enexxyy.1s.lv

Vēsture

Iesākumā 1825. gadā mazās pandas tika klasificētas kā jenotu dzimtas (Procyonidae) dzīvnieki. Mazās pandas nokļuva pie jenotiem dēļ savas ārējās līdzības:

Izskats

Lielā panda sver apmēram 115 kilogramus, mātītes par 10 - 20% ir mazākas par tēviņiem un sver līdz 100 kg. Ķermeņa augstums skaustā ir 75 cm, garums 1,5 m. Ķermeņa formas ir tipiskas lāčiem. Kažoks ir balts ar melniem plankumiem uz ausīm, deguna, kājām un pleciem, un ap acīm. Apspalvojums ir biezs, silts un sargā pandu no aukstā kalnu klimata. Lielajai pandai ir spēcīgs žoklis un lieli dzerokļi, kas lieliski piemēroti sīksto bambusu sakožļāšanai. Ķepām ir pieci pirksti un īkšķis, kas būtībā nav pirksts, bet īkšķa funkcijām piemērojies priekšķepas spieķkaula galviņas izaugums, kas ēdot palīdz saturēt bambusa zaru. Lielajai pandai ir otra garākā aste lāču dzimtā, tā ir apmēram 15 cm gara. Visgarākā aste ir garlūpu lācim (Melursus ursinus)^[8].

Ieradumi

Lielā panda savu dzīvi pavada uz zemes, barojoties bambusu mežos. Lielās pandas ir vientuļnieces, un katrai pieaugušai pandai ir sava teritorija, kura tiek apsargāta. Sociālie kontakti tiek veidoti tikai īsajā pārošanās sezonā. Mazuļus mātīte audzina viena^[9]. Savā starpā lielās pandas komunicē ar balsi un atstātām smaržu zīmēm. Tās mēdz uzrāpties kokā, lai iekārtotu migu koka dobumā, migu tās var iekārtot arī akmeņu krāvumā. Lielā panda neveido pastāvīgas alas, un nemēdz doties ziemas miegā^[10]. Tāpat kā citi subtropu zīdītāji, ja kļūst pārāk vēss, tās dodas uz siltākiem rajoniem. Lielā panda pārvietojoties izmanto vairāk telpas atmiņu nekā vizuālo atmiņu^[11]. Tāpat kā visiem lāčiem lielajai pandai ir slikta redze, tāpēc barību tās atrod galvenokārt ar ožu. Nebrīvē lielā panda dzīvo 25 - 30 gadus.

Barība

Piedzimstot pandas mazulis ir ļoti maziņš un nevarīgs

Lielā panda, lai arī pieder plēsēju kārtai, ir veģetāriete, tā pamatā ēd bambusa dzinumus un zarus. Lielajai pandai tāpat kā citiem plēsējiem gremošanas sistēma slikti pārstrādā celulozi, tādēļ panda no bambusiem nepaņem visu iespējamo enerģiju un olbaltumvielas. Lai uzņemtu pietiekamā daudzumā barības vielas, lielajai pandai bambusi ir jāapēd daudz, 9 - 14 kg dienā. Gremošanas sistēmai ir jābūt piepildītai ar bambusiem visu laiku. No bambusu lapām panda iegūst vairāk olbaltumvielas nekā no zariem. Ēšanas ieradumi iespaido lielās pandas uzvedību. Tā maz kontaktē ar citām pandām, maz kustās un izvairās no stāvām nogāzēm, lai lieki netērētu enerģiju^[12]. Savvaļā pandas ēd 25 dažādas bambusu šķirnes. Lai panda varētu pilnvērtīgi baroties, tai ir vajadzīgas vismaz 2 dažādas šķirnes bambusu. Ja būs iespējams, panda tomēr ēdīs arī gaļu, zivis un olas.

Vairošanās

Dzimumbriedumu lielā panda sasniedz 4 - 8 gadu vecumā, un tā ir seksuāli aktīva līdz 20 gadu vecumam^[13]. Riesta laiks pandām ir no marta līdz maijam. Lielo pandu tēviņi (2 - 5) pulcējas ap mātītēm un cīnās par to labvēlību. Pārošanās brīdis ir īss; no pusminūtes līdz 5 minūtēmm bet mēdz notikt vairākas reizes. Grūsnības periods ilgst 95 - 160 dienas^[14]. Pandas migā piedzimst viens vai divi mazuļi, kas sver 90 - 130 g, kas ir 1/900 daļa no mātes svara. Mazuļi ir nevarīgi un mazi, un katram no tiem ir nepieciešama visa mātes uzmanība, tādēļ parasti izdzīvo tikai viens mazulis. Māte mēdz vienu no mazuļiem pamest, zinātnieki nav noskaidrojuši, kādā veidā māte savvaļā izvēlas mazuli, kuru audzināt. Tēviņi mazuļu audzināšanā nepiedalās.

