 Komentāri (0) | 2012-05-27 08:17 | Skatīts: 785x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 08:15 | Skatīts: 774x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Vai tā ir tiesa, ka
■ Ziemā Japānas makaki sildās karstajos strautos?
■ Japānas makaki pirms ēšanas nomazgā barību?
■ Mazuļu audzināšanā liela loma ir tēvam?
Zoodārzā
Tā kā Rīga un Japānas pilsēta Kobe ir sadraudzības pilsētas, tad Rīgas zoodārzā mīt arī Japānas makaki. 1996. gadā mūsu zoodārzs uz Kobi nosūtīja ziloņmeiteni Zuzi, pretī saņemot dažādus Japānas dzīvniekus, ieskaitot neradniecisku Japānas makaku grupiņu – tēviņš Gondo dzimis Osakas zoodārzā, bet trīs mātītes – Geiša, Čana un Seiko – Akitas zoodārzā. Tolaik tikko uzbūvētajā Japānas makaku ekspozīcijā bija paredzēta vieta divām pērtiķu grupām.
Izplatība savvaļā
Japānas makaks, ko dēvē arī par sniega makaku, ir vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošā primātu suga. Sastopami Japānā. Suga ir plaši izplatīta, un pēdējos gados populācija palielinās. 1990. gadā vērtēja, ka savvaļā ir 35–50 tūkstoši Japānas makaku.
Nepastāv nozīmīgi faktori, kas varētu apdraudēt sugas izdzīvošanu. Sugai piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas. Jo vairāk cilvēks ielaužas dabā, jo biežāka kļūst cilvēka un makaku saskarsme. Japānā makaki nu jau nereti apmeklē piepilsētas un sāk kaitēt cilvēkiem. Pastāvīgi palielinās makaku nodarītie postījumi lauksaimniecības ražai. Makaku medības Japānā aizliegtas no 1947. gada, tomēr tagad ik gadus kā ražas postītāji tiek iznīcināti 5–10 tūkstoši Japānas makaku.
Ir divi rajoni Japānā, kur notiek Japānas makaku hibridizācija ar introducētiem citu sugu makakiem – Taivānas makakiem (Macaca cyplopsis) Vakajamā un Rēzus makakiem (Macaca mulata) Čibā. Lai saglabātu vietējās sugas ģenētisko tīrību, Čibā lielākā daļa Rēzus makaku jau izvākti.
Sugas saglabāšana
■ Japānas makaks iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā.
Dzīves vide
Japānas makaki apdzīvo dažādu tipu mežus, ieskaitot platlapju, jauktos, subtropu mūžzaļos un kalnu mežus līdz 1500 m virs jūras līmeņa. Daļā sugas areāla gaisa temperatūra ir no –15oC ziemā līdz 23oC vasarā. Ziemas mēnešos makaku kažoks kļūst ļoti biezs. Interesanti, ka ziemā makaki daudz laika pavada, atpūšoties karstajos vulkāniskajos strautos.
Barība
Japānas makaku pamatbarība ir augļi. Ēd arī sēklas, lapas un ziedus, kukaiņus un koku mizu, pie iespējas – arī sīkus mugurkaulniekus, putnu olas, sēnes. Kā minēts – arvien biežāk ēd arī labību un citus kultūraugus.
Japānas ziemeļu un centrālajā daļā makaku barības sastāvs mainās atkarībā no sezonas. Pavasarī un vasarā tie pārtiek no jaunajām lapiņām, ziediem un dzinumiem, bet rudenī – galvenokārt augļiem. Ziemā pārtikā lielākoties ir koku pumpuri un miza. Ziemas barība ir mazāk barojoša, un Japānas makakiem jāizmanto savi ķermeņa tauku uzkrājumi. Pētījumos atklāts, ka ziemas barība makakiem var nodrošināt tikai 55% no enerģētiskajām un 38% no olbaltumvielu prasībām. Savukārt Japānas dienvidos dzīvojošajiem makakiem ziemas ir vieglākas, jo pamatbarība cauru gadu ir augļi, kas šeit pieejami arī ziemā.
