enexxyy.1s.lv

Pīļknābji (latīņu: Ornithorhynchus anatinus) ir Austrumaustrālijā un Tasmānijā

Pirmo reizi Austrālijas ehidnu aprakstīja Džordžs Šovs 1792. gadā. Viņš to nosauca par Myrmecophaga aculeata, domājot, ka tā ir radniecīga Dienvidamerikas skudru lācim. Pēc tam ehidnas zinātniskais vārds ir mainījies vairākas reizes: Ornithorhynchus hystrix, Echidna hystrix, Echidna aculeata un beidzot Tachyglossus aculeatus^[2]. Vārds "Tachyglossus" nozīmē "ātrā mēle", raksturojot ehidnas mēles ātrās kustības, lai noķertu skudras un termītus. Toties vārds "aculeatus" nozīmē adatains.

Izskats

Austrālijas ehidna Austrālijas dienvidos Viktorijas štatā

Austrālijas ehidna Tasmānijā

Austrālijas ehidna ar labi saskatāmiem pakaļkājas atliektajiem nagiem

Austrālijas ehidna ir 30 - 45 cm gara, tai ir 75 mm garš purns un tās svars ir 2 - 5 kg. Tomēr Tasmānijā dzīvojošā Austrālijas ehidnas pasuga (Tachyglossus aculeatus setosus) ir lielāka kā pārējās Austrālijas ehidnas. Tā kā ehidnai kaklu nevar redzēt, tad vizuāli izskatās, ka galva un ķermenis veido vienotu, kopēju formu. Ausis ir bez auss gliemežnīcas, acis mazas un atrodas pie ķīļveida purniņa pamatnes. Nāsis un mute atrodas purniņa pašā galā; ehidna muti nevar atvērt platāk par 5 mm^[3]. Purniņš ir ļoti jūtīgs un uztver informāciju par temperatūru, un tam ir arī taustes īpašības.

Visu ķermeni, izņemot pavēderi, seju un kājas sedz gaiši brūnas adatas. Adatas var būt 5 cm garas, un tās ir modificēti apspalvojuma mati, kas galvenokārt sastāv no keratīna. Starp adatām ir mīksts kažoka apspalvojums, kas variē no medus krāsas līdz tumšai sarkanbrūnai krāsai, pat melnai. Pavēderi un asti sedz kažoka apspalvojums. Kājas Austrālijas ehidnai ir piemērotas ātrai rakšanai. Tās ir īsas, ar spēcīgiem nagiem. Pakaļkāju nagi ir garāki un atliekti uz atpakaļu, jo ar tiem ehidna tīra savu kažoku starp adatām.

Austrālijas ehidnai ir zema ķermeņa temperatūra. Tā ir 30 - 32 °C, kas var pazemināties līdz 5 °C^[4]. Ehidna nesvīst un neelso, un karstā laikā meklē slēptuvi. Rudenī un ziemā ehidnas guļ dziļu ziemas miegu, tā laikā tai pazeminās ķermeņa temperatūra. Tā kā ehidnai ir zema ķermeņa temperatūra, tad ļoti karstā un aukstā laikā tā ir lēna un mazkustīga.

Ehidnas muskulatūra

Austrālijas ehidnas muskulatūrai ir vairākas neparastas īpašības. Muskulis panniculus carnosus ir ļoti liels, tas ir uzreiz zem ādas un sedz visu ķermeni. Saraujoties dažādām panniculus carnosus daļām, Austrālijas ehidna var mainīt ķermeņa formu. Raksturīga ir aizsardzības poza, ehidnai saraujoties lodes formā, aizsargājot vēderu un izslienot asās adatas pret ienaidnieku. Ehidnai ir vienas no visīsākajām muguras smadzenēm, stiepjoties tikai līdz krūšu kurvim^[5].

