enexxyy.1s.lv

Vēsture

Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka ķenguri ir dīvaini dzīvnieki. Pirmajos ķenguru aprakstos tiek rakstīts, ka tie ir dzīvnieki ar briežu galvām bez ragiem, stāv uz divām kājām kā cilvēki un lec kā vardes. Pirmais ķengurs, kas tika aizvests uz Eiropu, lai to publiski izrādītu, bija Džona Gora 1770. gada medību trofeja.^[1] Uz Eiropu tika atvesta dzīvnieka āda un galvaskauss, un demonstrācijai tika pagatavots izbāzenis. Turklāt taksodermists, kas strādāja pie izbāzeņa, nekad dzīvu ķenguru nebija redzējis.

Izskats

Īstie ķenguri ir vislielākie somaiņi ķenguru dzimtā un somaiņu infraklasē. Tiem ir lielas, spēcīgas pakaļkājas un lielas pēdas, kas piemērotas lēkšanai. Tiem ir gara, muskuļota aste, kas notur ķenguru līdzsvarā un pret kuru ķengurs atspiežas stāvot. Un tiem ir salīdzinoši maza galva. Kā visiem somaiņiem ķenguru mātītēm uz vēdera ir soma, kurā tiek nēsāts līdzi mazulis.

Uzvedība

Ķenguri var sasniegt ievērojamu ātrumu, lecot uz divām kājām. Pastaigas solis ķenguram ir apmēram 20 - 25 km/st, bet bēgot īsā distancē tas sasniedz 70 km/st. Distancēs līdz 2 kilometriem, ķengurs var skriet ar 40 km/st.^[2] Lēciens ir 6 - 7 metrus garš, bet no paugura uz leju tēviņš var aizlēkt līdz 12 metriem. Augstumā tēviņš bez piepūles var pārlekt 2,5 m žogu. Aizstāvoties ķengurs sper ar pakaļkājām. Trieciens ir tik spēcīgs, ka cilvēkam var salauzt galvaskausu. Ķenguri bieži, bēgot no suņiem un dingo, glābiņu meklē kādā ūdenstilpnē. Iebridis līdz krūtīm ūdenī, tas stabili nostājas uz pakaļkājām, atbalstoties pret asti, un gaida vajātāju. Ja dingo tam tuvojas, tad ķengurs to saķer ar priekškājām un slīcina, turot tā galvu zem ūdens tik ilgi, kamēr suns aizrijas ar ūdeni.^[3]

Vidējais ķengura dzīves ilgums savvaļā ir 4 - 6 gadi.^[4]

Ķengura ienaidnieki

Ķenguriem ir tikai daži dabīgie ienaidnieki. Daži nozīmīgi plēsēji, kas regulēja ķenguru populāciju, mūsdienās ir izmiruši, kā, piemēram, Tasmānijas tīģeris (Thylacinus cynocephalus). Citi lielie plēsēji izmira pirms 46 000 gadu, kā somainā lauva (Thylacoleo carnifex). Tomēr līdz ar cilvēku ierašanos Austrālijā pirms 50 000 gadiem ķenguru populāciju iespaido arī cilvēka faktors. Pirms 5000 gadiem kontinentā ieradās dingo un kļuva par galveno ķenguru ienaidnieku. Mazākiem ķenguriem ir bīstami arī krokodili un varāni.

Barība un zobu anatomija

Dažādu sugu ķenguriem ir atšķirīgi ēšanas ieradumi, lai gan visis ir veģetārieši. Piemēram, austrumu pelēkais ķengurs ir izteikts zālēdājs, toties rudais ķengurs barojas arī ar dažādu'krūmu dzinumiem un zariem. Daudzas ķenguru sugas ir aktīvas nakts un krēslas laikā, pa dienu atpūšoties krūmu ēnā.

Tā kā ķenguri ganās, ēdot dažādas stiebrzāles, to priekšzobi ir veidoti tādā veidā, ka spēj nokost zāli tuvu pie zemes, bet dzerokļi zāli samalt un sakošļāt. Ķengura apakšžoklis ir daudz īsāks kā augšžoklis, to kompensē garie apakšžokļa priekšzobi, līdz ar to ķenguram veidojas dziļš sakodiens.^[5] Ķenguriem nav ilkņu, un starp priekšzobiem un dzerokļiem veidojas atstarpe. Silīcijs, ko satur zāle, aktīvi deldē zobus, tādēļ dzerokļi visas ķengura dzīves laikā augot stumjās uz priekšu un vienkārši krīt laukā, bet to vietā no žokļa dziļuma izaug jauni dzerokļi.^[2]

Ķenguru adaptācijas

Ķenguri ir labi piemērojušies dzīvei sausā biomā ar nabadzīgu veģetāciju un mainīgu klimatu, kur jāpārvar lieli attālumi ūdens un barības meklējumos.