Dzīves cikls
Japānas makaki dzīvo baros, kuros parasti ir 20–30 dzīvnieku, bet skaits var pārsniegt arī 100. Galvenais faktors, kas ierobežo baru lielumu, ir pieejamās barības daudzums. Katram baram ir savs barvedis – alfa tēviņš. Dzimumu proporcija barā ir apmēram 3 mātītes uz 1 tēviņu. Japānas makaki viedo ciešas sabiedriskās saites, īpaši – mātītes savā starpā. Japānas makaki savā starpā reti ir agresīvi.
Dzimumgatavību sasniedz 3 gadu vecumā. Pārošanās notiek cauru gadu, bet mazuļu ieņemšana notiek tikai vairošanās sezonā. Visvairāk mazuļu piedzimst maijā–septembrī un aprīlī–jūlijā. Mātītes dzemdē ik pa 2–3 gadiem. Gan tēviņiem, gan mātītēm vienā vairošanās sezonā var būt vairāki partneri. Mātīte sezonā pārojas ar apmēram 10 tēviņiem. Partneru izvēle ir atkarīga ne vien no tēviņu ranga, bet arī no mātīšu viedokļa. Mātītes izvairās pāroties ar tiem pašiem tēviņiem, ar kuriem jau pārojušās pēdējos 4–5 gadus. Tātad – jo ilgāku laiku tēviņš pavadījis barā, jo mazākas kļūst tā iespējas pāroties. Šī pārošanās stratēģija ne vien palielina ģenētisko daudzveidību, bet arī novērš tuvradniecību.
Grūsnība ilgst 173 dienas (ap 6 mēnešiem). Dzimst viens ap 0,5 kg smags mazulis. Mazuļa atšķiršana no pupa ir ilgstošs un pakāpenisks process un iestiepjas vēl otrajā dzīves gadā. Vecāku rūpēs dalās arī tēviņi – tie nēsā mazuļus, rotaļājas ar tiem, ieskā, aizsargā. Mazuļu audzināšanā līdztekus tiešajiem vecākiem piedalās arī citi pieaugušie makaki, un tēviņiem un mātītēm ir gandrīz vienāda loma mazuļu aprūpē.
Japānas makaku baros jaunie tēviņi atstāj baru ap laiku, ka sasniedz dzimumgatavību. Turpmākajā dzīvē tie pakāpeniski pāries no bara uz baru. Tēviņu rangu grupā nosaka to spēks un konkurences spēja. Savukārt mātītes dzimtajā grupā parasti paliek uz visu dzīvi. Meitas rangu saņem mantojumā no mātēm.
Japānas makaku dzīves ilgums savvaļā ir ap 30 gadiem, bet nebrīvē var pārsniegt 38 gadus.
Dažādi fakti
1972. gadā 150 Japānas makaku grupa tika aizvesta uz Laredo Teksasā (ASV). Bars labi iejutās savvaļas apstākļos, strauji savairojās (1989. gadā to skaits jau sasniedza 470) un sāka sagādāt nepatikšanas tuvējiem iedzīvotājiem.
Tāpat kā citi primāti, Japānas makaki var slimot ar daudzām tām pašām slimībām kā cilvēks, ieskaitot Ebola vīrusu un AIDS. Šī iemesla dēļ tie ir noderīgi medicīniskajos pētījumos. Japānas makaki izmantoti arī neiroloģijas pētījumos, narkotiku testēšanā u.tml.
Japānas makaki ir populāra suga dzīvnieku uzvedības pētījumos jau kopš 20. gs.
