enexxyy.1s.lv

Pieaugusi žurka ir 15-20 cm gara un 200 -400 g smaga. Dzīves ilgums ap 3 gadi. Grūsnība - 20 -23 dienas, piedzimst 6 -10 mazuļi.

Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu, kad žurka pieradināta, to var laist pastaigā pa dzīvokli. Minimālie būra izmēri 40 x 30 x 30 cm. Būri aprīko ar mājiņu, kāpnēm un tuneļiem. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).

Ēdināšana: kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - sienu, *) liesu jēlu gaļu, biezpienu, olas, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi). Nebarot ar sieru un gaļas izstrādājumie (desas, žāvēta gaļa, utt)

Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta

Viss par žurkām:

Žurka tikai pēdējos gados gūst popularitāti kā mājas dzīvnieks. Parasti šie dzīvnieki, kas, domājams, cēlušies no pelēkās žurkas (Rattus norwegicus), sastopami laboratorijās. Žurkas ir vieni no nedaudzajiem dzīvniekiem, kas lielā mērā ietekmējuši cilvēces vēstures gaitu. Būdami daudzu bīstamu infekcijas slimību pārnēsātāji, šie dzīvnieki ir bijuši nāvējošu epidēmiju izplatītāji.

Četrpadsmitā gadsimta vidū katrs ceturtais Eiropas iedzīvotājs krita par upuri mērim. Mūsdienās bīstamā slimība ir uzvarēta, taču žurkas turpina kaitēt cilvēkam, iznīcinot pārtikas krājumus.

Ar žurkām cīnās nepārtraukti un bezcerīgi.

Pelēkās žurkas dzīvo grupās. Savstarpējās attiecības ir ļoti interesantas un organizētas augstā līmenī. Savā sabiedrībā žurku mātītes var kopīgi audzināt mazuļus, turklāt mātes baro gan savus, gan kaimiņu bērnus. Dzīvnieki pazīst viens otru pēc smaržas un sazinās ar savdabīgas valodas starpniecību.

Astoņpadsmitā gadsimta vidū Eiropā par izmēģinājumu dzīvniekiem sāka izmantot albīnās žurkas laboratorijās. Žurkas ir vieni no visvairāk izpētītajiem mūsu laikabiedriem. Pārvācoties no laboratorijas apstākļiem mūsu mājās, baltās žurkas (kas gan mēdz būt arī plankumainas vai pat melnas) ir kļuvušas par interesantiem, gudriem un draudzīgiem kompanjoniem.

Nebrīvē žurkas parasti dzīvo trīs gadus, taču ir zināmi ilgdzīvotāji, kuru mūža ilgums sasniedzis astoņus gadus. Divu, divarpus mēnešu vecumā žurkas sasniedz dzimumgatavību. Pieaugusi baltā žurka sver 200-400 g, ķermeņa garums 10-15 cm. Aste žurkām ir gara un klāta ar zvīņainu ādu ar retiem matiņiem. Neveikli satverot žurku aiz astes, astes āda var palikt rokās.

Žurkas ir spējīgas vairoties jau sešu astoņu nedēļu vecumā. Mazuļi tiek iznēsāti 20-23 dienas, piedzimstot tie ir kaili un akli, taču aug ļoti ātri un divdesmit dienu vecumā tos jau var atšķirt no mātes.

Žurkām un pelēm redze nav pārāk labi attīstīta. Skaidri saredzēt priekšmetus tās var tikai no neliela attāluma. Baltajiem laboratorijas dzīvniekiem redze ir vēl vājāka.

Turēšana

Mājas žurka var tikt turēta arī vienatnē, ja vien saimnieks var veltīt pietiekoši daudz laika savam audzēknim. Ja vēlaties turēt vairākus dzīvniekus, tiem jābūt viena dzimuma, citādi zvēriņi netraucēti vairosies. Mātītes, atšķirībā no tēviņiem, daudz retāk iezīmē savu teritoriju ar urīnu.

Žurkas ir viegli pieradināmi dzīvnieki, kas labi pazīst savu saimnieku. Mājas apstākļos nav nepieciešams visu laiku turēt žurku krātiņā. Saprātīgajam dzīvniekam patīk kontaktēties ar kopēju un piedalīties ģimenes dzīvē.