Reprodukcija

Kā visiem somaiņiem mazuļi piedzimst pēc ļoti īsa grūsnības perioda, kas ir 31 - 36 dienas. Šajā laikā mazulim ir attīstījušās tikai priekškājas, kas ļauj mazulim aizrāpot līdz mātes somai un pieķerties pie piena dziedzera. Salīdzinot ar cilvēku, cilvēkbērns šādā attīstības pakāpē būtu 7 nedēļas vecs, un parasti, piedzimstot jaunākiem par 23 nedēļām, tie neizdzīvo. Ķengura mazulis somu nepamet pirmos 9 mēnešus, tad pamazām sāk apgūt ārpasauli. Māte to zīda ar pienu 18 mēnešus.

Ķenguru mātīte gandrīz visu laiku ir grūsna, izņemot mazuļa piedzimšanas dienu. Tomēr tā spēj embrija attīstību atlikt līdz iepriekšējais mazulis spēj dzīvot ārpus somas vai līdz ir pietiekams daudzums barības resursu. Mātīte spēj ražot divejādu pienu, atkarībā no mazuļa vecuma. Tā spēj ražot divējādu pienu pat vienlaicīgi. Jaundzimušajam mazulim, kas atrodas pirmajos 9 attīstības mēnešos un otram lielākam mazulim, kas joprojām tiek zīdīts un ik pa laikam iekāpj somā.

Tēviņiem sausā un karstā laikā neizstrādājas sperma, bet mātītes meklējas tikai tad, ja ir pietiekams daudzums zaļās barības.^[6]

Kāju anatomija

Ķenguru un valabiju pakaļkājām ir spēcīgas, elastīgas un atsperīgas cīpslas, kas uzkrāj kustības enerģiju. Tādējādi lēcieniem vajadzīgo enerģiju pamatā nodrošina saišu elastība un atsperīgums, nevis muskuļu spēks.

Elpošana

Ķenguriem ir tieša sasaiste lēkšanai ar elpošanu. Līdzko pēdas atraujas no zemes un pievelkas pie ķermeņa, gaiss tiek izspiests no plaušām, toties līdzko pēdas sāk stiepties virzienā pret zemi, plaušas piepildās ar gaisu. Šāda elpošana nodrošina to, ka, palielinot lēkšanas ātrumu, tikai nedaudz palielinās patērētā enerģija, piemēram, salīdzinot ar zirgu, suni vai cilvēku. Ķenguriem, lai aizbēgtu no vajātājiem, svarīgāks par ātrumu ir izturība un spēja nenogurstoši veikt lielus attālumus.

Zālājpapagaiļi ir Austrālijas iemītnieki. Dzimtenē tie dzīvo gan neskartas dabas plašumos, gan līdzās cilvēkiem. Visi šie putni ir aktīvi krēslas stundās. Dienas laikā tie parasti ir mazkustīgi un pavada laiku slēptuvēs.

Turēt mājas apstākļos zālājpapagaiļus var diezgan plašos būros vairāk par metru garumā. Lai gan tie mēdz radīt pēcnācējus arī šauros apstākļos, normāli putni jūtas vienīgi tad, ja var brīvi lidot. Nevajag turēt vienā mājoklī vairāk par vienu zālājpapagaiļu pāri, jo, sasniedzot dzimumgatavību, putni naidojas savā starpā. Putni slikti pacieš zemu gaisa temperatūru.

Ligzdošanai putniem būrī ievieto 17 x 17 x 25 cm mājiņu ar skreju 5 cm diametrā. Ligzdai izmanto zāģu skaidas vai kūdras un zāģu skaidu maisījumu. Jāņem vērā, ka zālājpapagaiļi nāk no sausiem Austrālijas rajoniem un slikti jūtas paaugstinātā gaisa mitrumā. Dējumā parasti ir 4-6 olas, ko 18-20 dienas perē mātīte.

Putnēni nāk pasaulē ar pūku klāti un akli. Pēc 28-30 dienām tie pamet vecāku ligzdu. Visu zālājpapagaiļu sugu mazuļi pēc izlidošanas ir ļoti bailīgi, tādēļ būra tuvumā jāizturas mierīgi un jāizvairās no liekas trokšņošanas.

Pārot vēlams papagaiļus, kas sasnieguši gada vecumu. Dzīvo zālājpapagaiļi 12 un vairāk gadus.

Nepieredzējušiem putnu mīļotājiem piemērots ir sarkankrūšu zālājpapagailis. Šie putni ir viegli pieradināmi un mierīga rakstura.