Ehidnas sejas, žokļa un mēles muskulatūra ir veidota tā, lai ehidnai būtu ērti ēst. Mēli tā var izbāst ārpus mutes līdz 18 cm. Mēle ir lipīga, un ātri kustinot mēli iekšā un ārā, ehidna veikli uzlasa skudras un termītus. Mēles izstiepšanas spēja slēpjas mēles gredzenveida muskulatūrā, kas maina mēles formu. Izstiepta mēle ir stīva, un to nodrošina strauja asins cirkulācija. Mēles kustības ir ļoti ātras. Vienas minūtes laikā ehidna var izbāst un ievilkt mēli 100 reizes^[6].

Uzvedība

Austrālijas ehidna savilkusies lodes formā

Austrālijas ehidnas ir vientuļnieces. Tām nav noteiktas teritorijas, ligzdas vai migas. Tās klejo diezgan plašā teritorijā. Ehidnas ir aktīvas dienas laikā, tomēr tās ir jūtīgas pret lielu karstumu, jo nesvīst un neelso. Tādēļ, ja laiks ir pārāk karsts, tās kļūst aktīvas vakarā un naktī. Tās labi pārcieš aukstu laiku, iegrimstot ziemas miegā^[7].

Austrālijas ehidna var dzīvot jebkur, ja tikai ir pietiekami daudz skudru un termītu. Tās atrod kukaiņus, izmantojot ožu. Ožas orgāni atrodas purniņa pašā galā. Ehidnas ir ļoti labas zemes racējas, ar spēcīgajām priekškājām tās izrok skudras un slēptuvi no saules vai ienaidniekiem. Briesmu gadījumā ehidnas strauji ierokas zemē, ja nav citas slēptuves.

Austrālijā tās pamatā var sastapt meža apvidos, kas ir bagāti ar termītiem, bet ehidnas dzīvo arī atklātās vietās. Nav daudz zināms par ehidnu ieradumiem Jaungvinejā.

Vairošanās

Kā visi ehidnu dzimtas dzīvnieki Austrālijas ehidna dēj olas, un kopīgi ar pīļknābju dzimtu (Ornithorhynchidae) tie ir vienīgie zīdītāji, kas dēj olas. Mātītei, sasniedzot dzimumbriedumu, pavēderē kabatas formā izveidojas ādas kroka, kurā tā nēsā izdēto olu. Riesta laiks ehidnām ir no maija līdz septembrim. Sajā laikā gan tēviņi, gan mātītes izdala spēcīgu smaržu, lai pievilinātu pretējo dzimumu. Vienai mātītei var sekot pat 10 tēviņi, paliekot kopā apmēram 4 nedēļas^[8], tomēr mātīte pārojas tikai vienu reizi^[9]. Pēc pārošanās 21. - 28. dienā mātīte izdēj vienu olu. Kamēr ola nobriest, mātīte izveido migu nākamajam mazulim. Ādainā ola tiek izdēta tieši pavēderes somā. Tā ir 13 - 17 mm liela. Pēc 10 dienām no olas izšķiļas embrijs. Lai izšķiltos, embrijs izveido "olas zobu", ar kuru tiek atvērta ola. Pēc izšķilšanās zobs pazūd.

Izšķīlies mazulis ir 1,5 cm garš un sver 0,3 - 0,4 g. Mazulis pieķeras pie mātes piena laukuma ādā (ehidnām nav ārēju piena dziedzeru). Ehidnas piens ir rozā krāsā, jo satur daudz dzelzs. Kad mazulis ir 2 - 3 mēnešus vecs, tas tiek burtiski izmests no somas, jo tā adatas sāk durties mātes ādā. Ar pienu tas tiek barots līdz 6 mēnešu vecumam. Kad jaunā ehidna ir 180 - 240 dienas veca, tā pamet migu.

Latīniskais nosaukums: Myiopsitta monachus

Dzimtene: Dienvidamerika (DR-Brazīlija, Argentīna, Paragvaja, Urogvaja, Bolīvija)

Izskats: Pieauguši putni sasniedz 27 -31 cm garumu (aste - 12 -15 cm). Aste ir garāka par spārniem, knābis salmu dzeltens, stipri izliekt, masīvs. Piere, krūtis, vēders - pelēki, spārni, aste - zaļi, ar iezilganām spalvām.