Žurkai, kura tiek regulāri izlaista pastaigās, nav vajadzīgs liels sprosts. Vispiemērotākais ir stiepļu būris ar kāpnītēm, tuneļiem un mājiņām dzīvnieka izklaidei. Minimālie izmēri 40 x 30 x 30 cm. Galvenais, lai būrīša materiāls būtu izturīgs, viegli kopjams un dezinficējams. Žurkas nav vēlams turēt terārijā vai akvārijā, jo stikls aizsvīst un iekšpusē ir pārāk mitrs gaiss. Pakaišiem noder skaidas.

Žurkām nav nepieciešami īpaši klimatiskie apstākļi, tām piemērota istabas temperatūra. Ziemā telpās ar centrālapkuri gaiss gan var būt pārāk sauss. Būrīti novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un caurvējiem, jo dzīvnieki var viegli saaukstēties.

Šie dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi un ar interesi pēta visu jauno. Par to pārliecinājušies arī zinātnieki, pētot žurku uzvedību. Žurkas ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, tām patīk, ja ar viņām nodarbojas. Viegli pieradināmas, labāk iegādāties jaunu – pusotru līdz trīs mēnešus vecu dzīvnieku, kas pieķeras savam kopējam, atsaucas uz vārdu un nebēg, pat palaista “brīvsolī”.

Žurku vidū ir sastopami gan mīlīgi dzīvnieki, gan arī tādi, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izmēģinās zobus pie saimnieka. Tikušas brīvībā, žurkas grauž visu, kas pagadās, apvainotas tās kļūst ļaunatminīgas un atriebīgas.

Barošana

Žurku un peļu barošanai vislabāk izmantot gatavos granulētos barības maisījumus, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas. Papildus žurkām dod sulīgo barību – zaļumus, dārzeņus un augļus. Žurkas ir visēdāji dzīvnieki, tas nozīmē, ka barībā nedrīkst trūkt arī dzīvnieku izcelsmes produktu – liesas gaļas, biezpiena, olu, piena. Nebarojiet žurku ar sieru, desu vai citiem nepiemērotiem produktiem. Dzīvniekam, protams siers garšo, taču tas nenāk par labu veselībai. Zobu asināšanai noderēs koka gabaliņi un graužamas minerālvielu briketītes, ko var nopirkt veikalos.

Dzeramajam ūdenim žurkas mājā jāatrodas visu laiku. Higiēniskāka ir automātiskā dzirdinātava, kuru žurka ātri iemācās lietot.

Veselība

Veselam dzīvniekam ir gluds, spīdīgs apmatojums, spožas, modras acis. Normāla žurka ir rosīga un ziņkārīga. Saslimis dzīvnieks kļūst apātisks, atsakās no barības, kažociņš sabožas. Ja pamanāt kādas pārmaiņas dzīvnieka uzvedībā, pēc iespējas ātrāk nogādājiet pie veterinārārsta.

Biežākais iemesls, kura dēļ žurku saimnieki dodas pie ārsta, ir audzēji un vielmaiņas traucējumi. Tas ir nepareizas barošanas sekas.

Pieaudzis kāmis ir 10-15 cm garš un 140 g smags. Dzīves ilgums ap 3 gadi. Grūsnība - 16 dienas, piedzimst 6 -12 mazuļi. Satver kāmi ar abām plaukstā no sāniem.

Pieaudzis pundurkāmis ir 5-8cm garš un 30 - 40 g smags. Dzīves ilgums ap 3 gadi. Grūsnība - 16 -20 dienas, metienā 4 - 6 (8) mazuļi. Satver kāmi ar abām plaukstām no sāniem.

Turēšana: tur būrī ar metāla stiepļu restojumu vai daļēji noslēgtā plastmasas. Minimālie būra izmēri 25 x 25 x 20 cm. Būri aprīko ar mājiņu un riteni. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm un pasargā jo caurvēja un tiešiem saules stariem. Regulāri tīra un dezinficē būri (1 reizi nedēļā).

