enexxyy.1s.lv

Izplatība

Rudās lapsas ir plaši izplatītas lielā daļā pasaules. Tās sastopamas Kanādā, Aļaskā, ASV, Eiropā, Ziemeļāfrikā, Āzijā un no 19. gadsimta arī Austrālijā.

Latvijā lapsa ir parādījusies vēlajā pēcledus laikmetā, un vienmēr bijusi plaši izplatīta. Lapsu skaits Latvijā ik gadus svārstās 10 000 — 12 000 īpatņu robežās. Galvenie iemesli, kas nosaka lapsas skaita svārstības, ir parazīti un slimības (kašķis, trakumsērga), lielie plēsēji (galvenokārt vilki) un barības trūkums. Peļveidīgo grauzēju savairošanās veicina arī lapsu savairošanos. Ekoloģiski lapsa ir ļoti plastisks dzīvnieks, kas uzturas gan meža masīvos, gan kultūrainavā, pat apdzīvotās vietās. Tā bieži sastopama mežmalās, purvmalās, ūdenstilpnes piekrastēs, birztalās un krūmu saaudzēs lauka vidū. Lapsas izvairās no lieliem, vienveidīgiem priežu mežu masīviem un stipri pārpurvotām mežaudzēm.

Eiropas lielākajā daļa sastopama Eiropas rudā lapsa (Vulpes vulpes crucigera)^[2], tikai Eiropas ziemeļos dzīvo cita pasuga — Skandināvijas rudā lapsa (Vulpes vulpes vulpes).

Ieradumi

Barībā dominē peļveidīgie grauzēji; ja to ir maz, tad lapsas ķer arī lielos zīdītājdzīvniekus, piemēram, zaķus, stirnas un mežacūku mazuļus, kā arī putnus. Biežāk nekā vilks, lapsas barībā izmanto kukaiņus un augus (ogas, augļus, sēklas).

Lapsu varētu saukt par nometnieku. Ziemā, kad maz medījuma, tā ēd arī kritušos dzīvniekus. Lapsa ir aktīva visu gadu. Tā biežāk medī krēslā un naktī nekā dienā. Sliktā laikā un lielā salā lielāko diennakts daļu lapsa pavada alā un dažādās, dabiskās slēptuvēs. Lapsa ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks, kas apkārtējā vidē orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību (redze tai ir attīstīta daudz vājāk). Medību laikā lapsa lieliski māk izmantot visas dabiskās iespējas, lai sevi aizsegtu. Lapsa pārvietojas pa ieplakām, grāvjiem, krūmu un mežu aizsegā, bieži apstājās un novērtē situāciju apkārtnē. Tā samērā labi peld un spēj uzrāpties arī slīpi augošā kokā.

Lapsu vairošanās

Lapsa pārsvarā dzīvo ģimenēs. Vairošanās midzeni lapsa mēdz iekārtot pamestās āpša un jenotsuņa alās, vai tamlīdzīgās slēptuvēs, interesanti ir tas, ka lapsa pati alas nerok. Lapsas apdzīvoto alu var atšķirt no āpša vai jenotsuņa apdzīvotas alas pēc tā, ka pavasarī lapsa tīra alu, un pēc iztīrīšanas blakus alai ir redzams apmēram 2 metrus garš, noapaļots zemes izsviedums. Pie ieejas alā parasti mētājas barības atliekas un kauli, kas nepatīkami smako. Vienu un to pašu alu lapsas aizņem vairākus gadus pēc kārtas. Teritorijas iezīmēšana visintensīvāk notiek pavasarī, riesta periodā. Riesta laikā sievišķais dzimums ar īsiem rējieniem aicina vīrišķo dzimumu. Starp tēviņiem notiek riesta cīņas. Mazuļi (parasti 4 — 6 kucēni) dzimst maijā un jūnijā. Sākumā tie ir akli (acis atveras 2 — 2,5 nedēļu vecumā). Alā mazuļi dzīvo apmēram 1,5 mēnešus. Pēc tam mazie lapsēni sāk iznākt no alas un tās priekšā rotaļāties. Šajā laikā abi vecāki tiem intensīvi piegādā barību un māca medīt. Trīs mēnešu vecumā lapsēni atstāj dzimto alu. Sākas rudens un ģimene izklīst, lapsēni uzsāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību jaunās lapsas parasti sasniedz 2, retāk 3 gadu vecumā. Lapsas mūža ilgums ir 5 — 8 gadi, nebrīvē lapsa var nodzīvot arī ilgāk.