Tikko dzimis mazulis ir rozā, bez spalvām un akls. Tas ir ļoti maziņš. Māte mazuli zīda 6 - 14 reizes dienā, katru reizi apmēram 30 minūtes. Māte mazuli dienas laikā atstāj migā vienu pašu uz 3 - 4 stundām, lai barotos. Pēc divām nedēļām mazuļa āda melnā apsplavojuma vietās kļūst pelēka, un mēneša vecumā kažoka krāsojums ir pilnībā attīstījies. Mazuļa kažoks ir pūkains, ar laiku apspalvojums iegūst pieaugušas pandas raupjumu. Mazā panda sāk rāpot pēc 75 - 90 dienām, māte ar saviem mazuļiem spēlējas, tos ripinot un imitējot cīkstēšanos. Pēc sešiem mēnešiem mazuļi sāk nelielos daudzumos ēst bambusu. Māte mazuli zīda ar pienu līdz gada vecumam. Gada vecumā lielā panda sver apmēram 45 kg. Jaunā panda dzīvo kopā ar māti līdz 1,5 - 2 gadu vecumam. Tādējādi mazuļi pandām dzimst ik pa 3 gadiem.

Nebrīvē lielā panda zaudē interesi par pārošanos. Tādēļ zoodārzu darbinieki cenšas izgudrot dažādus paņēmienus, kā stimulēt lielo pandu seksualitāti, ieskaitot video filmu rādīšanu ar pandām^[15], kas pārojas, un viagras lietošanu^[16]. Tomēr galvenais paņēmiens ir mākslīgā apaugļošana.

Izskats

Garlūpu lāča ķermeņa garums ir 150 - 190 cm, svars tēviņiem 80 - 140 kg, mātītēm 55 -95 kg.^[2] Tam ir pinkains, melns kažoks ar baltu "v" veida zīmi uz krūtīm, purns ir gaišs, degungals melns, ausis mazas,^[3] bet apaugušas ar garām spalvām. Garlūpu lāča purns ir salīdzinoši garš ar izteiktām lūpām, uz kurām nav apspalvojuma. Tam starp priekšzobiem ir paplata sprauga, gara apakšlūpa un šaura mēle; tādā veidā lācis ir piemērojies savai pamatbarībai - skudrām un citiem kukaiņiem, kas tiek iesūkti.^[2] Priekšķepas ir garākas par pakaļkājām un iegrieztas uz iekšu,^[3] un tām ir gari, līki nagi, apmēram 10 cm gari. Nagi ir piemēroti, lai uzrāptos kokā un lai raktu zemi. Aste ir visgarākā visā lāču dzimtā, tā ir 15 - 18 cm gara.

Neskatoties uz savu relatīvi nelielo lāča augumu, tas ir ļoti spēcīgs. 1897 - 1898. gadā cirka arēnā tika rīkotas cīņas starp polārlāci un mazāko garlūpu lāci, kas salīdzinoši viegli uzvarēja savu lielo radinieku.^[6]

Ieradumi

Garlūpu lācis Vašingtonas zooloģiskajā dārzā.

No visiem lāčiem garlūpu lācis ir visizteiktākais nakts dzīvnieks, lai gan mātes ar bērniem mēdz doties baroties dienas laikā, lai izvairītos no nakts plēsējiem, piemēram, leoparda.^[7] Tie nemēdz gulēt ziemas miegu. Garlūpu lāči ir veikli kokos kāpēji un labprāt rāpjas kokos, lai atpūstos vai paēstu, bet koki netiek izmantoti kā slēptuve no briesmām. Garlūpu lāči ir arī lieliski lēcēji, tie tālumā var aizlekt 3,5 metrus. Garlūpu lāči labprāt mēdz slinki gulšņāt, pat karājoties ar galvu uz leju. Kad eiropieši pirmo reizi redzēja garlūpu lāci šādā veidā karājamies zaros, tie domāja, ka tā ir kāda sliņķu suga.^[2][8]

Garlūpu lācis ir teritoriāls un savu teritoriju tas iezīmē, berzējoties gar kokiem, lai tajos atstātu savu smaržu, vai mizu ieskrāpējot ar nagiem.