40.–50. gadiem. Tā iemesls bija ne vien iespēja Japānas makakus pētīt uz vietas Japānā to dabiskajā vidē, bet arī tas, ka makaki bija viegli pievilināmi ar barību. Makaku apgādāšana ar barību radīja interesantas pārmaiņas makaku dzīvē un iespēju veikt fascinējošus to "kultūras" novērojumus. Labi pazīstams piemērs ir saldo kartupeļu piedāvāšana makaku grupai Košimā. Kad pētnieki piekrastē izlika saldo kartupeļu virknes, lai izvilinātu makakus pludmalē, viens no makakiem (mātīte vārdā Imo) sāka no saldajiem kartupeļiem nomazgāt smiltis ūdenī tā vietā, lai smiltis vienkārši noslaucītu ar ķepu kā pārējie makaki. Ar laiku šo uzvedību pārņēma arī pārējie grupas locekļi, un šis paņēmiens tika nodots no paaudzes paaudzē. Uzskatīja, ka šī uzvedība kļūst vēl sarežģītāka, makakiem sākot kartupeļus mazgāt sālsūdenī nevis saldūdenī – izteica minējumu, ka, lai uzlabotu garšu.
Vēl viena pētnieku fiksēta interesanta Japānas makaku uzvedība, kurai nav atrasts cits pamatojums kā socializācija un darbība sava prieka pēc – ziemā Japānas makaki kalnos ķepās izveido sniega pikas, kuras pēc tam ripina pa sniegu, izveidojot sniega bumbas (kā ceļot sniegavīru).
Makaku ieradumi peldēties karstajos strautos ziemā un peldēšanās okeānā svelmainās vasaras dienās Japānā tiek izmantoti kā atrakcija tūristu piesaistei un izklaidēšanai.
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 08:09 | Skatīts: 821x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 08:03 | Skatīts: 772x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Melnajam zirnekļpērtiķim ir izteikti garas, slaidas ekstremitātes un vēl garāka aste. Viņš veiklībā līdzinās gibonam. Var ar roku palīdzību pārvietoties pa lapotni ātrāk, nekā cilvēks spēj paskriet.
Ja tikai ir iespēja, lapotnē pārvietojas, izmantojot visas četras ekstremitātes. Tur, kur koki aug tālāk cits no cita, pārlec no viena uz otru. Zirnkļpērtiķim ir neparasti kustīgas plecu locītavas, tādēļ lēciena laikā iekaras ar rokām zaros un ātri pārvietojas no koka uz koku. Ziemeļpērtiķi reti var ieraudzīt džungļos uz zemes. Ja tomēr nokāpj no koka, asti tur izstieptu ar muguru.
Melnie zirnekļpērtiķi dzīvo lielos baros, kuros dzīvnieku skaits ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem. Vidēji vienā kvadrātkilometrā dzīvo 12 melno zirnekļpērtiķu, ja barības ir daudz, šādu teritoriju var apdzīvot pat simts indivīdu.
Barā pieaugušo tēviņu visū valda zināma hierarhija, tāpēc viņi iztiek bez strīdiem. Visstiprākais tēviņš vada visu baru, sargā to un gādā, lai visi būtu drošībā.… |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 07:49 | Skatīts: 780x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Vēsture
Tarsiju fosilijas ir atrastas gan Āzijā, gan Eiropā, gan Āfrikā, kā arī Ziemeļamerikā. Salīdzinot ar pārējiem primātiem, tarsiju fosiljas ir visvecākās,[3] kā arī tarsiji kā primātu grupa pēdējo 45 miljonu gadu laikā nav daudz mainījusies.
Tarsiju vieta kopējā primātu sistemātikā ir aktīvi diskutēta pēdējo 100 gadu laikā. Jaunākie DNS pētījumi pierāda, ka tarsiji ir līdzīgāki pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem, nekā pārējiem puspērtiķiem no slapjdeguna pērtiķu apakškārtas (Strepsirrhini). Ar pērtiķiem un cilvēkpērtiķiem tarsijiem ir kopīga gēna mutācija, kas organisma normālai funkcionēšanai rada nepieciešamību uzņemt C vitamīnu ar barību.[4] Pārējiem puspērtiķiem jeb slapjdeguna pērtiķiem šādas mutācijas nav, un tie spēj C vitamīnu saražot paši. Tieši šīs mutācijas dēļ pēdējos gados tarsijus sistematizē sausdeguna pērtiķu apakškārtā (Haplorrhini), nevis kā kādreiz puspērtiķu apakškārtā (Prosimiae).
