Pieaugusi jūrascūciņa ir 600 -1000 g smaga. Dzīves ilgums ap 8 gadi. Grūsnība - 2 mēneši, piedzimst 2 - 4 mazuļi. Angoras jūrascūciņām regulāri jāķemmē apmatojums (nepieciešamības gadījumā var mazgāt). Regulāri jāpārbauda zobu stāvoklis un nagu garums ( ja nagi atauguši tie jāpagriež).
Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu. Minimālie būra izmēri (vienam dzīvniekam) 50 x 50 cm. Būri aprīko ar mājiņu. Var laist pastaigā pa dzīvokli. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).
Ēdināšana: vēlams barot vienā un tai pašā laikā, lielāko barības dienas devu atstājot uz vakaru. Kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību un sienu. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes (nomazgātus) augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, burkāni, salāti, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - diedzētus graudus, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi). Pie zaļbarības pieradina pakāpeniski.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens tam pievieno 5 mg C vitamīna dienā.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta
Teksela jūrascūciņa (Cavia porcellus Texel)
Sākotnēji radušies no rekšu un šeltiju šķirnes jūras cūciņām. Garais apspalvojums aug virzienā uz krustiem, atgādina lokas, bet uz vēdera ir īsas lociņas un uz purniņa īsas un sprogainas, lokainas, garas bakenbardes. Garais apspalvojums krītot uz sāniem veidojot uz muguras šķirtni. Apspalvojuma garums no 15 -18 cm. Iespējamas dažādas krāsu varietātes.
Tēviņi sasniedz dzimumbriedumu 8-12 nedēļu vecumā, matītes - 7-8 medēļu vecumā. Grūsnība ilgst 60-68 dienas. Piedzimst 1-5 mazuļi. Pirmo reizi parasti mātītei ir 1 mazulis.
Turēšana: Būrim jābūt vienstāvīgam, minimālais garums vienai cūciņai - 60 cm.Tas var būt būris ar plastikāta sāniem, kam virsū ir režģis. Būrī jābūt dzirdinātavai; bļodiņām sausai barībai un svaigiem dārzeņiem, augļiem; svaigam sienam; minerālblokam (kas ir nepieciešams kā minerālvielu avots un zobu deldēšanai); skaidas un koka granulas (tikai granulas izmantot nav ieteicams, jo dzīvniekam var veidoties tulznas. Būri aprīko ar mājiņu. Var laist pastaigā pa dzīvokli. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).
Teksela jūras cūciņu nepieciešams ķemmēt, taču jādara to uzmanīgi.
Ēdināšana: Jūras cūciņa ir grauzējs, tāpēc raciona pamats tām ir cieta barība. 60% - siens (obligāti jāseko, lai siens būtu vienmēr, jo jūras cūciņai ir vārīgs gremošanas trakts, bet siens uzlabo barības sagremošanu un zarnu darbību), 20% - cieta barība, 20% - sulīga barība. Nepieciešams C vitamīns - to satur citrusaugļi, pieniņu lapas, arī C vitamīna piedevas. Drīkst dot ābolus, bumbierus, banānus, salātus, āboliņu, pētersīļus, pieneņu lapiņas, burkānus, kāpostus (nelielos daudzumos), gurķus, tomātus, papriku, kukurūzu.
Nedrīkst dot kartupeļus, sīpolus, pienu, maizi, gaļas produktus.
Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.
Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties dodieties pie veterinārārsta!
Viss par jūrascūciņu:
Savvaļas jūrascūciņu dzimtene ir Dienvidamerika. Visbiežāk tās sastopamas Peru kalnu klajumos. Plašās jūrascūciņu izplatības dēļ ir izveidojušās vairākas ģeogrāfiskās pasugas. Viena no tām ir Cavia aperea tshudii, no kuras cēlusies mūsu mājās bieži audzētā jūrascūciņa Cavia aperea porcellus. Savvaļas jūrascūciņas dzīvo nelielās grupās pašu vai citu dzīvnieku izrakstās alās. Aktīvas krēslas stundās. Sazinās savā starpā ar savdabīgu urkšķēšanu, spiedzieniem un svilpieniem. Peru indiāņi pieradinātas jūrascūciņas izsenis turēja savos mājokļos nelielos baros un izmantoja ziedojumu rituālos un pārtikā.