Dzīves ilgums: 10 - 20 gadi (viss atkarīgs no turēšanas, kopšanas un ēdināšanas)

Dēj: 4 - 6 olas, inkubācija - vidēji - 23 dienas. Pēc 40 -45 dienām izšķīlušies mazuļi ir jau ar spalvām un ēd jau sēklas (mazuļiem ir viscaur zaļas spalvas).

Putni ir diezgan skaļi un komunikabli.

Brīvā dabā šie papagaiļi uzturas baros (līdz pat 500 putnu). Mūki ir bara putni, tāpēc tos pa vienam neiesaka turēt. Mājas apstākļos ieteicamais putnu skaits - 6 -10 putni. Ja putni dzīvo divatā, tie viens par otru ļoti rūpējas ( ja arī viena dzimuma). Mūkus var turēt arī āra voljēros (vasaras periodā), pacieš samērā zemu temperatūru (ne zemāk par +5 ^oC). Ja putns aizlido, tas spēj atrast mājas 5 km rādiusā.

Turēšana: 2 mūku papagaiļiem vajadzētu būri vai voljēru, kurā tie brīvi var izplēst spārnus un apgriezties (piemērots ir lielo papagaiļu (žako, kakadu) būris). Būri aprīko ar atbilstoša izmēra laktām (piemērota lakta ir tāda, kad putnam sēžot uz laktas tā pirksi, apņemot laktu, nesaskaras un šis attālums starp priekšējiem un aizmugurējiem pirkstiem ir aptuveni 1 cm). Laktām izvēlas koku zarus (kārkls, ābele, bumbiere, kļava, liepa). Vēlams laktas izvietot tuvāk barības un dzeram traukiem, var būrī ielikt lielāku zaru ar atzariem, kas kalpos gan kā dažāda augstuma laktas, gan kā laika kavēklis, kur asināt un deldēt knābi. Būrim parasti līdzi ir arī barības un ūdens trauki, bet ja nav, tad izvēlaties metāla un tādus, kurus var iekabināt restēs. Kā pakaišus varat izmantot skaidu granulas, ēveļskaidas vai speciāli putniem paredzētas smiltis. Uz būra grīdas novieto keramikas trauku ar ūdeni, kas kalpos ūdens peldēm. Mantiņas : ja putniem ir garlaicīgi un viens otram plūkā spalvas, ieteiktu, jo dabīgākas, jo labāk - tās var būt klūgas (kārklu jaunie dzinumi ar visām lapām), šūpoles, spīdīgas un košas mantiņas.

Barošana: izvēlaties barību, kas paredzēta vidējiem papagaiļiem (rozella) vai amazonēm. Kā pamatbarība ir sēklas, graudi (nepārcenšaties ar saulespuķu sēklām, jo tās ir treknas un putni ātri uzbarojas un aptaukojas). Papildus dod: augļus (dažādus, tikai ne avokado), dārzeņus (gurķi, paprika, tomāti, burkāni), nedrīkst - kāpostus,  ziedkāpostus, puravus, dilles, seleriju saknes, lokus, kartupeļus. Ogas - jāņogas, upenes, zemenes, avenes, dzērvenes, ķiršus, plūmes bez kauliņiem. Salātus, seleriju lapas, pieneņu lapas, diedzētu graudu asnus. Vislabāk augļus, dārzeņus un zaļumus neiegādāties lielveikalos, jo putni ir ļoti jūtīgi pret pesticīdiem un nitrātiem. Ideāli būtu, ja tos audzētu paši! Dodot augļus, dārzeņus un zaļumus atcerieties, ka sākumā putni jāpieradina pie tiem - nedaudz - tīri pagaršošanai un ar laiku devu var palielināt pakāpeniski. Papildus būrī ieliek - minerālvielu bloku (Zoo veikalos nopērkami), sēpiju (kalcija avots) un granti. Reizi nedēļā var dot - cieti vārītu olu. Nedot: šokolādi, cepumus, riekstus, baltmaizi, rupmaizi.