Lai gan garlūpu lācis daudz retāk uzbrūk mājdzīvniekiem, dažos Indijas un Birmas reģionos cilvēki no tā baidās vairāk kā no tīģera.^[9] Tas saistīts ar garlūpu lāča neparedzamo raksturu, tas viegli kļūst agresīvs. Laikā no 1989. gada līdz 1994. gadam Madhja Pradēšas štatā Indijā tika nogalināti 48 cilvēki un savainoti 686.^[10] Garlūpu lāči uzbrukuši visbiežāk, kad tos naktī negaidīti pārsteidza. Tipiska uzbrukuma poza garlūpu lāčiem ir tuvošanās mērķim uz visām četrām, ar zemu noliektu galvu, bet uzbrukuma brīdī lācis paceļas pakaļkājās un uzbrūk ar zobiem un nagiem.

Barība

Garlūpu lācis uzrāpies kokā ogot.

Garlūpu lāča pamatbarība ir skudras un termīti. Tas ar saviem spēcīgajiem nagiem uzlauž un izārda termītu māju, un izēd kukaiņus. Tas izmanto savu garo purnu un lūpas, lai aizpūstu prom netīrumus un, lai iesūktu termītus mutē, piedevām tam starp priekšzobiem ir sprauga. Šo tipisko sūkšanas skaņu var dzirdēt pat 100 m attālumā. Bez skudrām un termītiem garlūpu lācis ēd arī medu, olas, ziedus, saknes, gumus, augļus, sēklas un gaļu. Garlūpu lācim tik ļoti garšo medus, ka to reizēm sauc par medus lāci, lai gan par medus lāci mēdz saukt arī saules lāci (Helarctos malayanus). Lai piekļūtu pie medus, garlūpu lācis nogāž bišu ligzdu zemē un izēd tukšu. Kad mātītei ir mazuļi, tā kožļājot sagatavo tiem speciālu maisījumu, kas sastāv no džekfrūta (Artocarpus heterophyllus), bilva augļiem (Aegle marmelos) un medus. Sakošļātā masa izskatās līdzīga saldai, lipīgai maizei. Dažiem Indijas vietējiem iedzīvotājiem šī garlūpu lāču "maize" skaitās delikatese.^[11]

Vairošanās

Trīs gadu vecumā garlūpu lāči sasniedz dzimumbriedumu.^[12] Grūsnības periods ilgst 210 dienas. Decembrī vai janvārī migā, kas ierīkota alā vai zem dabiskiem akmeņu krāvumiem, piedzimst 2 mazuļi.^[12] Māte nepamet alu un mazuļus 8 nedēļas.^[5] Kopumā mazuļi alā pavada pirmos 3 mēnešus un pirmos divus gadus vai ilgāk paliek kopā ar māti.^[13] Garlūpu lāču mazuļi pamet migu agrāk kā citu sugu lācēni, tie iesākumā ceļo, sēžot uz mātes muguras. Māte ar lācēniem uz muguras gan iet, gan skrien, gan rāpjas kokā. Uz muguras tie tiek nēsāti līdz sasniedz apmēram 1/3 daļu no mātes auguma. Lācēni savā starpā cīkstās par labāko vietu uz muguras. Citi lāči, piemēram, polārlācis vai grizlilācis arī retu reizi nes savus bērnus uz muguras, bet tikai tad, kad iet vai peld,^[14] garlūpu lācis ir vienīgais, kas to dara regulāri.^[15]

Izskats

Amerikas melnais lācis

Amerikas melnā lāča ķermeņa garums ir 150 - 180 cm, augstums skaustā 76 - 91 cm, paceļoties pakaļkājās, tas var būt 2,12 m garš^[4]. Mātītes ir par 33% mazākas nekā tēviņi^[5]. Mātītes sver 40 - 180 kg, tēviņi 70 - 275 kg^[6]. Pieaudzis tēviņš var sasniegt arī 300 kg svaru^[7]. Datēts rekordsvars ir bijis 400 kg un ķermeņa garums 240 cm, kā arī īpaši maza auguma lācis, kura svars bija 39 kg^[8].