Izskats un īpašības
Tarsiji ir nelieli dzīvnieki ar ļoti lielām acīm. Katrs acs ābols diametrā ir apmēram 16 mm liels. Cilvēkam tās būtu ābola lielumā.[1] Tarsija acis ir vienā lielumā ar tarsija smadzenēm[5], bet lielākas kā tarsija kuņģis.[2] Lai arī tarsija acis ir lielas, tas nevar tās pagrozīt, tādēļ tarsijs spēj pagriezt galvu gandrīz par 360 grādiem. Piedevām tā kakls gandrīz nav redzams.[2] Tarsijiem ir arī ļoti garas pakaļkājas, patiesībā tā pēdām ir ļoti gari pēdas pamata kauli, kurus latīniski sauc "tarsus", kas arī ir devuši vārdu šiem primātiem.
Ķermeņa un galvas kopējais garums ir 8 - 16 cm, bet pakaļkāju garums kopā ar pēdām ir 2x garāks. Arī kailā aste tarsijiem ir gara, 13 - 28 cm, astes galā ir retu spalvu otiņa.[1] Tarsiji sver 80 - 160 g.[1] Pirksti ir slaidi un gari, bet visgarākais ir trešais pirksts, kas ir gandrīz tikpat garš kā rokas augšdelms. Lielākajai daļai pirkstu ir plakani nagi, izņemot pakaļkāju otro un trešo pirkstu, tiem ir dzīvniekiem raksturīgie asie nagi, kas tiek lietoti kažoka tīrīšanai. Tarsijiem ir ļoti mīksts, samtains kažoks, kas parasti ir tumši vai gaiši brūnā krāsā.[6] Ausis neproporcionāli lielas, bez apmatojuma.[1]
Visas tarsiju sugas ir nakts dzīvnieki, lai gan reizēm tie ir aktīvi arī dienas laikā. Atšķirībā no citiem nakts dzīvniekiem tarsiju acīs nav gaismas paklāja (tapetum lucidum), kas nodrošina ienākošās gaismas atstarošanos, uzlabojot redzi naktī. Šāds gaismas paklājs ir slapjdeguna pērtiķiem, bet nav sausdeguna pērtiķiem, cilvēkus ieskaitot. Kā arī tarsijiem ir acs centrālā bedrīte (fovea centralis), kas arī nav raksturīgi nakts dzīvniekiem.
Tarsiju smadzenes ir atšķirīgas no pārējo primātu smadzenēm, analizējot vizuālā attēla uztveršanu. Puspērtiķi un pērtiķi vizuālo attēlu uztver vienādi,[7] tādēļ daži zinātnieki uzskata, ka tarsiji būtu jāizdala kā pilnīgi patstāvīga primātu grupa, nesaistīta nedz ar slapjdeguna pērtiķiem, nedz sausdeguna pērtiķiem.[8]
Uzvedība
Tarsiji brīvi pārvietojas, lecot no koka uz koku, Filipīnu tarsijs ( Tarsius syrichta)
Tarsiji ir vienīgie primāti, kas ir plēsīgi un ēd tikai gaļu. Pamatā tie barojas ar kukaiņiem, kurus tie noķer tiem lecot virsū. Ir novērots, ka tarsiji medī arī nelielus mugurkaulniekus, kā putnus, čūskas, ķirzakas un sikspārņus.[6] No kukaiņiem tarsiji ir iecienījuši prusakus un circeņus.[2] Mangrovju audzēs dzīvojošie tarsiji medī arī zivis un krabjus.[2] Medībās tie balstās uz savu īpaši labo dzirdi, ausis tie spēj grozīt kā radarus, lai precīzāk noteiktu skaņas avotu.[2] Tarsiji ir lieliski lēcēji, tie var aizlekt 10 savus augumus: 2 - 3 metrus horizontālā plaknē, 1,5 metrus vertikāli. Ir sugas, kuru lēcieni sasniedz 5 - 6 metrus.[2] Pa zemi tarsiji pārvietojas līdzīgi ķenguriem, pārliecot garo asti lokā pār muguru. Uz zemes lēcieni ir 1,2 - 1,7 metrus gari.[2]