Eiropā jūrascūciņas ieveda spāņu ceļotāji 16. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka arī eiropieši tās vispirms izmantoja pārtikā. Šie sauszemes dzīvnieki, kam nemaz netīk ūdens, bija bieži jūrnieku ceļabiedri tālajos pārbraucienos no Dienvidamerikas uz Eiropu, tādēļ arī to nosaukums saistīts ar jūru – aizjūras, jūras cūciņas. Francijā, Itālijā un Spānijā tās tiek dēvētas par peruāņu cūciņām, Beļģijā – par kalnu jeb Indijas, bet Anglijā – par Gvinejas cūciņām.
Jūrascūciņas tiek plaši izmantotas kā laboratorijas dzīvnieki. Tās iekarojušas pelnītu popularitāti dzīvnieku mīļotāju vidū. Mājās par jūrascūciņu var rūpēties pat bērns – zooveikalos visbiežāk šie dzīvnieki tiek iegādāti bērniem par prieku.
Pirmās ievestās jūrascūciņas stipri atšķīrās no mums pazīstamajām – bija lielākas augumā, ar taisnu, īsu vienkrāsainu apmatojumu. Cilvēkam audzējot tās mājās, vairāk nekā 400 gadu garumā izveidojās vairākas šķirnes ar atšķirīgu apmatojuma krāsu, garumu un struktūru.
Biežāk zooveikalos var sastapt parasto angļu īsspalvaino jūrascūciņu, kas visvairāk līdzinās senčiem. Tieši šīs cūciņas nesušas vislielākos upurus zinātnes labā, pavadot savu dzīvi laboratorijās. Šo dzīvnieku krāsu gamma var būt visdažādākā – no baltas līdz rudai un melnai, bieži sastopamas trīskrāsu jūrascūciņas. Šos dzīvniekus turēt ir visvienkāršāk – nav nepieciešama īpaša apmatojuma kopšana. Himalaju jūrascūciņas atšķirības zīme ir baltais kažoks, uz tā fona izceļas melnais deguns, ausis un kājas. Dabisks cūciņu krāsojums ir aguti – zeltains, sudrabots vai ruds. Albīniem dzīvniekiem ir balts kažociņš un sarkanas acis. Holandes plankumaino cūciņu pamatkrāsa ir balta. Uz vaigiem, ausīm un pakaļkājām izkārtoti norobežoti citu krāsu plankumi. Bruņurupuča krāsojums parasti sastāv no baltiem, rudiem un melniem plankumiņiem, ar pakāpeniskām toņu pārejām.
Rozetes (jeb japāņu vai abesīniešu) jūrascūciņām ir koši krāsots īpatnējs kažociņš. Apmatojums uz ķermeņa dažās vietās maina augšanas virzienu, tādējādi jūrascūciņa izskatās izspūrusi. Lai cik dīvaini liktos, šī šķirne izaudzēta Anglijā.
Visinteresantāk izskatās garspalvainā jeb Angoras jūrascūciņa. Garā zīda vilna sasniedz 6 cm garumu. Izcila gara (līdz pat 15 cm) un mīksta ir peruāņu jūrascūciņu vilna, tā klājas līdz pat zemei. Reizēm nevar atšķirt, kur cūciņai atrodas galva. Peruāņu zīdainajai jūrascūciņai pagarinātais apmatojums ir tikai uz ķermeņa, galva ir gluda. Šo šķirņu dzīvnieku apmatojums prasa rūpīgu un saudzīgu kopšanu. Bērnam ātri var apnikt ik dienas rūpēties par savu mīluli, tādēļ bērna priekam labāk izvēlēties kādu no īsspalvainajām jūrascūciņām.