Amerikas melnajam lācim ir mazas acis, apaļas ausis, pagarināts purns, kas ir gaišs, īsa aste (apmēram 12 cm gara) un proporcionāli liels ķermenis. Tam ir ļoti laba oža. Lielākajai daļai Amerikas melno lāču kažoki ir pinkaini un melni, bet tie var būt arī balti, šokolādes brūni, kanēļkrāsas un gaiši brūni. Gaišie lāči pamatā ir sastopami uz rietumiem no Misisipi upes. Reizēm Amerikas melnajiem lāčiem uz krūtīm ir balta "V" veida zīme.

Lai gan Amerikas melnie lāči bieži ceļas pakaļkājās, un pat iet uz tām, tomēr pamatā tie pārvietojas uz četrām kājām. Pakaļkājās lāči parasti paceļas, lai labāk un tālāk redzētu un lai labāk saostu smaržas. Tā pakaļkājas ir nedaudz garākas par priekškājām, un gaitai ir raksturīgs aida solis. Katrai pēdai ir 5 gari, spēcīgi nagi, ar kuriem lācis rok zemi, rāpjas kokos un plēš laupījumu. Lai arī Amerikas melnais lācis nav tik spēcīgs kā grizlilācis, tas tik un tā ir ļoti spēcīgs plēsējs. Dabas pētnieki ir novērojuši, ka 55 kg smags, jauns lācis spēj pacelt 140 kg smagu klints gabalu; ja nepieciešams, tie var skriet ar 48 km/st, kā arī tie ir labi peldētāji^[9].

Ieradumi

Melnais lācis ziemā dodas ziemas miegā. Lācis guļai izvēlas alas zem sagāztiem kokiem, akmeņiem, izskalotos upju krastos vai klintīs. Parasti lācis katru gadu guļ citā vietā. Ziemas guļas laikā lācenei piedzimst lācēni un pirmos mēnešus visi pavada alā.

Pavasarī pametot alu, lāči meklē ziemā kritušo dzīvnieku maitu un dažādu augu jaunos dzinumus. Paliekot arvien karstākam laikam, tas dodas augstāk kalnos. Lai izvairītos no briesmām, Amerikas melnais lācis rāpjas kokos. Pamatā tas uzturas mežos un upju gultnes izmanto kā ceļus migrēšanai.

Attiecības ar citiem plēsējiem

Dažos reģionos melnais lācis dzīvo kaimiņos brūnajam lācim. Tā kā melnais lācis ir mazāks par brūno lāci, tad klajās, atklātās vietās tas zaudē konkurencē par barību lielākajam brālēnam. Brūnais lācis ļoti reti nogalina melno lāci, visiem dokumentētajiem gadījumiem ir nejaušs raksturs. Abi lāči ir sadalījuši diennakti: melnais lācis ir aktīvs dienas laikā, brūnais lācis nakts laikā, kā arī pamatā melnais lācis apdzīvo biezus mežus, bet brūnais lācis atklātas, skrajas vietas.

Melnais lācis par barību cīnās arī ar pumu. Tāpat kā brūnie lāči tie mēdz pumai nozagt medījumu, lai gan abi plēsēji reti saķeras tuvcīņā, priekšroku dodot iebiedēšanai, rūkšanai un spēka demonstrācijai. Ar vilkiem melnais lācis satiekas reti, tikai ziemeļos vilki un lāči dala teritoriju. Lai gan melnais lācis ir daudz spēcīgāks plēsējs kā vilks, vilku bars spēj lāci nogalināt; daži šādi gadījumi ir dokumentēti, kuros vilku bars nogalina melno lāci, to neēdot^[10]. Protams, arī lielāks melnais lācis nogalina vilkus, padzenot baru no medījuma. Ir datēti gadījumi, kuros aligators uzbrūk melnajam lācim, lielākā daļa šādu uzbrukumu ir mērķēta lācēnu nomedīšanai. Kopumā melnais lācis cenšas izvairīties no cīņas, priekšroku dodot iebiedēšanas spēlei un bēgšanai.