Piezemējoties tie stingri pieķeras pie koka ar saviem garajiem pirkstiem, kuru gali kalpo kā piesūcekņi. Tarsijs, piespiežot pirkstu pie stikla, to var pacelt ar pirkstgalu, stiklu nesatverot plaukstās.[2] Medībās tarsiji medī apmēram 1 metra augstumā no zemes, bet dienas laikā tie pārvietojas augstāk kokos, lai izgulētos.[2]
Grūtniecības periods tarsijiem ir apmēram 6 mēneši,[9] piedzimst viens mazulis. Jau piedzimstot tam ir mīksts kažoks, un tā acis ir vaļā, kokos tas ir spējīgs rāpties jau 1 dienas vecumā. Dzimumbriedumu jaunie tarsiji sasniedz 2 gadu vecumā. Sociālā uzvedība un pārošanās dažādām sugām ir atšķirīga. Piemēram, tarsiji Sulavesi salā dzīvo mazās ģimeņu grupās, bet Filipīnu tarsiji ir vientuļnieki. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 07:46 | Skatīts: 3067x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Pirmais lemurs, kurš ieguva lemura vārdu bija kaķu lemurs
Pirmais dzīvnieks, kas ieguva lemura vārdu, bija slaidais loris, kuru Kārlis Linnejs 1754. gadā nosauca par Lemur tardigradus. Mūsdienās slaidā lora zinātniskais nosaukums ir Loris tardigradus. Pēc 4 gadiem lemuru ģintī Kārlis Linnejs sistematizēja arī kaķu lemuru (Lemur catta) un lidojošo lemuru (Lemur volans), kurš patiesībā pieder ādlidoņu kārtai (Dermoptera), un tā zinātniskais nosaukums mūsdienās ir Cynocephalus volans. Lai gan lemura vārdu pirmais ieguva loris, tomēr drīz vien par lemuriem sauca tikai tos dzīvniekus, kuri dzīvoja Madagaskarā. Lemurs ir cēlies no latīņu vārda lemures, kas nozīmē rēgs jeb spoks. Linnejs zināja, ka lemuri un lori ir nakts dzīvnieki, kā arī to, ka tie spēj pārvietoties gandrīz bez trokšņa, un ka naktīs to acis spīd. Iespējams Kārlis Linnejs zināja arī to, ka dažas vietējās ciltis uzskatīja, ka lemuri ir viņu senču gari.
Vēsture
Lemuri Madagaskaras salā ieradās pirms 65 - 62 miljoniem gadu. Dzīvojot uz salas, kurā valda krasas sezonu maiņas, lemuriem attīstījās liela adaptāciju variāte, kas izpaužas lemuru daudzajās sugās nosacīti tik nelielā teritorijā. Pirms salā pirms 2000 gadiem ieradās cilvēki lemuri nebija tikai mazi dzīvnieki; bija sastopami arī lemuri, kas bija tik lieli kā gorillu tēviņi. Mūsdienās ir reģistrētas gandrīz 100 lemuru sugas, kuras patstāvīgas sugas statusu ieguva 1990. gados.
Ļoti bieži cilvēki kļūdaini iedomājas, ka lemuri ir primātu priekšteči. Tomēr lemuri nav nedz pērtiķu, nedz cilvēkpērtiķu priekšteči. Lemuri attīstījās paralēli pārējiem primātiem, un tiem visiem ir kopīgs senais priekštecis. Pēdējos gados, saskaņā ar molekulārajiem pētījumiem, zinātnieki uzskata, ka lemuri ir atdalījušies no lorveidīgajiem primātiem pirms 62 - 65 miljoniem gadu, lai gan ģenētiskie un fosilo atradumu pētījumi liecina, ka atdalīšanās notikusi pirms 50 - 55 miljoniem gadu.