Pieaudzis papagailis ir 27 cm garš. Dzīves ilgums ap ( 6) 10 gadiem. Olu inkubācija 20 - 22 dienas. Putnēni izšķiļas klāti ar gaišu pūku un akli. Pēc 40 dienām putnēni pamet ligzdu. Putni mēdz kašāties pakaišos un barības traukos.

Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu un atbilstoša izmēra laktām. Minimālie būra izmēri putnam 120 x 60 x 80 cm. Būri aprīko ar kāpnītēm, šūpoles, utt. (ligzdai izmanto noslēgtu mājiņu: 25 x 25 x 35 cm, pakaisītu ar zāģu skaidām). Būrī var ielikt zāles velēnu vai sūnas, kur putnam kašāties. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā no caurvēja un tiešiem saules stariem. Optimālā istabas temperatūra + 18 - 20 oC, mitrums 60 -70 %. Reizi nedēļā putnu apsmidzina ar siltu ūdeni vai ievieto būrī ūdens baseinu. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).

Ēdināšana: kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību (daļu izbaro mērcētu). Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, burkāni, salāti, gurķi, utt.), *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi), sepija, *) jodu (zooveikalos nopērkami - joda bloki), *) atbilstoša raupjuma granti, *) augļu koku zarus, *) diedzētus graudu asnus, *)reizi nedēļā - biezpienu, vārītu olu. Augļus izēdina pakāpeniski.

Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.

Ja rodas aizdomas par putna saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta.

Nebarot ar avokado un šokolādi!!!!

 

 

Viss par Jaunzēlandes papagaiļiem:

Nelielie papagaiļi (līdz 27 cm garumā) izplatīti Jaunzēlandē un tuvākajās salās. Sarkanpieres Jaunzēlandes papagailis savvaļā atradās uz izmiršanas robežas, taču nebrīvē audzētus putnus ar labiem panākumiem iespējams atgriezt savvaļas dzīvē.

Šie papagaiļi ir ļoti darbīgi, kustīgi putni, veikli kāpelē pa būrīša sienām un režģu griestiem. Aktīvā dzīvesveida dēļ šiem papagaiļiem nepieciešama plaša dzīves telpa. Atšķirībā no visiem citiem papagaiļiem, šie mēdz kašāties ar kājām kā vistas gan būra pakaišos, gan barības traukā. Būra apakšdaļai jābūt ar augstām malām, jo pretējā gadījumā, izkašājot barību ārpus būra, putni var palikt neēduši.

Putnu krāsojums pamatā ir zaļš, ar atsevišķiem krāsu plankumiem uz galvas un astes virspusē. Tēviņiem ir pie pamatnes platāks knābis un sarkanais plankums stiepjas līdz pakausim.

Šo putnu barošana nav sarežģīta - tie labprāt ēd graudu maisījumus, dažādu graudu vārpas piengatavības stadijā, salātus, pieneņu lapas. Garšo augļi, ogas, arī pīlādži. Ziemā var dot kāpostu lapas, burkānus, diedzētus graudus. Nevajag aizmirst par minerālu barības piedevām. Pieraduši putni labprāt ēd miltu tārpus.

Panākt Jaunzēlandes papagaiļu vairošanos nav grūti. Svarīgs priekšnoteikums ir saskanīga pāra izvēle. Labāk, ja putni paši izvēlas partneri no citiem grupas putniem. Ligzdošanas mājiņas lielums parasti ir 25 x 25 x 35 cm. Ligzdai piedāvā rupjas zāģu skaidas. Dējumā ir 6-8 baltas oliņas. Tēviņš baro mātīti visu perēšanas laiku. Putnēni izšķiļas ap 20. perēšanas dienu, akli, klāti ar gaišām pūkām. Līdz četrdesmit otrajai dzīves dienai tie jau ir pametuši vecāku ligzdu. Nebrīvē putnu mūža ilgums parasti ir seši gadi.

Kakadu ģints apvieno 19 sugas. Šie papagaiļi savvaļā izplatīti Austrālijā un Indonēzijā. Kakadu ģintij ir raksturīga knābja uzbūve - knābja apakšējā daļa ir platāka par augšējo, veidojot savdabīgu kausu. Šāda knābja uzbūve ļauj putniem piekļūt ēdamajai daļai, sasmalcinot riekstu, augļu kauliņu un sēklu cietos apvalkus.

Ģints papagaiļu spalvu rota parasti ir balta, izņemot sārto kakadu, kura apspalvojums ir pelnu pelēks ar sārtu ķermeņa apakšdaļu un krūtīm. Melnais kakadu, kā jau rāda tā nosaukums, krāsots melnā krāsā. Daudzām kakadu sugām uz galvas ir dažādas formas un lieluma cekuls. Arī auguma izmēru amplitūda ir plaša - mazākie nepārsniedz 35 cm garumu, turpretī lielie, piemēram, lielais dzeltencekula kakadu sasniedz 50 cm garumu.