Lapsas latviešu folklorā

Latviešiem ir daudz tautas pasaku par rudo viltnieci lapsu, kas vienmēr apmāna vilku un citus dzīvniekus, kā arī cilvēku. Tomēr ir viens dzīvnieks, kas reizēm pārspēj lapsu viltībā - zaķis.^{[nepieciešama atsauce]} Lapsa gandrīz vienmēr latviešu pasakās ir negatīvs tēls. Un pasakās par šo dzīvnieku ir mācība par to, cik uzmanīgam ir jābūt, lai neuzķertos uz „lapsas viltību” dzīvē^[3].

Suitu novadā ir rotaļa, kas saucas "Rudā lapsa": spēlētāji sasēžas ciešā lokā ar mugurām uz ārpusi un sev pāri pārsedz villaini. Viens no spēlētājiem tēlo lapsu, un skrien sēdētājiem apkārt ar grīstē sagrieztu dvieli rokās un dungo dziesmiņu - „Skatatiesi, mani bērni, kur tā rudā lapsa tek!” Apkārt skrienot, "lapsa" nemanot nosviež dvieli zemē, kādam no sēdošajiem aiz muguras, un turpina skriet pa apli. Ja dvielis joprojām guļ zemē, tad to paceļ un uzsit pa muguru sēdošajam, kas nepamanīja dvieli sev aiz muguras. "Lapsa" sēžas aplī zem villaines, bet neuzmanīgais spēlētājs kļūst par "lapsu"^[4].

Zobenvalis (Orcinus orca), pazīstams arī kā plēsoņdelfīns un nažspuras delfīns, ir lielākais delfīnu dzimtas zīdītājs. Tie apdzīvo visus pasaules okeānus, sākot ar arktiskajiem apgabaliem un beidzot ar ...

Izskats un īpašības

Delfīniem kā visiem vaļveidīgajiem ir vārpstas formas ķermenis. Priekškājas ir pārveidojušās par airkājām, bet pakaļkājas nav redzamas. Aste kā dzenskrūve nodrošina delfīna kustību uz priekšu, airkājas tiek lietotas stūrēšanai, bet muguras spura izlīdzsvaro delfīna peldējumu. Astes spura ir novietota horizontālā plaknē atšķirībā no zivīm, kurām astes spura atrodas vertikālā plaknē.

Delfīnu krāsa variē starp dažādām sugām, bet visbiežāk tie ir pelēki ar gaišāku pavēderi, bieži tiem ir kontrastaini krāsu laukumi. Delfīni medījot lieto eholokāciju. Viņi to spēj izdarīt, pateicoties speciālam orgānam delfīnu galvās. Daudzām sugām žokļi ir pagarināti, veidojot knābim līdzīgu purnu, kā arī daudzām sugām mutes kaktiņi ir uzliekti uz augšu, radot iespaidu par to, ka delfīni visu laiku smaida, piemēram, pudeļdeguna delfīni. Zobu skaits ir ļoti dažāds, dažām sugām tas var sasniegt 250. Delfīni elpo ar elpošanas atveri uz galvas mugurpusē. Elpošanas atvere ir viena atšķirībā no plātņvaļiem, kuriem ir 2 elpošanas atveres. Delfīnu smadzenes ir lielas un kompleksas, kā arī tās atšķiras no lielākās daļas dzīvnieku smadzenēm.

Delfīniem atšķirībā no citiem zīdītājiem nav apspalvojuma, izņemot dažus matiņus purna galā, kas izzūd īsi pēc vai pirms piedzimšanas.^[6] Izņēmums ir Amazones upesdelfīns, kuram matiņi saglabājas visu mūžu.^[7]

Lielākajai daļai delfīnu ir laba redze gan zem ūdens, gan ārpus ūdens. Arī dzirdes diapozons delfīniem ir ļoti plašs. Salīdzinot ar cilvēku, delfīna dzirdes robeža augstām skaņām 10x vai vairāk pārsniedz cilvēka augšējo robežu. Katrā galvas pusē delfīniem ir nelielas ausu atveres uzreiz virs acīm. Zem ūdens delfīns klausās ar apakšžokļa palīdzību, kas skaņu novada līdz iekšējai ausij. Zinātnieki uzskata, ka delfīna zobi strādā kā antenas, kas uztver skaņas viļņus un spēj noteikt skaņas avota atrašānās vietu. Delfīniem ir ļoti labi attīstīta arī taustes sajūta. Īpaši jūtīgs ir purna gals, krūšu un ģenitāliju rajons, kā arī visa āda kopumā. Lai arī delfīniem nav spēja uztvert smaržas, tiem ir garšas izjūta,^[8] un dažas zivis tiem garšo labāk, citas ne tik labi. Delfīni daudz laika pavada zem ūdens un iespējams, ka ūdens garšošana tiem aizstāj ožu, līdz ar to delfīns iegūst informāciju par objektu pirms tā paņemšanas mutē.