Izskats un īpašības
Otrā pirksta nags lielākajai daļai lemuru ir vertikāli saliekts un atgādina suņa nagu, to sauc par kažoka kopšanas nagu
Lemuru grupas dzīvnieki ir ļoti mazi vai mazi. To svars mūsdienās variē no Bertas peļlemura (Microcebus berthae) 30 g līdz indra (Indri indri) un baltpieres sifakas (Propithecus diadema) 9 kg, bet izmirušie Archaeoindris fontoynonti svēra 160 - 200 kg. Bertas peļlemurs ir ne tikai mazākais lemurs, tas ir arī mazākais primāts pasaulē.[1]
Visiem lemuriem ir daudzas kopīgas iezīmes, piemēram, īkšķis ir novietots attālināti, pretēji pārējiem pirkstiem, un to deguni ir mitri tāpat kā suņiem. Kā jau puspērtiķiem raksturīgs lemuru smadzenes, salīdzinot ar ķermeņa masu, ir mazākas kā augstākajiem primātiem. Lemuriem tāpat kā pārējiem primātiem ir 5 pirksti gan rokām, gan kājām. Lielākajai daļai sugu pirkstu nagi ir plakani. Gandrīz visiem lemuriem uz otrā pirksta ir kažoka kopšanas nags, kas ir līdzīgs suņa nagam, kā arī tas ir garš un salīdzinoši ass. Visiem lemuriem ir tvērējaste, šādas astes primātu kārtā piemīt arī Jaunās pasaules pērtiķiem. Galvenā maņa lemuriem ir oža atšķirībā no pārējiem primātiem, kuru galvenā maņa ir redze.
Uzvedība
No visiem slapjdeguna pērtiķiem lemuri ir vissociālākie un draudzīgākie. Saziņai galvenokārt tiek izmantotas smaržas un vokalizācija, redzei ir neliela nozīme. Daudzas lemuru īpašības ir tieši saistītas ar Madagaskaras klimatu.
Klasifikācija |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 07:41 | Skatīts: 2001x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Vai tā ir tiesa, ka
■ Ja koku iemītniekiem galago nākas pārvietoties pa zemi, tie lēkā kā ķenguri?
■ Galago savas kāju pēdas samitrina ar urīnu, lai tās neslīdētu, lēkājot pa zariem?
■ Galago pa dienu slēpjas putnu ligzdās?
Zoodārzā
Senegālas galago mīt zoodārza Tropu mājas Nakts ekspozīcijā kopā ar poto.
Izplatība savvaļā
Visizplatītākā no galago sugām, sastopama Āfrikas centrālajā daļā uz dienvidiem no Sahāras. Kenijā ir rajoni, kur sastopami pat 300–500 Senegālas galago uz meža kvadrātkilometru. Sugu var apdraudēt dzīves vides iznīcināšana, izcērtot mežus platību atbrīvošanai lauksaimniecības sējumiem.
Sugas saglabāšana
■ Senegālas galago iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Galago sastopami ne vien meža biezokņos, bet arī skrajos mežos, kalnu mežos, krūmājos, mežsavannās un mežu puduros savannās.
Dzīvo kokos, aktīvi naktī. Vienā naktī barības meklējumos veic ap 2 km. Galago ir veikli un kustīgi, pārvietojas lēcieniem no zara uz zaru. Lēcieni var sasniegt 3–5 m. Retajos gadījumos, kad jāpārvietojas uz līdzenas virsmas, lec kā ķenguri.
Galago ķermeņa uzbūve ir labi pielāgota to dzīves veidam. Pakaļkājas ir spēcīgas, ar attīstītu muskulatūru. Garā aste palīdz lēkājot uzturēt līdzsvaru. Pirkstu galos ir sabiezinātas ādas polsterīši, kas palīdz tverties pie zariem un slidenām virsmām. Kad atklājās, ka galago ar urīnu samitrina kāju pēdas, sākumā uzskatīja, ka tas tiek darīts teritorijas iezīmēšanai, bet tas darbojas arī kā vēl viens pielāgojums, kas uzlabo tvērienu un atvieglo veiklu pārvietošanos pa zariem.
