan melnmuguras šakāli, gan svītraino šakāli, tomēr ģenētiskie pētījumi liecina, ka zeltainais šakālis nav tuvs radinieks pārējiem šakāļiem. Tas ir tuvāks radinieks koijotam, pelēkajam vilkam un sunim^[3]. Ir zinātnieki, piemēram Konrāds Lorencs, kas uzskata, ka mājas suns ir cēlies no šakāļa, nevis no pelēkā vilka, un vilka asinis sunim ir pievienojušās vēlāk, ar to krustojoties. Tomēr šī hipotēze vēlāk tika noraidīta, jo zelta šakālis ir mazāk sociāls kā mājas suns, un to gaudošanas veids ir atšķirīgs^[4].

Zeltainajam šakālim ir 13 pasugas^[5].

Izskats un ieradumi

Japānas jenotsuns kokā

Jenotsuņa ķermeņa garums ir apmēram 65 cm, astes garums 15 - 23 cm, svars pavasarī 4 - 6 kg, ziemā 7 - 12 kg. Tas ir mazākais no visiem savvaļas suņu dzimtas dzīvniekiem, kas dzīvo Latvijā. Galva tam ir neliela, ar nelielām ausīm un īsu, smailu, purnu, uz vaigiem tam ir raksturīga kupla pagarinātu spalvu aploce. Aste kupli apmatota, vidēji gara, nokarena. Kājas ļoti īsas; tās klātas ar cieši pieguļošu, īsu vilnu. Pārējais jenotsuņa apspalvojums ir kupls, biezs un garš, ar stingru akotspalvu. Ziemā tas ir biezāks nekā vasarā. Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē ir brūna, ar pelēcīgu vai rūsganu piejaukumu, uz muguras un pleciem vienmēr uzkrītoši tumši brūna. Krūtis tumšākas, bet vēders gaišāks - pelēkdzeltens, kājas melnas. Sejas un vaigu spalvas kontrastējošs: balts purns, balta „vaigubārda", kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas „maska" ir jenotam. Jenotsunim ir laba oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja. Tas pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld^[2].

Jenotsuns ir visēdājs. Tas medī dažādus bezmugurkaulniekus, vardes, ķirzakas, grauzējus un putnus, un ēd dažādas sēklas, augļus un ogas. Tie jenotsuņi, kas dzīvo tuvu okeānam ēd arī krabjus, garneles, gliemenes un zivis. Jenotsunim ir nelieli zobi, kas piemēroti kukaiņu un sīkas barības ēšanai.

Jenotsuns ir mierīgs, un tam nav raksturīga agresīva uzvedība. Tas briesmu gadījumā nevis bēg, bet slēpjas, ja nav kur paslēpties, izliekas miris. Jenotsunim ir asi un līki nagi, tādēļ tas var uzkāpt arī kokā un noslēpties no vajātājiem. Kokos tāpat kā jenotsuņi var uzkāpt arī pelēkās lapsas.

Jenotsuns ziemu pavada alā guļot, un tas ir vienīgais suņu dzimtas dzīvnieks, kuram ir šāds ieradums. No uzkrātajām zemādas tauku rezervēm jenotsuns var iztikt līdz 60 dienām^[3].

Reprodukcija

Jenotsuns veido monogāmus pārus uz mūžu. Reizēm pārošanās sezonā, starp jenotsuņu tēviņiem izceļas cīņas par mātītes labvēlību. Pārošanās sezona sākas, kad pavasarī jenotsuņi mostas no ziemas miega un iznāk no savām migām. Grūsnības periods ilgst apmēram 60 dienas. Parasti piedzimst 6 - 7 kucēni, reizēm arī vairāk^[2]. Tēviņš palīdz mātītei audzināt kucēnus, pienesot barību iesākumā mātītei un vēlāk visai ģimenei. Tēviņš viens pats dodas medībās pirmās 50 dienas. Jenotsuņu mazuļi turpina zīst pienu arī pēc tam, kad jau ir pieraduši pie pamatbarības. Jenotsuņu māte zīdamazuļus apmēram 8 nedēļas, tas ir daudz ilgāk kā citiem dzīvniekiem suņu dzimtā. Dzimumbriedums tiek sasniegts, kad jenotsuņi ir vecāki par vienu gadu.

Jenotsuns Latvijā

Jenotsuns Latvijā pirmo reizi parādījās 1943. gadā. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā jenotsuni neviens vēl nebija redzējis. Tie bija ieklīduši no Krievijas, kas dzīvniekus savā Eiropas daļā bija ievedusi no Usūrijas apgabala. Latvijā 1948. gadā arī tika ievests Usūrijas jenotsuns (Nyctereutes procyonoides ussuriensis) - jenotsuņu (Nyctereutes procyonoides) viena no sešām pasugām. Ievešanas mērķis bija ieviest vērtīgu kažokzvēru. Jenotsuņa kažokāda ir skaista, bieza, silta un mitrumizturīga.

Dažu gadu laikā jenotsuņi savairojās. Iesākumā to medības bija aizliegtas, tad tos sāka medīt, bet vēl pēc dažiem gadiem jenotsuņus medīja jebkurā gadalaikā, tos bez žēlastības iznīcināja. Tie bija kļuvuši par kaitniekiem. Nostiprinājās uzskats, ka jenotsuns negausīgi izēd vietējo faunu, samazinot medījamo putnu skaitu. Turklāt jenotsuņi tika apvainoti dažādu slimību izplatīšanā, kā kašķis, trakumsērga un citas lipīgās slimības. Jenotsuņus drīkstēja medīt visu gadu. Jenotsuņus medīja arī pavasarī, pat mātes ar zīdāmiem mazuļiem, medīja arī mazuļus. Jenotsuņus šāva, sita ar kokiem, izraka no alām, ķēra ar suņiem. Briesmu gadījumā jenotsuns parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties. Ja tam nav kur paglābties, viņu spēj noķert jebkurš medību suns, pat veiklāks cilvēks var noskriet jenotsuni. Jenotsuns mēdz pieplakt pie zemes un nekustīgi gulēt, izliekoties beigts.

Kopš 1993. gada jenotsuņu medīšana vairošanās sezonā Latvijā ir aizliegta. Šobrīd nav daudz tādu mednieku, kas joprojām domātu, ka jenotsuns ir kaitīgs vietējai faunai, otrkārt, jenotsuņa tauki vairs netiek (vismaz Latvijā) izmantoti tautas medicīnā, lai ārstētu plaušu kaites, treškārt, siltajā sezonā nogalinātu dzīvnieku kažokādas ir nekvalitatīvas, ceturtkārt, pieprasījums pēc kažokādām ir būtiski samazinājies. Šobrīd oficiālais jenotsuņa statuss Latvijā - nelimitēti medījams dzīvnieks^[4].

Jenotsuns Eiropā

Laikā no 1931. gada līdz 1955. gadam jenotsuns kā vērtīgs kažokzvērs tika ievests Krievijas Eiropas daļā no Sibīrijas. Tas ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos. Latvijā 1948. gadā tika ievesti 33 jenotsuņi, 1960. gadā Latvijā tika nomedīti 4210 jenotsuņi. No Latvijas tas izplatījās Igaunijā un Lietuvā, tālāk tas nokļuva Somijā, un šobrīd tas ir sastopams gan Francijā, gan Rumānijā, gan Itālijā un Šveicē^[1].