Uzvedība

Par delfīniem bieži saka, ka tie ir visgudrākie dzīvnieki pasaulē. Ir grūti salīdzināt dažādu dzīvnieku inteliģenci, jo katram ir savs uzvedības modelis un atšķirīga komunikācija ar cilvēku. Tomēr neapšaubāmi delfīni ir inteliģenti dzīvnieki, un to apliecina daudzie pētītījumi gan nebrīvē, gan savvaļā.

Delfīni ir sociāli dzīvnieki, kas dzīvo baros. Ar barības resursiem bagātās vietās delfīnu bari var būt ļoti lieli. Šādā barā var pulcēties līdz 1000 delfīniem. Savā starpā delfīni sazinās ar klikšķiem, svilpieniem un cita rakstura skaņām. Eholokācijai delfīni lieto ultraskaņu. Savstarpējās attiecības delfīniem veidojas ciešas, lai gan hierarhija ir nepārtraukti mainīga. Delfīni nepamet ievainotus vai slimus bara locekļus, pat palīdz tiem elpot, izceļot nevarīgo indivīdu līdz ūdens virsmai.^[9] Savstarpējā izpalīdzība un altruisms neaprobežojas tikai starp sava bara vai sugas brāļiem. Pie Jaunzēlandes krastiem zinātnieki novēroja kādu delfīnu, kurš palīdzēja pundurkašalota mātītei ar mazuli izkļūt atklātā jūrā no sekliem piekrastes ūdeņiem. Kā arī diezgan bieži delfīni pasargā cilvēkus no haizivīm, riņķojot ap peldētāju un nelaižot haizivi tuvumā vai pat uzbrūkot un padzenot to.^[10]

Delfīni spēj izmantot priekšmetus un mācīt to darīt arī jaunajai paaudzei. Netālu no Austrālijas 2005. gadā tika novērots, kā Indijas okeāna pudeļdeguna delfīna (Tursiops aduncus) mātīte apmāca savu mazuli apsegt purnu ar koniskas formas sūkli, uzvelkot to kā cimdu, lai aizsargātu jūgtīgo degungalu, kamēr tiek pārbaudītas dūņas un meklēta barība. Zinātnieki, izpētot DNS, noskaidroja, ka visi delfīni, kas lietoja sūkļus, lai pasargātu savus purnus, ir mātes un meitas. Un tikai viens lietotājs bija tēviņš.^[11]

Delfīnu tēviņi diezgan bieži sakaujas. Jo vecāks kāds tēviņš, jo vairāk rētu sedz viņa ķermeni. Agresijas iemesli ir tāpat kā cilvēkiem; tās var būt vienkārši domstarpības divu indivīdu starpā vai cīņa par mātītes labvēlību. Reizēm cīņas ir tik intensīvas, ka tēviņš, kurš zaudējis cīņu, tiek izdzīts no bara. Reizēm pudeļdeguna delfīnu tēviņi nogalina mazuļus. Kā arī zinātniekiem nezināmu iemeslu dēļ reizēm tiek nogalināti cūkdelfīni.^[12]

Rotaļas

Delfīni peldot ik pa laikam izlec no ūdens. Reizēm lēcieni ir ļoti augsti un sarežģīti akrobātiski triki. Zinātniekiem nav vienota viedokļa par akrobātisko elementu nozīmi. Viena no versijām lēcienu nozīmi skaidro ar delfīnu vēlmi izlūkot no augšas, vai tuvumā nav zivju bara, ko nodotu jūras putnu barošanās kādā konkrētā vietā. Citā versijā tas tiek skaidrots ar savstarpējo komunikāciju, kā iespējamu ķermeņa valodu vai vienkārši ar prieku par dzīvi.

Rotaļas delfīniem ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Delfīni spēlējas ne tikai viens ar otru, bet arī ar jūraszālēm, jūras putniem vai bruņurupučiem. Savstarpējās spēlēs tiek atdarinātas un apgūtas cīņas mākslas. Delfīniem ļoti patīk sērfot pa viļņiem, tam tiek izmantoti gan piekrastes lūstošie viļņi, gan motorlaivu saceltie viļņi, īpaša jautrība ir priecāties par vairāku laivu saceltiem, pretēji ejošiem viļņiem. Reizēm delfīni uz rotaļu cenšas izaicināt kādu peldētāju cilvēku.