Nakts redzi nodrošina lielās acis. Kukaiņu medībās palīdz labā dzirde – galago lielajām ausīm ir četras šķērseniskas krokas, kas ļauj ausis sagrozīt uz priekšu vai palocīt uz aizmuguri.
Pa dienu galago atpūšas kādā no 2–3 iecienītajām naktsmītnēm. Atpūtas periods ir arī nakts vidū. Paslēptuvēm izmanto koku dobumus, sablīvējumus lapotnē, pamestas putnu ligzdas, vai arī paši uzbūvē ligzdiņas biezos, dzeloņainos krūmos. Atpūšas vairāki galago kopā, bet barības aktivitātēs pa nakti dodas pa vienam. Tuvojoties ausmai, grupas locekļi izmanto īpašu saucienu, kas rosina visus salasīties uz kopīgu guļu.
Barība
Galago ir visēdāji, kas pārtiek no kukaiņiem un citiem sīkiem dzīvniekiem, koku sveķiem un dažādu citu augu barību. Iecienītā barība ir sienāži, bet labprāt ēd arī sīkus putnus un to olas, augļus, sēklas un ziedus. Lietus sezonā barojas lielākoties ar kukaiņiem, bet sausuma periodā pārtiek praktiski tikai no akāciju sulas un sveķiem. Kukaiņus ķer ar strauju vienas "rokas" vēzienu.
Dzīves cikls
Galago grupā ir 2–5 dzīvnieki. Šīs grupas sastāv no radnieciskām mātītēm un to mazuļiem. Pieaugušie tēviņi uztur atsevišķas teritorijas, kas pārsedzas ar mātīšu grupu teritorijām. Tēviņi konkurē par pieeju mātītēm, un konkurencē vislielākās priekšrocības ir augumā lielākajiem tēviņiem. Savukārt jaunie tēviņi, kas savas teritorijas vēl neuztur, veido vecpuišu grupas.
Galago vairojas divreiz gadā – riests notiek lietus sezonas sākumā (novembrī) un beigās (februārī). Grūsnība ilgst 110–126 dienas (ap 4 mēnešiem). Metienā var būt 1–3 mazuļi. Tikko piedzimuši galago mazuļi sver 12 g, ir klāti ar vilnu un jau ir redzīgi, bet vēl nespēj patstāvīgi pārvietoties. Sākumā māte mazuli tur lapu ligzdā, bet pēc dažām dienām sāk mazuli pārnēsāt mutē un, kamēr pati barojas, novietot to blakus uz piemērota zara. Māte mazuli pārnēsā, turot mutē aiz čupra, bet vēlāk tas iemanās pats turēties mātes vilnā. Mazuļi paši sāk atstāt ligzdu no 10–11 dienu vecuma. Ar mātes pienu barojas ap 3,5 mēnešiem, bet dzīves pirmā mēneša beigās jau nomēģina cieto barību un ātri iemācās ķert kukaiņus. Jaunie tēviņi sāk patstāvīgu dzīvi 10 mēnešu vecumā, kad sasnieguši dzimumgatavību, bet jaunās mātītes pie mātes paliek ilgāk.
Galago mātītēm ir divi pāri zīdekļu.
Senegālas galago dzīves ilgums savvaļā parasti nepārsniedz 3–4 gadus. Nebrīvē var nodzīvot 16 gadus.
Dažādi fakti
Domājams, ka galago dabiskie ienaidnieki ir sīkie savvaļas kaķi, čūskas, pūces. Galago spēj no plēsoņām aizmukt, lecot no koka uz koku. Sugas brāļus par briesmām brīdina ar īpašiem trauksmes kliedzieniem. Galago arī mēdz vairāki reizē uzbrukt sīkākiem plēsoņām.
Šimpanzu pētījumos atklājies, ka šimpanzes Senegālā medī galago, izmantojot paštaisītus pīķus. Kad sameklēts dobums, kur, iespējams, pa dienu atpūšas galago, šimpanze no tuvējā koka nolauž zaru, ar zobiem nosmailina tā galu un strauji dur dobumā. Šī metode sekmes dod vienā no 22 gadījumiem.