Turēšana
Vienkāršā jūrascūciņu kopšana ir viens no dzīvnieku lielās popularitātes iemesliem. Tās ir savās prasībās pieticīgas un vienmēr ar dzīvi apmierinātas. Dzīvniekam jāierāda sava dzīves vieta, kur tas var rast patvērumu – vai tā būs plastikāta kaste vai sekls akvārijs; vai īpaši jūrascūciņām paredzēts plastikāta būrītis ar režģotu virsmu. Viena dzīvnieka mitekļa izmēriem jābūt ne mazākiem par 40 x 40 cm. Pakaišiem izmanto sienu, skaidas vai salmus. Daži audzētāji izmanto kaķu tualetes pakaišus, kas labi uzsūc mitrumu un smakas.
Jūrascūciņas ir bara dzīvnieki, tādēļ nebūtu vēlams tos turēt vienatnē, ja nav laikam mīlulim veltīt daudz uzmanības. Labi sadzīvo ar pundurtrušiem vienā mītnē. Aktīvajām cūciņām jārada atbilstoši dzīves apstākļi, lai tās varētu daudz skriet. Gādājot par zvērēna izkustēšanos, var laist cūciņu katru dienu izskrieties pa dzīvokli.
Optimālā telpas temperatūra 16-18°C. Jūrascūciņas sliktāk pacieš karstumu nekā aukstumu, taču nedrīkst atrasties temperatūrā zemākā par 10°C. Īpaši tas sakāms par albīnajiem dzīvniekiem. Albīniem pēc atrašanās aukstumā uz ausīm, deguna un kājām parādās melni matiņi, kas liecina par apsaldēšanos. Vasarā jūrascūciņas var turēt ārā. Būrim jābūt nosegtam no visām pusēm ar režģi, lai nepiekļūtu plēsēji, kā arī jāierīko patvērums no saules un lietus. Bieži pārvietojot būri pa zālāju, jūrascūciņai visu laiku būs pieejama svaiga zaļbarība.
Jūrascūciņas ir sabiedriski un “runīgi” dzīvnieki. Pieradinātas tās ātri iemācās atsaukties uz savu vārdu un sazinās ar saimnieku savā valodā – ar urkšķieniem, svilpieniem un nepacietīgiem spiedzieniem. Vērīgs draugs var iemācīties saprast jūrascūciņu valodu. Dzīvniekiem patīk sēdēt saimniekam rokās, mātītes nekad nekož cilvēkam, taču dažiem tēviņiem var būt piktāks raksturs. Atšķirībā no kāmjiem, jūrascūciņas nemēdz aizbēgt, tās var laist pastaigāties pa māju. Ja būrītis atrodas uz grīdas, jūrascūciņa pēc pastaigas pati labprāt atgriežas mājās.
Jūrascūciņas ir ļoti mīļi un simpātiski dzīvnieki, kurus var turēt mājās tie, kuri vēlas sev blakus labu un mīlošu draugu, bet nerod iespēju iegādāties suni vai kaķi.
Barošana
Tā kā jūrascūciņām nākas sagremot celulozi, tām ir ļoti garš gremošanas trakts. Kopumā gremošanas trakts sasniedz 2 metru garumu, tādēļ barības sagremošanas process aizņem ilgu laiku. Lai barība izietu caur visu sistēmu, ir nepieciešama nedēļa. Lielākā daļa jūrascūciņu saslimšanu ir saistītas ar nepareizu barošanu.
Svarīgi ievērot dienas režīmu – barot dzīvnieku katru dienu vienā un tajā pašā laikā, lielāko daļu dienas devas dodot vakarā. Neregulāra barošana izraisa gremošanas traucējumus. Liela uzmanība pievēršama barības kvalitātei. Jāpasniedz tikai svaigi, tīri nomazgāti produkti. Jūrascūciņas ir ēdelīgi dzīvnieki, tādēļ jāuzmana to “slaidā līnija”.
Savvaļā jūrascūciņas barojas ar svaigu zāli, laika gaitā organisms ir zaudējis spēju sintezēt C vitamīnu. C vitamīnu jūrascūciņām nepieciešams uzņemt ar barību. Barībā iekļauj dārzeņus, zāli, zaļumus, sēkliņas un graudus, pienenes, salātus un augļus, sienu. Bez tam dzeramajam ūdenim pievieno vismaz 5 mg C vitamīna dienā. Būrītī pastāvīgi jātur minerālvielu brikete, ko jūrascūciņas grauž pēc vajadzības. Ņemot vērā jūrascūciņu gremošanas īpatnības, labāk ir izmantot zooveikalos nopērkamās specializētās barības. Uz jaunu barības veidu jāpāriet ļoti pakāpeniski, tas pats jāievēro, pavasarī sākot dot svaigu zāli un zaļumus. Graušanai dzīvniekiem piedāvā sausiņus, lapu koku zariņus ar visu mizu.