Gulēšana

Delfīniem tāpat kā vaļiem guļ tikai viena smadzeņu puslode, nomoda puslode seko līdzi elpošanai un iespējamiem ienaidniekiem vai citām briesmām, pēc brīža smadzeņu puslodes mainās vietām. Miega iesākumā uz īsu brīdi iesnaužas abas puslodes.^[13]

Nebrīvē delfīni iemieg ar abām puslodēm, abas acis ir ciet un delfīni nereaģē uz maigiem stimulātoriem. Elpošana notiek automātiski; delfīnam regulāri astes spērieni, lai elpošanas atvere atrastos ūdens virspusē, notiek refleksu līmenī.^[14] Līdzīga aizmigšana ir novērota kašalotam savvaļā, tomēr zinātniekiem trūkst datu, vai savvaļā delfīni aizmieg tik cieši kā nebrīvē.^[15]

Barība

Dažādas sugas medī dažādi. Bet kopumā delfīni barojas ar zivīm un kalmāriem, izņemot zobenvaļi un viltus zobenvaļi, kas medī arī jūras zīdītājus.

Viena no izplatītākajām medību tehnikām ir zivju sadzīšana barā. Zivis tiek sadzītas ciešā, nelielā barā jeb kamolā. Tad delfīni metas cauri blīvajam zivju kamolam un viegli saķer medījumu. Otrs izplatīts paņēmiens ir zivis iedzīt seklumā, kur tās vieglāk saķert. Atlantijas pudeļdeguna delfīni zivis izdzen dūņainajos krastos. Kamēr zivis cenšas nokļūt atpakaļ jūrā, delfīni tās uzlasa.^[16] Arī zobenvaļi reizēm uzbrūk pludmalē guļošajām jūras lauvām. Dažas delfīnu sugas zivis apdullina ar savu astes spuru vai izsit laukā no ūdens, un tad tās uzķer.

Delfīni bieži kooperējās ar cilvēkiem zivju medībās. Ziņas par šādu kooperāciju ir saglabājušās jau no Senās Romas laikiem. Mūsdienās šāda veida kooperācija joprojām notiek ar zvejniekiem Brazīlijas krastos. Delfīni dzen zivis virzienā uz tīkliem, tad signalizē zvejniekiem, ka zivis ir sadzītas un tīklus var izvilkt. Delfīni savukārt iegūst zivis, kas izbēg vai izkrīt no tīkliem.^[17]

Vairošanās un seksualitāte

Delfīni pārojas atrodoties ar vēderiem viens pret otru. Pārim ir ilgstoša priekšspēle pirms paša dzimumakta, reizēm kopošanās notiek vairākas reizes ar nelieliem pārtraukumiem. Grūsnības periods variē atkarībā no sugas. Mazajiem tukušiem tie ir 11 - 12 mēneši, bet zobenvaļiem 17 mēneši. Vēl nesasnieguši dzimumbriedumu delfīni kļūst seksuāli aktīvi.

Delfīniem mēdz būt seksuālas attiecības arī bez vairošanās mērķa, kā arī homoseksuālas attiecības. Tēviņi seksuāla uzbudinājuma laikā var būt ļoti agresīvi gan pret citiem tēviņiem, gan mātītēm.^[18] Reizēm dažas sugas pārojas ar citām sugām, radot hibrīdpēcnācējus.^[19] Reizēm delfīni meklē seksuālas attiecības ar citiem dzīvniekiem, cilvēkus ieskaitot.^[20]

Ienaidnieki

Izņemot cilvēkus, delfīniem ir tikai daži ienaidnieki. Dažām sugām nav neviena ienaidnieka, tās pašas ir plēsīgas un bieds jūras zīdītājiem. Delfīnus, īpaši mazuļus un pusaudžus apdraud dažas haizivju sugas: vēršhaizivs, tumšā haizivs, tīģerhaizivs un lielā baltā haizivs. Arī zobenvaļi medī mazāko sugu delfīnus.