Galago savstarpēji sazinoties izmanto daudzus dažādas nozīmes balss signālus. Galago angliskais nosaukums "bušbēbijs" (meža bērniņš) radies no tā, ka daži no šiem kliedzieniem atgādina zīdaiņu raudāšanu. |
| Komentāri (0) | 2012-05-27 07:36 | Skatīts: 777x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 02:35 | Skatīts: 741x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Pazīmes: Vidēju izmēru sikspārnis. No citiem Latvijā sastopamajiem sikspārņiem viegli atšķirams pēc ļoti garajām un platajām ausīm, kuras sasniedz pusi dzīvnieka ķermeņa garuma. Ziemas guļā sikspārnis ausis paslēpj zem spārniem, redzami paliek tikai garie lancetveida auss radziņi (sk. apakšējo attēlu). Spārni plati. Epiblēmas nav. Apmatojums salīdzinoši garš, atstāj "izspūrušu" iespaidu. Apmatojuma krāsa uz muguras pelēkbrūna - gaišbrūna, vēderpusē gaiši pelēka vai dzeltenpelēka. Izmanto ļoti klusus FM tipa ultraskaņas orientēšanās saucienus, tāpēc grūti konstatējams ar ultraskaņas detektoru vasaras periodā.
Sastopamība: Bieži, visu gadu. Sastopams visā Latvijas teritorijā. Nemigrējoša suga, ziemošanas vietas parasti ne tālāk par 20 km no vasaras mītnēm.
|
|
|
Brūnā garausaiņa Plecotus auritus izplatība vasarā
1991. - 2006. g. Izplatība atspoguļota 25x25 km kvadrātos: tiek pieņemts, ka suga sastopama attiecīgajā kvadrātā, ja tā vismaz 1x tur konstatēta minēto 15 gadu laikā.
|
Brūnā garausaiņa Plecotus auritus izplatība ziemā
1991. - 2006. g. Izplatība atspoguļota 25x25 km kvadrātos: tiek pieņemts, ka suga sastopama attiecīgajā kvadrātā, ja tā vismaz 1x tur konstatēta minēto 15 gadu laikā.
|
Barošanās biotopi: Ļoti daudzveidīgi sauszemes biotopi, pārsvarā meži, parki, dārzi. Parasti izvairās no lielām atklātām platībām, kaut gan labprāt barojas atklātos pagalmos vai pie fermām, kūtīm. Līdzīgi Naterera naktssikspārnim spēj ļoti veikli manevrēt, pat plivināties gaisā uz vietas, nolasot kukaiņus un zirnekļus no zariem un lapām.
Vasaras mītnes: mītņu izvēlē ļoti plastisks. Apmetas gan dažādās slēptuvēs ēkās, gan koku dobumos un būrīšos. Aukļkolonijas nelielas, parasti daži līdz daži desmiti sikspārņu. Viena no nedaudzām sugām, kas Latvijā konstatēta vairojoties putnu būrīšos.
Ziemošana: ziemo praktiski visu veidu pazemes mītnēs; siltās ziemās daži eksemplāri, iespējams, var pārziemot arī virszemes mītnēs (ķieģeļu kaudzēs, malkas grēdās). Raksturīga mazo piemājas sakņu pagrabu suga - tas ir šai sugai nozīmīgākais ziemas mītņu tips. Tiek lēsts, ka tipiskā lauku ainavā ar viensētām garausaiņi var būt katrā trešajā piemāju pagrabā, kaut gan parasti vienā pagrabā reti ir vairāk par 1 - 5 sikspārņiem.
Angļu: Brown long-eared bat
Vācu: Braunes Langohr
Krievu: Бурый ушан
Franču: L'oreillard roux
Igauņu: Suukõrv
Lietuviešu: Rudasis ausylis
|
| Komentāri (0) | 2012-05-27 02:32 | Skatīts: 2457x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