Ēdināšana: kā pamatbarību izēdina zooveikalos nopērkamo speciālo barību. Papildus dod : *)svaigus un labas kvalitātes augļus un dārzeņus (āboli, bumbieri, gurķi, utt.) *)zaļbarību ( āboliņš un pienenes), ziemā - sienu, *)dzīvus kukaiņus, *)augļu koku zarus, *)minerālbarību (zooveikalos nopērkami - minerālu akmeņi). Zaļumus izēdina pakāpeniski. Nebarot ar lipīgu barību (var rasties vaigu gļotādas iekaisums).

Dzirdināšana: brīvi pieejams svaigs un nostādināts dzeramais ūdens.

Ja rodas aizdomas par dzīvnieka saslimšanu nekavējoties doties pie veterinārārsta

Viss par kāmjiem:

Vieni no iemīļotākajiem mazajiem dzīvniekiem ir kāmji. Dzīvoklī parasti tiek turēti vienas vai divu sugu kāmji, taču bez pazīstamākajiem Sīrijas zeltainajiem un Džungārijas kāmīšiem ir vēl bezgala daudz sugu un pasugu, kuru pārstāvji labprāt kļūst par mājas mīluļiem. Mājās biežāk tiek audzēti Sīrijas zeltainie, Džungārijas kāmji, Ķīnas vai svītrainie pundurkāmji, vismazākie – Roborovska pundurkāmīši.

Eiropas dienvidos sastopamie parastie kāmji ir vieni no lielākajiem – ķermeņa garums ir 25-35 cm, svars var sasniegt 500 g. Īpatnējos vaigu maisos dzīvnieks var uzkrāt ievērojamu daudzumu barības. Parastais kāmis ir skaists dzīvnieciņš – tērpts rudā kažociņā, rotājies ar baltiem cimdiem un zeķītēm, arī austiņas un purna galiņš ir balts. Mazās spožās actiņas bezbailīgi raugās pasaulē.

Parastais kāmis mitinās dažāda dziļuma sazarotās alās, kur glabā savus milzīgos (pat līdz 15 kg graudu) pārtikas krājumus. Kāmji ir krēslas dzīvnieki un lielākā aktivitāte novērojama rīta un vakara stundās. Dziļākajās alās kāmji pārlaiž ziemas aukstumu. Dodoties ziemas guļā, dzīvnieka ķermeņa temperatūra pazeminās no 32 līdz 4°C. Reizi nedēļā tie pamostas, lai paēstu un nokārtotu dabiskās vajadzības īpašā, tam paredzētā vietā.

Pavasarī, drīz pēc pamošanās kāmjiem sākas “kāzu” laiks. Tēviņi ieņem mātīšu alas, turklāt iezīmējot teritoriju ar sānu dziedzeru izdalītu sekrētu. Grūsnība ilgst 18-20 dienas. Metienā piedzimst 4-12, dažreiz pat 18 mazuļi. Tā kā mātīte nespēj tik daudz mazuļu izbarot, liekos tā nokož. Mazie piedzimst akli un kaili, toties ar attīstītiem priekšzobiem. Pēc trīs nedēļām jaunā paaudze uzsāk patstāvīgu dzīvi. Mājās turētiem dzīvniekiem piemīt specifiska, grūti likvidējama smaka.

Sīrijas zeltainais kāmis (Mesocricetus auratus) tiek visbiežāk audzēts mājās. Par mājdzīvniekiem zeltainie kāmji kļuva tikai pagājušā gadsimta sākumā, kad tika ievesti Anglijā un Amerikā. Šo kāmīšu dzimtene ir Centrālāzijas stepes, dzīvo tas arī Balkānos, Turcijā, Irānā.

Zeltainais kāmis ir daudz mazāks par parasto, tā ķermeņa garums ir 17-18 cm, bet svars nepārsniedz 130 g. Šo kāmju vairošanās spējas ir ievērojamas: grūsnība ilgst tikai 16 dienas un vienā metienā piedzimst 6-12 mazuļi. Jaunā paaudze savukārt briedumu sasniedz desmit nedēļu vecumā. Dzīvo parasti divus gadus. Patstāvīgā dzīvē devušies jaunuļi nelolo nekādas radniecīgas jūtas. Pēcnācējus radīt kāmju pāris var pat 7-8 reizes gadā. Ātrās vairošanās un īsā dzīves cikla dēļ zeltainie kāmji tiek bieži izmantoti laboratorijās kā izmēģinājuma dzīvnieki.