Barība

Jauns Amerikas melnais lācis kalnos mežā

Amerikas melnais lācis ir visēdājs. Tas pārtiek gan no augiem, gan gaļas, gan kukaiņiem. Melnais lācis pamatā medī nelielus dzīvniekus - grauzējus un dažādu zālēdāju mazuļus. Gaļa lāča iztikā sastāda 10 - 15%. Lai gan Amerikas melnais lācis ir spēcīgākais plēsējs Ziemeļamerikā, izņemot rajonus, kuros dzīvo arī brūnais lācis, tas izvairās no uzbrukumiem lielajiem zālēdājiem un parasti medī to mazuļus. Pat uzbrukums aļņa mazulim lācim ir ļoti bīstams un var beigties ar nopietniem savainojumiem, jo aļņu māte, kas ir lielākais zālēdājdzīvnieks Ziemeļamerikā, ir agresīva, spēcīga un cīnīsies par savu mazuli pat ar lāci. Visvairāk savā uzturā Amerikas melnais lācis patērē dažādus augus, riekstus, ogas un augļus. Tas labprāt ēd arī maitu un kukaiņus, īpaši kukaiņu kāpurus: skudras, bites, lapsenes un termītus. Lācis mēdz izpostīt bišu stropus, lai tiktu pie medus un bišu kāpuriem. Upēs un ezeros tas medī lašus un foreles, kā arī vēžus un citus ūdeņu dzīvniekus. Kopumā var teikt, ka melnais lācis ēdīs visu, ko var atrast. Siltākos reģionos tas neatteiksies arī no Amerikas aligatoru olām. Atrodoties cilvēku apdzīvoto vietu tuvumā, lācis barojas izgāztuvēs, kā arī nekautrējas apmeklēt privāto māju pagalmus un paēst tieši no atkritumu urnas.

Ja mežā izdodas atrast plēsēja nomedītu dzīvnieku, tad pēc veida, kā tas ir apēsts, var pateikt, vai tas ir bijis vilks vai lācis. Savu medījumu lācis uzplēš un miesu un iekšas izgriež uz ārpusi, āda tādējādi tiek ievilkta uz iekšpusi. Atšķirībā no vilkiem un koijotiem lācis upuri reti sadala gabalos, ēdot no visa dzīvnieka. Turpretī vilki un koijoti savu medījumu sadala mazākos gabalos, un barošanās teritorija ir juceklīgi nokaisīta ar kauliem. Ja medījums ir bijis pietiekami liels, lācis atliekas mēdz paslēpt.

Vairošanās

Lācēns paglābies kokā

Dzimumbriedumu Amerikas melnā lāča mātīte sasniedz 3 - 4 gadu vecumā. Mazuļi dzimst katru otro gadu. Ja lāčiem trūkst barības, tad tie sāk pāroties tikai 5 - 7 gadu vecumā, un mazuļi dzimst retāk. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz tāpat kā mātītes 3 - 4 gadu vecumā, bet jaunie lāči nav pietiekami spēcīgi, lai uzvarētu konkurences cīņās vecākos lāčus, tādēļ pāroties tie sāk tikai 4 - 5 gadu vecumā. Riesta laiks ir vasarā, un mātītes spēj atlikt embrija attīstību tā, lai tas attīstītos un piedzimtu ziemā, laikā, kad mātīte alā guļ ziemas miegu. Līdz ar to, lai arī lācēna embrijs attīstās 60 dienās, kopējā grūsnība ilgst 7 - 8 mēnešus.

Amerikas melnā lāča mazuļi

Janvārī vai februārī mātītei parasti piedzimst 2 - 3 mazuļi, bet var piedzimt arī vairāk lācēnu. Tie sver 283 - 397 g, ir akli, nevarīgi un gandrīz bez apspalvojuma. Māte zīda mazuļus ar treknu pienu līdz pavasarim, nepametot alu. Pavasarī mazuļi ir attīstījušies pietiekami, lai sekotu līdzi savai mātei ikdienas gaitās. Tie sver apmēram 2 - 4 kg. Ja mazuļiem draud briesmas, māte skaļi rūc, tos brīdinot un tādējādi liekot tiem uzkāpt augstu kokos. Māte tos turpina zīdīt līdz rudenim, un visi kopā dodas ziemas miegā. Nākošās vasaras laikā lācēni kļūst patstāvīgi, apmēram 1,5 gadu vecumā tie šķiras no mātes. Šajā laikā mātīte atkal ir gatava pāroties.

Lācēnu izdzīvošana ir pilnībā atkarīga no mātes pieredzes un spējām. Tā apmāca lācēnus dažādās gudrībās: ko ēst, ko un kā medīt, kur slēpties no briesmām, kur atpūsties un kur doties ziemas guļā. Lācēnu dzīvību bieži apdraud citu plēsēju uzbrukumi.