Kopšana: Būri novieto tālāk no sildošām un vibrāciju radošām ierīcēm, tā lai būris nebūtu caurvējā un tiešos saules staros. Ja putni mājās ir nesen, ieteiktu tos novietot klusākā vietā un pakāpeniski pieradināt pie visiem mājas iemītniekiem un trokšņiem.

Putni ir jūtīgi pret stresu, bet ātri adaptējas vidē, ja jūtas droši, ka viņus neapdraud.

Pārošanās laikā un perēšanās laikā tēviņš mātīti ļoti sargā, tāpēc apdraudot putnus ar straujām kustībām vai pēkšņiem trokšņiem, varat izraisīt agresiju.

Ligzdošanas vietu puni veido paši no klūgām, sausas zāles, tāpēc būrī jāievieto šie materiāli papildus. Šos materiālus ieteicams novietot pie būra sienām kā slotu, jo no zemes šie putni reti ko paceļ. Ja putni paši ligzdu necenšas veidot, tad var pie būra sienas novietot koka kastīti, kura viscaur ir noslēgta, bet ar atveri uz būra iekšpusi. Ligzdošanas kastītes izmēri 35*35*35 cm, atvere 8 -10 cm, kastītē ieber skaidas.

Ja putni neizmanto ūdens baseinu, tad reizi nedēļā tie jāapsmidzina ar siltu ūdeni.

Optimālā temperatūra ir + 18 - + 20 ^oC, gaisa mitrums 70 -80 %.

Pirmā palīdzība:

Ja putns saguris, samazinājusies apetīte, nomākts - griezieties pie veterinārārsta - ieteiktu - Zooloģikā dārza klīniku.

Putnus uz pāris stundām varat izlaist no būra palidot pa telpām, bet neatstājiet bez uzraudzības, jo tiks pagaršoti istabas augi, kas bieži vien putniem ir indīgi, tiks pamēģinātas tapetes utt. Ar varu nevajadzētu putnus mēģināt iedabūt būrī, jo tas radīs lieku stresu. Varat uz neilgu laiku punus novietot saulē, bet noteikti tikai no rīta, kad tā nav tik spēcīga, tas dos papildus D vitamīnu.

Pēc savas uzvedības putni ir ziņkārīgi un ātri pierod pie cilvēkiem. Diemžēl runas spējas šiem puniem nepiemīt, bet tie ir ļoti interesanti un fantastiski ģimenes locekļi!

Visiem šīs ģints putniem ir spēcīgi veidots ķermenis un īsa, taisna vai noapaļota aste. Amazoni izplatīti Centrālamerikā, Dienvidamerikā un Karību jūras salās. Visu sugu amazoniem apspalvojumā dominē zaļā krāsa, tikai atsevišķi galvas, spārnu vai ķermeņa fragmenti krāsoti sarkani, dzelteni vai zili, atkarībā no sugas.

Šiem putniem piemīt atdarinātāja talants - tie ātri apgūst vārdus, atdarina smieklus, suņa riešanu un citas mājās dzirdamas skaņas. Amazones papagaiļiem ir skaļa ķērcoša balss.

Visu amazonu barošana ir līdzīga - putniem izbaro dažādus graudu maisījumus, augļus un dārzeņus, minerālvielu barības piedevas.

Vairums lielo ilgdzīvotāju putnu, kas nodzīvo 40 un vairāk gadus, diemžēl nebrīvē nevairojas. Tā kā daudzām amazonu sugām savvaļā draud izmiršana, svarīgs faktors sugu aizsardzībā būtu panākt putnu vairošanos nebrīvē.

Visizplatītākie ir zilpieres amazoni, kas dažkārt tiek saukti par sarkanplecu papagaiļiem, zilpieres amazoni, oranžspārnu jeb Venecuēlas amazoni un baltpieres amazoni.