Zeltainā kāmja ikdienas tērps ir ruds, taču selekcijā izveidotas varietātes ar raibu, krēmkrāsas, melnu, zilu un pelēku kažociņu, kā arī albīna forma.

Džungārijas kāmis (Phodopus sungorous) savvaļā mitinās Rietumsibīrijas, Vidusāzijas stepju zonā. Tērpies kažokā, kura mugurpuse krāsota pelēkbrūna, ar tumšu svītru pāri mugurai, bet vēderiņš balts. Baltās priekšķepas ne ar ko neatšķiras no citu kāmju ķepiņām, taču pakaļkājas klāj bieza vilna, pat pēdas ir vilnainas. Bez Džungārijas kāmjiem ir šādām “zeķēm: var lepoties arī Roborovska (Phodopus roborovski) un Kempbela (Phodopus campbelli) kāmji. Ziemas guļā Džungārijas kāmji nedodas, novembrī, decembrī to kažociņš kļūst gandrīz pilnīgi balts. Arī nebrīvē vēsās telpās turētiem dzīvniekiem var vērot apmatojuma krāsas maiņu.

Džungārijas kāmīši ir divas reizes mazāki par zeltainajiem. Savvaļā šo dzīvnieku svars nepārsniedz 30-40 g, kaut gan nebrīvē, izjūtot kustību trūkumu, tie var pieņemties svarā pat divkārtīgi.

Vairošanās nolūkos Džungārijas kāmīšus labāk turēt pāros, pieradinot dzīvniekus vienu pie otra jau no mazotnes. Grūsnība ilgst 16-20 dienas. Parasti metienā ir 4-6, retāk astoņi bērni. Mazuļiem jau sestajā dienā pēc dzimšanas sāk augt kažociņš, desmit dienu vecumā bērni ir gatavi atstāt vecāku paspārni. Dzīves ilgums Džungārijas kāmīšiem ir ap trīs gadiem.

Džungārijas kāmīšiem ir mīlīgāka daba, pat nepieradināti kāmji parasti nekož. Aktīvāki un draudzīgāki par zeltainajiem kāmjiem.

Rokās kāmis jāsatver uzmanīgi – ar plaukstām aptver no abām pusēm un paceļ. Jāuzmanās no zvērēna asajiem zobiem, sevišķi zeltainais kāmis nekautrēsies tos laist darbā, ja jutīsies apdraudēts.

Turēšana

Kāmji ir krēslas dzīvnieki. Tas nozīmē, ka īstās kāmju dzīves aktivitātes sākas tikai vakarā. Tas ir jāievēro, ņemot audzināšanā kāmi. Dienas laikā kāmis parasti savā mājiņā guļ. Telpas temperatūra vēlama nedaudz virs 20 grādiem. Ja tā nokrīt zem 10°C, zeltainais kāmis var doties ziemas guļā.

Visu sugu kāmjiem nepieciešams izturīgs, 25 x 25 x 20 cm liels stiepļu krātiņš. Var turēt kāmi arī terārijā, kas nosegts ar stiepļu režģa vāku, lai dzīvnieks neizlauztos brīvībā. Citus materiālus, īpaši koku, tie bez grūtībām sagrauž. Vienīgās grūtības stikla terārijā turētam kāmim ir nodrošināt pietiekamas kustību iespējas. Krātiņā ievieto riteni skriešanai. Kāmis būs pateicīgs, ja gādīgs saimnieks krātiņā iekārtos “istabas” vairākos stāvos, kas savienoti ar kāpnītēm vai mākslīgajām alām. Kāmjiem ļoti patīk mājiņas, kuras var izgatavot pat no puķu poda lauskas. Koka mājiņām nebūs ilgs mūžs kāmja aso zobu sabiedrībā. Vispiemērotākie pakaiši būrī ir skaidas. Kāmji ir tīrīgi dzīvnieki, kas nokārtojas vienā vietā. Regulāri tīrot krātiņu, neizplatīsies specifiskais aromāts.