Delfīni un cilvēki

Cilvēku saimnieciskās darbības un medību dēļ dažas delfīnu sugas ir tuvu izmiršanai. Tāds ir Amazones upesdelfīns, Ķīnas upesdelfīns un Indijas upesdelfīns. Ķīnā 2006. gada izpētes ekspedīcijā neatklāja nevienu Ķīnas upesdelfīnu, kas liecina, ka Ķīnas upesdelfīni iespējams ir izmiruši.

Delfīnus apdraud pesticīdi, smagie metāli, atkritumi un citāda rakstura ūdens piesārņojums, kā arī delfīni bieži tiek nāvējoši traumēti ar laivu dzenskrūvēm. Daudzi delfīni tiek nogalināti, zvejojot tunčus. Tie sapinas tunčiem izmestajos tīklos un iet bojā. Dažās pasaules daļās delfīnus medī kā barību cilvēku galdam. Šādas tradīcijas ir Fēru salās un Japānā. Kuģu navigācijas sistēmas izraisa skaļus zemūdens trokšņus, kas delfīnbiem izraisa stresu, bojā dzirdi un izraisa dažādas slimības, kas saistītas ar skaļa trokšņa iedarbību.^[21]

Mitoloģija

Delfīniem ir sena vēsture saistībā ar kultūru. Delfīns ir populārs tēls Senās Grieķijas mitoloģijā, tas ir attēlots arī uz monētām. Attēlā ir redzams kā jauns vīrietis jāj ar delfīnu.^[22] Senie grieķi ticēja, ka redzēt delfīnu ir laba zīme. Ja kuģim pa priekšu peldēja delfīni, ceļojums bija gaidāms izdevies.

Hindu mitoloģijā Gangas upesdelfīns apliecināja Gangas upes svētumu, delfīns bija dieva klātbūtnes zīme.

Delfinārijs

Delfīnu popularitāte atgriezās 1960. gados, kas rezultējās daudzu delfināriju izveidošanā visā pasaulē. Delfīnu izrādes kļuva pieejamas plašai auditorijai. Daudzi delfināriji pēc publikas spiediena drīz vien aizvērās, jo delfīniem tajos nebija piemēroti dzīves apstākļi. Tomēr joprojām strādā vairāki simti delfināriju. Viens no populārākajiem delfinārijiem "Jūras dzīvnieku parks" (angļu: SeaWorld marine mammal park), kas atrodas ASV, demonstrē trikus pat ar zobenvaļiem.

Izskats

Finvalis ir slaids un garš. Finaļa vidējais ķermeņa garums ir 19 - 20 m. Ziemeļu puslodes finvaļi var izaugt līdz 24 metriem, bet Antarktīdas finvaļi līdz 26,8 metriem^[8]. Līdz šim neviens pieaudzis finvalis nav bijis nosvērts, bet, izmantojot kalkulācijas, zinātnieki pieņem, ka 25 metrus garš finvalis sver apmēram 70 tonnas. Pilnībā pieaudzis finvalis ir 25 - 30 gadu vecumā, un tas var nodzīvot līdz 94 gadu vecumam^[9]. Tikko dzimis finvalis ir 6,5 metrus garš un sver apmēram 1800 kg^[8]. Finvali jūrās var atpazīt pēc tā lielā auguma, bet spriežot tikai par augumu to vieglisajaukt ar citiemlieliem vaķiem. Visbiežāk to sajauc ar zilo vali, seivali vai siltākos ūdeņos ar Braida vali.

Tā ķermenis ir brūni-pelēks ar gaišāku pavēderi. Tam ir smails purns, divi elpošanas caurumi un plats, plakans priekšgals. Uz muguras, uzreiz aiz elpošanas caurumiem tam ir divas gaišākas zīmes, kas atgādina uzšuves. Ir pazīme pēc kuras var labi atpazīt finvali: apakšējais žoklis labajā pusē finvalim ir balts, toties kreisajā pusē žoklis ir melns vai pelēks^[8]. Šāda veida asimetriju reizēm var novērot mazajam joslvalim, bet finvaļa asimetrija ir unikāla un šī pazīme ir galvenā, pēc kuras var identificēt finvali. Uz vēdera finvalim ir 56 - 100 ieloces jeb joslas, kas sākas pie zoda gala un beidzas pie nabas. Tas ļauj barojoties ievērojami paplašināt rīkles daļu. Finvalim ir liela, noapaļota muguras spura, 60 cm gara. Tā pārējās spuras ir nelielas, konusveidīgas, aste spura plata, nosmaiļota un sašaurināta centrā.