Visi kakadu ir ļoti interesanti un saprātīgi putni. Tiesa, liela daļa no tiem ir apveltīta ar ļoti skaļu un griezīgu balsi. Runas dāvanas šiem putniem nav pārāk attīstītas.

Kakadu barošana nekādas raizes nesagādā, ja vien ņem vērā putna prasības pēc pietiekama augļu un zaļumu daudzuma barībā.

Spēcīgo knābju īpašniekiem vēlams piegādāt pietiekamā daudzumā svaigus koku zarus, kas tiem nepieciešami knābju deldēšanai un vienkārši izklaidei.

Ligzdas putni iekārto dobumainos kokos, nebrīvē - ar metālu nostiprinātas ligzdošanas mājiņas. Skrejas lielumu veido 15-17 cm diametrā. Dējumā var būt 1-4 olas, inkubācijas periods ir 28 dienas, perē abi vecāki. Jaunie putni pamet ligzdu ap 18. dienu pēc izšķilšanās.

Pieaugusi Aratinga ir 25 - 33 cm gara. Dzīves ilgums ap 15 -30 gadiem. Olu inkubācija 24 - 28 dienas. Putnēni izšķiļas klāti ar gaišu pūku un akli. Pēc 45 - 50 dienām putnēni pamet ligzdu.

Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu un atbilstoša izmēra laktām. Minimālie būra izmēri putnam 120 x 80 x 70 cm. Būri aprīko ar kāpnītēm, šūpoles, utt. (ligzdai izmanto noslēgtu mājiņu: 30 x 30 x 50 cm, skreja - 9 cm diametrā, pakaisītu ar zāģu skaidām). Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā no caurvēja un tiešiem saules stariem. Optimālā istabas temperatūra + 18 - 20 oC, mitrums 60 -70 %. Reizi nedēļā putnu apsmidzina ar siltu ūdeni vai ievieto būrī ūdens baseinu. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).

Ēdināšana: kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību (daļu izbaro mērcētu). Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, burkāni, salāti, kukurūzu, gurķi, utt.), *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi), sepija, *) jodu (zooveikalos nopērkami - joda bloki), *) atbilstoša raupjuma granti, *) augļu koku zarus, *) diedzētus graudu asnus, *)reizi nedēļā - biezpienu, vārītu olu. Augļus izēdina pakāpeniski.

Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.

Ja rodas aizdomas par putna saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta.

Nebarot ar avokado un šokolādi!!!!

 

 

Viss par artingu:

Šajā dzimtā apvienotas ap divdesmit papagaiļu sugas, kas dzīvo Centrālo un Dienvidameriku. Daudzas šo nelielo putnu sugas (augums 25-33 cm) iecienījuši putnu mīļotāji daudzās valstīs. Populārākās no tām ir varavīksnes aratinga, sarkanplankumu aratinga un melngalvas aratinga.

Šiem papagaiļiem bez interesanta rakstura piemīt spēja atdarināt dažādas skaņas, arī cilvēka balsi. Putni, kurus no mazuļa vecuma barojis cilvēks, izturas pret saimnieku ar lielu uzticību, pieķeras tam un cenšas būt visu laiku tuvumā. Viegli apmācāmi, aratingas ātri apgūst dažādus trikus un izpilda tos pēc komandas.

Tomēr liela daļa no aratingām apveltītas ar skaļu, griezīgu balsi, kura cilvēka dzirdei ilgu laiku nav paciešama. Savā starpā papagaiļi sazinās diezgan klusās balsīs, taču emocijas tiek paustas skaļi un ilgi.

Aratingu pārim mājas apstākļos nepieciešams pietiekami liels būris, lai putni varētu lidot.

Visiem šiem papagaiļiem sevišķi patīk knābāt svaigus koku zarus - spēcīgo knābi nepieciešams nodarbināt, pretējā gadījumā tiek bojātas būra koka detaļas.

Nebrīvē putni ligzdo 30 x 30 x 40-50 cm lielās ligzdošanas mājiņās, ko ievieto būrī. Skrejas diametrs - 8-9 cm. Ligzdas materiālam izmanto skaidas. Dējumā parasti ir 3-5 olas, kuras mātīte perē 24-28 dienas. Jaunie putni izlido pēc 7-8 nedēļām. Dzimumu atšķirības nedz jauniem, nedz pieaugušiem putniem nav. Aratingas nebrīvē dzīvo apmēram 15 gadus, taču pareizi baroti un kopti putni var nodzīvot līdz 30 gadu vecumam