Kāmi nav ieteicams laist no krātiņa ārā pastaigāties. Pastāv pārāk liels risks, ka kāmis aizbēgs, kļūs mežonīgs vai ies bojā. Izbēgušu dzīvnieku var mēģināt noķert slazdā – burkā ar tajā ievietotu gardu, smaržīgu barību. Uz burkas kakliņu ved laipiņa, bet, kad kāmis nonāk līdz ēsmai burkas dibenā, tas ārā vairs netiek. Gadās arī, ka zvēriņš pats atgriežas savā vaļā atstātajā būrītī, it kā nekas nebūtu noticis.

Barošana

Kāmju ēdienkarte pamatā sastāv no graudiem un zaļumiem, taču vairums mazo grauzēju nesmādē arī kukaiņus. Vislabāk dzīvniekus barot ar zooveikalos nopērkamām speciālajām barībām, jo pašu gatavotie maisījumi var nebūt pilnvērtīgi. Bez sausās barības kāmim nepieciešams dot dārzeņus, augļus, vasarā – āboliņu, pienenes. Zaļā barība nodrošina dzīvnieku ar nepieciešamajiem vitamīniem, šķiedrvielām un šķidrumu. Bez augu valsts barības kāmjiem nepieciešams saņemt arī dzīvnieku olbaltumvielas – nedaudz gaļas un zivju, bet vēl labāk dzīvo barību – kukaiņus. Visu laiku būrī vēlams atrasties minerālvielu piedevām un kociņam zobu asināšanai.

Dabiskos apstākļos kāmji praktiski nedzer ūdeni. Nepieciešamo šķidruma daudzumu tie uzņem ar sulīgo barību. Nebrīvē turētiem dzīvniekiem ūdeni var nedot tikai tādā gadījumā, ja tie tiek nodrošināti ar sulīgo barību, kas kāmjiem garšo. Ja sulīgā barība tiek dota tikai periodiski, būrītī jāievieto piekarama dzirdinātava. Automātiskā dzirdinātava un pietiekams graudu barības krājums atļauj saimniekiem prombūtnes laikā atstāt kāmīti vienu pat divas, trīs nedēļas.

Kāmjiem ir paradums veidot krājumus, tādēļ to mājokļos nepieciešams veikt regulāras revīzijas, konfiscējot iekrāto. Ja tas netiek darīts, nav jābrīnās, ja kādā brīdī dzīvoklī sāk izplatīties nelāga smaka.

Veselība

Zooveikalā iegādājoties kāmi, jāpievērš uzmanība tā izskatam. Veselam dzīvniekam kažociņš ir gluds, bez plikumiem. Acis tīras un spožas, deguns tīrs un sauss, astes gals bez caurejas pazīmēm. Dabiskā krāsojuma kāmjiem ir labāka veselība, raibiem dzīvniekiem ir nelīdzsvarotāks raksturs, tomēr tie ir pieradināmi.

Kāmji pēc dabas ir vientuļnieki. Audzētāja nezināšanas dēļ bariņos turētu dzīvnieku starpā bieži izceļas nesaskaņas un kautiņi. Kostās brūces inficējas un neārstēts dzīvnieks var aiziet bojā.

Kāmjiem uz sāniem atrodas sānu dziedzeri, kurus tumšās pigmentācijas dēļ reizēm notur par ādas slimību.

Nepareizas barošanas dēļ (dodot lipīgus saldumus, šokolādi, sieru) kāmjiem var attīstīties vaigu maisu iekaisums. Šādos gadījumos vaigu maisus izvērš uz āru, tīra un dezinficē. Garspalvainajiem kāmjiem kuņģī mēdz veidoties apmatojuma kamoliņi. Lai no tā izvairītos, jālūko, lai netrūktu šķiedrvielām bagāta barība.

Kāmjiem diezgan bieži vērojama “slapjās astes slimība” – ūdeņaina caureja, kuru izraisa baktērijas. Slimība biežāk skar jaunus, kā arī novārdzinātus un nepareizi koptus dzīvniekus.

Kāmji ir veikli kāpelētāji, taču, krītot pat no neliela augstuma uz cieta pamata, tie var nosisties.