Uzvedība

Kad finvalis tuvojas ūdens virsnai, uzreiz pēc izšļāktās ūdens strūklas virs ūdens parādās muguras spura. Ūdens strūkla ir vertikāla un šaura, tā var sasniegt 6 metru augstumu^[8]. Katru reizi sasniedzot ūdens virsmu, finvalis izšļāc vienu vai vairākas ūdens strūklas. Finvalis ieelpo gaisu apmēram 1 vai 1,5 minūtes un atkal ienirst. Finvalis ienirst līdz 250 metru dziļumam, katru reizi paliekot zem ūdens 10 - 15 minūtes. Reizēm finvaļi pilnībā izlec no ūdens^[8].

Finvalis ir viens no ātrākajiem okeāna iemītniekiem. Tas var peldēt ar ātrumu 37 km/st^[8] un attīstīt sprinta ātrumu 40 km/st^[10]. Tos mēdz saukt par jūras greihaundiem. Tie ir sociāli dzīvnieki un bieži dzīvo grupās, kas sastāv no 6 - 10 indivīdiem, lai gan labās barošanās vietās reizēm var novērot finvaļu barus līdz 100 dzīvniekiem.

Finvaļi tāpat kā citi vaļi veido zemas, garas skaņas. Zilo vaļu un finvaļu skaņas ir zemākās zināmās skaņas, ko rada dzīvnieki^[11]. Cilvēks var dzirdēt skaņas starp 20 herciem un 20 kiloherciem. Finvaļu skaņa ir starp 16 un 40 herciem. Katras skaņas garums ir apmēram 1 - 2 sekundes, skaņas tiek kombinētas īpašā dziesmā, kas ilgst 7 - 15 minūtes. Dziesma tiek atkārtota atkal un atkal vairāku dienu garumā^[12]. Tās skaļums ir 184 - 186 decibeli, un skaņu var sadzirdēt vairāku simtu kilometru attālumā. Iesākumā zinātnieki nesaprata, ka šīs skaļās, garās skaņas nāk no vaļiem. Ir noskaidrots, ka skaņas tiek izdotas tikai riesta laikā, un tās veido tikai tēviņi. Mūsdienās okeāni ir pārpildīti ar dažādām skaņām, ko rada kuģi un cita tehnika, šīs daudzās skaņas traucē finvaļiem atrast savu pāri^[13].

Barība

Finvalis barojas ar nelielām zivtiņām, kalmāriem un vēžveidīgajiem. Finvalis medī, plaši atverot žokļus un turpinot peldēt relatīvi lielā ātrumā, apmēram 11 km/st, pēc brīža tas aizver žokļus^[14]. Vienā kampienā tas norij 70 kubikmetrus ūdens, ūdens caur mutes joslu spraugām tiek filtrēts atpakaļ jūrā, tādējādi jūras iemītnieki paliek iesprostoti vaļa mutes dobumā. Katrā mutes pusē zobu vietā ir 262 - 473 plātnes. Katra plātne ir veidota no keratīna, un uz iekšpusi tās veido smalkas bārkstis, plātnes garums ir apmēram 76 cm un platums 30 cm. Katrā kampienā finvalis nomedī apmēram 10 kg barības^[14]. Dienas laikā pieaugušam finvalim ir vajadzīgi 1800 kg barības^[1]. Ir novērots, ka finvaļi lielā ātrumā sadzen kopā zivis līdz zivju bars ir sadzīts ciešas lodes formā, tad finvalis ar kampienu uzbrūk baram^[1].

Vairošanās

Vaļu riesta laiks ir ziemā, un tie pārojas tropiskajās jūrās. Grūsnības periods ilgst 11 - 12 mēnešus. Mazuļi tiek zīdīti ar pienu 6 - 7 mēnešus, līdz tas sasniedz 11 - 12 metru garumu. Tas visur seko mātei un mācās medīt. Mazuļi dzimst katru otro vai trešo gadu. Parasti piedzimst 1 mazulis, bet ir datēti arī 6 mazuļi. Seksuālo briedumu mātīte sasniedz 3 - 12 gadu vecumā^[1].

Sistemātika

Finvalim ir 2 pasugas^[15], lai gan lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka būtu jābūt 3 pasugām^[2] (trešajai Klusā okeāna finvaļu grupai nav zinātniskā nosaukuma).

• Ziemeļatlantijas finvalis (Balaenoptera physalus physalus) - Atlantijas okeāna ziemeļu daļa
• Antarktikas finvalis (Balaenoptera physalus quoyi) - dienviddaļas okeānu ūdeņi, lielāks par Ziemeļatlantijas finvali