Grūsnām jūrascūciņām ievērojami paaugstinās glikozes patēriņš, tāpēc barībai jābūt sevišķi sabalansētai. Ziemā vitamīnu avots ir diedzēti graudi.
Veselības uzturēšanai jūrascūciņas ēd savas fekālijas. Mazuļiem, apēdot mātes fekālijas, noformējas sabalansēta zarnu mikroflora.
Vairošanās
Dzimumgatavību jūrascūciņas sasniedz 2-3 mēnešu vecumā, taču pārot tās nav ieteicams ātrāk par pusgadu. Grūsnības periods ir ilgs – apmēram 2 mēneši. Dzemdības noris ātri un pasaulē parādās 2-4 mazuļi. Vārgākais parasti iet bojā. Mazuļi piedzimst pilnīgi attīrījušies – ar atvērtām actiņām, gandrīz pilnīgi patstāvīgi. Lai gan mamma baro tos apmēram mēnesi, jau trešajā līdz sestajā dienā mazie sāk nogaršot barību, ko ēd māmiņa.
Veselība
Jūrascūciņas dzīves ilgums parasti ir 6-8 gadi, taču atsevišķi eksemplāri var nodzīvot ilgāk par 10 gadiem. Jūrascūciņas svars ir no 600 līdz 1000 g, mātītes parasti ir vieglākas. Amerikā izaudzētas cūciņas, kas sver 1,8 kg. Šiem zvēriņiem ir ļoti labi attīstīta oža – tā palīdz bara locekļiem atpazīt svešiniekus. Arī par dzirdi dzīvnieki nevar žēloties – jūrascūciņas spēj sadzirdēt arī ļoti augstas frekvences skaņas.
Īpatnēja ir jūrascūciņu kāju uzbūve – pakaļkājām ir tikai 3 gari, slaidi pirksti, bet mazajām priekšķepiņām – četri. Mājas apstākļos regulāri jāapskata jūrascūciņas kājas. Dabā to nadziņi paši nodilst pret cieto grunti, taču, dzīvojot uz mīkstiem pakaišiem, tas nenotiek. Tad nadziņi ir jāapgriež. Mitrumā un nekoptā būrī dzīvojot, var iekaist maigā pēdu āda. Tāpat jārūpējas par dzīvnieka zobu stāvokli.
Veikalā izvēloties sev nākamo biedru, uzmanība jāpievērš cūciņas izskatam – veselam dzīvniekam ir ne vien lieliska apetīte, bet arī acu skatiens ir možs un skaidrs. Nopietni slimam dzīvniekam ir iekritušas acis. Pērkot jūrascūciņu, jāpārbauda tās zobu stāvoklis – ja priekšzobiem ir pareizs sakodiens, zobi nodilst vienmērīgi.
Dzīvnieki jāsargā no caurvēja, tādēļ būris mājās jānovieto no tiešiem saules stariem un caurvēja pasargātā vietā. Ziemā, kad apkurinātās telpās pazeminās gaisa mitrums un trūkst zaļbarības, jūrascūciņas mēdz slimot ar pneimoniju. Laikus neārstēts, dzīvnieks aiziet bojā.
Retumis cūciņām novērojama apmatojuma izkrišana atsevišķās ķermeņa vietās. Iemesls ir stress, kā arī rupjās barības – siena – trūkums uzturā.
Jebkuras ārstnieciskas procedūras ir jāuztic veterinārārstam. Rūpīgs saimnieks regulāri vedīs savu mīluli uz profilaktiskajām apskatēm un konsultācijām pie speciālista, lai izvairītos no nopietnām slimībām, kas saistītas ar kļūdām kopšanā un barošanā.
Komentāri (0)
